KŪL

Asiņains piedzīvojums pacietīgām ausīm - “Rolanda dziesma”

KŪL

Dejas virpulī. Tuvojas Dejas diena

Scenogrāfijas un laikmetīgās dejas sintēze. Top dejas izrāde "Otrā pusē"

Viss sākās ar skici. Par laikmetīgās dejas un scenogrāfijas sintēzi stāsta izrādes «Otrā pusē» autori

Starptautiskajā laikmetīgās dejas festivālā “Laiks dejot” 30. un 31. augustā savu pirmizrādi piedzīvos dejotāja un horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča laikmetīgās dejas izrāde “Otrā pusē”, kas vienlaicīgi ir viņa maģistra darbs scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izrāde tiek veidota sadarbojoties ar horeogrāfi Elīnu Gaitjukeviču un komponisti Annu Ķirsi, bet izrādes izpildītāji ir jaunie, topošie laikmetīgās dejas profesionāļi – Latvijas Kultūras akadēmijas Dejas mākslas otrā kursa studenti, kuriem šī izrāde reizē ir arī kursa darbs.

Izrāde stāsta par cilvēkiem, kuri ir iestrēguši laikā un telpā, par robežām, kas tiek būvētas, lai kontrolētu cilvēku plūsmu pasaulē un izolētu mūs vajadzīgos no tiem nevajadzīgiem, kuri dažādu politisku un sociālu iemeslu dēļ ir spiesti bēgt no savas dzimtenes, vietas un piederības. Cilvēki, kuri ir zaudējuši savu pagātni un kuriem nav redzama nākotne. Ir tikai cerība nonākt otrā pusē.

“Radio Naba” aktuālās mākslas un kultūras izziņas raidījumā “Kultūras ūnijas laiks” dejotājs, horeogrāfs un nu jau jaunais scenogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs un horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča stāsta par laikmetīgās dejas scenogrāfiju, izrādes anatomiju, tās veidošanās procesiem un principiem.

Anete Enikova: Dmitrij, kā Tu nonāci līdz lēmumam studēt scenogrāfiju pēc tik daudziem ar deju un horeogrāfiju pavadītiem gadiem?

Dmitrijs Gaitjukevičs: Es pats vēl sevi neuzskatu par pilnvērtīgu scenogrāfu, kaut gan man jau ir viens tāds profesionāls darbs kā scenogrāfam teātrī, kas šobrīd lai paliek noslēpumā. Es neuzskatu, ka scenogrāfija ir kaut kas tāls no laikmetīgās dejas un ka mans dejas ceļš ir noiets vai pabeigts. Domāju, ka tas ir kāds mans loģisks turpinājums.

Jau sākotnēji radot savas izrādes, pat pirms biju uzsācis scenogrāfijas studijas, es sapratu, ka visas šīs izrādes sākās no kaut kā vizuāla. Es redzu izrādi ar bildēm, un tās bildes ir ar gaismām, ar skatuvi, bet es ļoti reti redzēju kustību. Gandrīz nekad es neesmu redzējis kustību uzreiz, pašā sākumā. Es tikai redzu, kā izskatās skatuve un kas tur notiek ar gaismām. Un, ja mēs varam atskatīties uz manām iepriekšējām izrādēm, tad visās tajās bija scenogrāfija, tikai tajā brīdī es vēl nebiju uzdrošinājies to tā nosaukt. Es biju apsvēris ideju braukt mācīties gaismu mākslu kaut kur Eiropā vai varbūt Krievijā, vai varbūt vēl kaut kur vēl citur. Un tad mana sieva, kas šobrīd sēž man blakus, pateica, ka jābeidz sēdēt, jāiet mācīties! Mākslas akadēmijā vēl joprojām pasniedz tik lieli cilvēki, kā piemēram, Andris Freibergs, un Elīnai likās, ka man ir tur jāiet. Un, kā sieva teica, tā arī vīrs izdara.

