Viss var izrādīties tikai mirklis. Jubilejas saruna ar aktrisi un producenti Annu Putniņu

Aktrise un producente Anna Putniņa mākslas pasaulē ir no bērnības. Tas nebija viņas lēmums, ja nepieturamies pie versijas, ka bērni paši izvēlas savus vecākus. Tā vai citādi, bet Anna piedzima aktrises Līgas Liepiņas un dramaturga Paula Putniņa ģimenē, kur teātris un literatūra laikam gan bija dzīvesveids.

Pirmo lomu Anna nemaz neatceras, viņa tikusi filmēta vien divu mēnešu vecumā, pie tam gatavajā filmā viņas epizode nemaz nav ielikta. Nākamā loma – jau 10 gados – ir labā atmiņā ne tikai aktrisei pašai, bet ikvienam no mums. Kurš gan neatceras Mirtas tantes labo kaimiņu pāri ar daudzajām meitiņām puķainās kleitiņās filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā"! Annas mamma filmā bija viņas īstā mamma – Līga Liepiņa, bet tēvs – aktieris Romualds Ancāns. Raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" aktrise vēro filmas fragmentu: "Re, re, kur es esmu – šī te meitiņa, es biju nākamā aiz vecākās meitenes. Un tā – mazākā, starp citu, ir režisora Streiča paša meita Viktorija!" 

Intervija notiek Nacionālās bibliotēkas telpās, Anna tērpusies melnā bikškostīmā un izteiksmīgās melnās kurpēs ar mazliet noapaļotu purngalu un augstu, spēcīgu, sarkanu papēdi. Šķiet, kurpes organiski raksturo Annu abās profesijās – tās vienlaikus pauž gan neatkarīgu, producentei piemītošu eleganci, gan aktrises ļaušanos un spēju pielāgoties ikvienai situācijai. Kurpes savā ekstravagancē nez kāpēc liek iedomāties par Parīzi, kur Anna sapņo nokļūt un ko raidījuma komanda viņai sirsnīgi novēl.

Putniņu dzimtas saknes

Putniņu dzimtas stāsts sākas ar uzvārda došanu, un tas šķetinās no 1826. gada. Dzimtas māja ir Piebalgā, celta jau pirms uzvārda piešķiršanas un saucas "Reinkaļvi", jo piederējušas kalējam vārdā Reinis. Savukārt uzvārds Putniņš saistās ar mājas saimnieka, kalēja Reiņa skaisto balsi un lielo patikšanu uz dziedāšanu. Anna saka, ka lielais radu rakstu zinātājs ģimenē esot viņas brālis, pašai esot cits raksturs, un labi, ka no viņas esot izaudzis tas, kas izaudzis, jo bērnībā viņa esot bijusi ļoti spurains, spītīgs bērns un pusaudzis, ar ko grūti bijis ne tikai vecākiem, bet arī skolotājiem. Kādā brīdī vecāki viņu nodevuši darbaudzināšanā pie Annas vectēva māsīcas Veltiņas, kuras mājas bijušas gleznainā Ineša ezera krastā: "Viņa bija viena no labākajām maizes cepējām Inešos un Piebalgā. Un cepa tikai rupjmaizi, bet māsa – tikai saldskābmaizi. Un jāsaka – arī es pēc gadiem esmu atsākusi cept rupjmaizi."

Veltiņa iemācījusi Annai ne tikai mazi cept, arī visus lauku darbus, bet galvenais: "Viņa necīnījās ar mani – adataino pusaugu meiteni, pieņēma tādu, kāda toreiz biju," komentē aktrise. "Man brālis pat šodien saka – atliek tev pasacīt, lai tu kaut ko nedari, tad ir skaidrs, ka tu to izdarīsi!

Savukārt mamma stāstīja, ka mans pirmais vārds bija nevis "mamma" vai "tētis", bet gan – "pati", es esot teikusi – Anna pati!"

Slavenie vecāki

"Dīvainā kārtā vecāku slava mani netraucēja līdz vidusskolas beigām, kad es sāku to apjaust, un tad tas mani tracināja.

Vērtējiet mani, nevis manus vecākus manā personā, man viņu lauri nepienākas! – tā es teicu un domāju.

Starp citu, es joprojām neparakstos ar uzvārdu, tikai ar vārdu. Jo tā esmu es! Man nav tiesību greznoties ar citu spalvām!" atklāj Anna. Tās gan esot vienīgās sekas, kas palikušas pāri no krīzes ar nosaukumu "slavenu vecāku bērna liktenis". Anna jau sen esot pieņēmusi, ka viņa allaž tiks uztverta kā Putniņa un Liepiņas meita: "Un jocīgi! Tiklīdz es ar to samierinājos, tā šī problēma kaut kā atkrita un mazinājās. Un, protams, tam visam ir arī otra puse – esmu ļoti laimīga, ka esmu savu vecāku meita. Tā kultūras pieredze, ko esmu uzsūkusi gluži neapzināti, klausoties sarunas jau no bērna kājas, zem galda dzīvojoties, tā ir fantastiska! Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Varis Brasla... Tie ir cilvēki, kuru stāstos man ir bijusi laime klausīties!"

Varbūt tieši tāpēc, lai Annai būtu kaut kas savs, arī gluži taustāms, viņa izvēlējās būt uzņēmēja. Anna ir ne tikai aktrise, bet arī producente savam teātrim "TT".

Te viņa iesaistīja ne tikai mammu un tēti, bet arī vīru – dramaturgu un režisoru Lauri Gundaru. Šis darbs, protams, prasa gan daudz talantu, gan papildu izglītību (Anna absolvējusi Rīgas Stradiņa Universitātes juridisko fakultāti), kā arī lielas darbaspējas, kas Annai piemīt.

Pauls Putniņš, tēvs un stiprais piebaldzēns 

"Mans tēvs bija ne tikai dramaturgs, bet arī vīrs ar stipru raksturu, māju turētājs kopā ar savām māsām un, es gribēju teikt – zemnieks, bet labāk teikšu – piebaldzēns, jo tas ir vairāk nekā zemnieks. Viņš gribēja, lai mans teātris "TT" izveidojas par latviešu oriģināldramaturģijas teātri. "Mums ar to teātri patiesībā arī negāja tik viegli.

Mans tēvs bija reizēm naivs, reizēm ideālists un arī kategorisks. Bet tieši sava rakstura dēļ viņš tik daudz izdarīja.

Viņa cilvēciskais talants bija arī spējā sarunāties ar jebkuru cilvēku, jo viņam otrs patiesi interesēja. Tēvs varēja runāt stundām un vērīgi klausīties, ko cilvēks domā, pārdomāt un just līdzi," savu tēti raksturo Anna. "Pauls Putniņš bija arī ļoti labs dejotājs, viņš mani ir iemācījis, un es varu sadejoties ar jebkuru!"

"Diemžēl viņu sadedzināja viņa nevienaldzība – ārkārtīgi lielā ticība un dedzīgums par savu valsti. Putniņam ļoti sāpēja cilvēku norobežošanās, dalīšanās. Radās konflikti ar līdzcilvēkiem."

Anna – aktrise. Sākums

Anna sākumā iestājās konservatorijā, masu pasākumu režisoros. Un tad apmeta kūleni: vecākiem nezinot, devās uz Liepāju un kļuva par vienu no 10 Liepājas teātra studistiem režisora Herberta Laukšteina vadītājā kursā. Pilsēta pie jūras Piebalgas meitenei bija kas jauns. "Kā Liepāja smaržo pavasarī! Un tie vēji! Tie ir tādi, ka tu vari vējā iegulties," Anna plaši izpleš rokas kā putns. "Ko es nevarēju pieņemt, tā bija Liepājas ziema, – aukstums, kas iziet caur kauliem. Piejūras klimats man kā riktīgai vidzemniecei, kas bija pieradusi pie sniegotām ziemām, tas Liepājas skarbais mitrums... Tam es netiku pāri. Bet vētra un dabas stihijas man joprojām patīk!"

Darbu Liepājas teātrī Anna neesot sākusi kā aktrise: "Es sāku kā "tantiņa – vietu ierādītāja"," turpina aktrise. “Bet kurss bija brīnišķīgs, jo mēs bijām ļoti dažādi. Aigars Rozenbergs, kas tagad brīnišķīgi ielasa filmas. Sigita Pļaviņa (Jevgļevska), Ivonda Vilsone, Kaspars Zakovics, Armands Zvirbulis, Indra Vaļiniece, Edgars Pujāts, Vita Vārpiņa, Egons Dombrovskis, Inese Kučinska... Tajā laikā no Liepājas nācās aiziet daudziem vecākās paaudzes aktieriem, tas bija kas jauns, agrāk no teātra nevienam nelika aiziet. Un arī mūs gatavoja uz to, ka aktiera profesijā nekas nav pastāvīgi, jebkurā brīdī tu vari būt teātrim nevajadzīgs, viss var mainīties.

Loma, veiksme, pat darba līgums – nekas nav garantija kaut kam ilgstošam, viss var izrādīties tikai mirklis."

Liniņš

Arnolds Liniņš, viens no pirmajiem skolotājiem, kas Annai ir iemācījis pamatlietas teātrī, kaut vai to, ka skatītājam nekad negriež muguru... Pirmā lielākā loma – donja Inese Ričarda Brinslija Šeridana "Atjautīgajā auklē", ko savulaik ar labiem panākumiem bija iestudējis Dailes teātris. "Un par Liniņu, starp citu, man ir arī klasisks stāsts: tas bija Blaumaņa "Silmačos" ("Skroderdienas Silmačos"), kur es spēlēju Elīnu. Atceros, izrāde  beidzas, un mani ir pārņēmusi tā brīnišķīgā gandarījuma sajūta, ka esmu nospēlējusi Elīnu tādu, kāda viņa patiešām ir, kā viņa varētu justies, bet – kādas šausmas! – pienāk režisors Liniņš un saka – ko tu tur darīji? Kas tas bija? – Ak! Un tu vari teikt, ko gribi, bet tam nav nekādas nozīmes. Katrā gadījumā no tiem laikiem es savām sajūtām vairs neuzticos. Tam, ka tas ir slikti, es drīzāk uzticos, bet, ja kādreiz šķiet, ka ir labi, tas to nebūt nenozīmē."

Ēriks Vilsons un Grietiņa

Anna saka, ka ne jau viss palicis prātā, bet dažas epizodes no Liepājas laika spilgti iespiedušās atmiņā. Piemēram, brāļu Grimmu pasaka "Ansītis un Grietiņa", kurā Annai bijusi Grietiņas loma. "Tā bija viena no pirmajām lomām Liepājā, Ērika Vilsona režijā. Es sava garā auguma dēļ domāju, ka nekad nespēlēšu bērnu izrādēs. Bet vairākas kolēģes bija bērnu kopšanas atvaļinājumos, un tā es tiku pie Grietiņas lomas," atceras aktrise. Izrādes režisors Ēriks Vilsons esot Annas liktenīgais cilvēks:

"Kādā krīzes brīdī es, sapratusi, ka nekas no manis kā aktrises tur nebūs un nesanāks, sakravāju koferi un devos uz autoostu, lai brauktu prom un sāktu darīt kaut ko sakarīgāku. Satiku pa ceļam Ēriku; ko viņš man pateica – nezinu.

Katrā ziņā pēc 10 minūtēm es devos atpakaļ. Un, protams, es esmu viņam par to pateicīga."

Un vēl kāds kuriozs, ko Anna atminas izrādes "Ansītis un Grietiņa" sakarā: "Tie bija 90. gadi, mobilo tālruņu vēl nebija. Tas bija laiks, kad Latvijā tika ieviests ziemas un vasaras laiks ar pulksteņu pagriešanu. Un tā nu tādā reizē mums ir "Ansīša un Grietiņas" dienas izrāde, bet Raganas – to spēlēja Ināra Kalnarāja – vēl nav. Zvanam uz māju, tur nav, ir izgājusi, bet teātrī nav un nav! Bērni jau gaida, pilna zāle, nav variantu! Ēriks, izrādes režisors, protams, zina gan tekstu, gan mizanscēnas, viņš nodzen bārdu, ieģērbjas Raganas kostīmā un... Tajā brīdī laimīga un apgarota, izstaigājusies gar jūru, ierodas mūsu Ināra Kalnarāja! Domādama, ka ir ieradusies laicīgi, stundu pirms izrādes."

Vēlāk ar Ēriku Vilsonu sadarbība turpinājusies arī viņa brāļa Mārtiņa Vilsona veidotajā neatkarīgajā teātrī "Mūris": "Kompānija bija laba: Ēriks un Mārtiņš Vilsons, Inese Kučinska, bet apvienot ar darbu Rīgā nebija iespējams."

Annas teātri

Pēc Liepājas aktrises ceļš veda uz Rīgu un Nacionālo (agrāk Drāmas) teātri, kas ir arī Līgas Liepiņas, Annas mammas, teātris:

"No mammas esmu mācījusies nekad nelikt savu gribēšanu iepretim režisora iecerei. Varbūt tu nevari izdarīt ideāli, bet noteikti centies attaisnot ikviena režisora ieceri.

Jā, aktiera profesija ir atkarīga arī no tāda viedokļa. Tu esi instruments."

Vaicāta, vai mamma, pieredzējusi un talantīga aktrise, palīdzējusi meitai lomu izstrādē, Anna runā par smalkjūtību un profesionālo ētiku: "Esot vienā teātrī ar mammu, varu teikt, ka viņa prata turēt gudru distanci, viņai ētikas latiņa ir ļoti augsta. Ja tu paprasīsi, viņa palīdzēs, bet viņa nekad nebāzīsies ar savu viedokli, padomiem. Starp citu, viņas teātra ģērbtuve bija slavenā, ar ceturto numuru, kur bija Antra Liedskalniņa, pirms tam – Helēna Romanova, arī Astrīda Kairiša, Maiga Grīnberga, Daiga Gaismiņa, Svetlana Bless, tur bija arī Māra Zemdega un Lāsma Kugrēna.

Un arī man palaimējās būt tajā ģērbtuvē. Būt starp cilvēkiem, kuri nevis skatās uz citiem, bet runā par izlasīto, par redzēto, diskutē un apmainās ar iedvesmojošu enerģiju."

Taču Annas liktenīgais tomēr ir Valmieras Drāmas teātris, jo te Anna satika savu režisoru un pedagogu Fēliksu Deiču. Daudzi joprojām atceras Deiča iestudēto "Ivanovu" un Annu Sašas lomā, kas bija jauna virsotne viņas profesionālajā biogrāfijā. "Strādājot dažādos teātros, varu teikt – man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, gan grimētavās, gan visur – neesmu sajutusi ļaunumu, tādu nepatīkamu konkurenci, kas, protams, mūsu profesijā pastāv. Es arī varbūt neļaujos tām runām, kas notiek ap stūri," nosmaida Anna.

Latvijas Televīzija

Annas pieredze ar Latvijas Televīziju arī saistās ar 90. gadiem, un pats mīļākais darbs ir "Vienas vasaras zieds" – iestudējums pie režisores Virdžīnijas Lejiņas, kopā ar tikpat jaunajiem Andri Keišu un Sandru Kļaviņu. "Mana loma tur – lauku meitene, saimniece. Jutos komfortabli, jo tā ir mana vide, ko es pārzinu. Filmējām īstā dabā, nevis dekorācijās, un mana māte iestudējumā spēlēja mana tēva māsu," priecājas aktrise. "Un tēvs man bija Kuplais (Liepājas teātra aktieris Jānis Kuplais), lielisks partneris. Uz viņu var jebkurā brīdī paļauties. To es pieredzēju jau Liepājas laikos, kad man bija pati, pati pirmā lomiņa, pārskrējiens pār skatuvi ar Jāni. Esmu augumā gara, viņš – neliels, bet, neskatoties uz to, viņam mani bija jāuzķer uz rokām. Es zināju, viņš mani nepalaidīs! Un kā viņš spēlēja Šveiku! Un kā "Hamletā" – karali!"

Atgriežoties pie Annas lomas, viņa atceras dažu labu kuriozu: "Vienu ieraksta dienu visa grupa gaida, kamēr mani sagrimēs filmēšanai. Mani taisa, paiet jau pusstunda, visi gaida, bet taisa un taisa. Pa to laiku filmēšanas plāns ir mainījies. Man paziņo – mēs filmēšanu sāksim ar to, ka tu iznirsti no ūdens! Es nezinu – kāpēc? Vai tur dabā gaisma mainījās vai kas, bet es rokas vien noplātīju, sak: mīļie cilvēki, bet kam tad mani vajadzēja tik ilgi pucēt?"

Arī turpinājums neesot bijis nekāds jaukais: "Redz, man dažas lietas nepatīk. Un viena lieta, no kā es baidos, ir dēles. Un tad nu man jāsper kāja ūdenī, lai es varētu iznirt, bet es skatos, ka krasta saulītē kādas 25 dēles kustas. Un tad – es vairs neatceros, kam man par to jāsaka paldies! – bet mani ieveda ezerā ar laivu. Un tad es ielēcu un izniru. Un tiku vaļā no brišanas caur dēlēm."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt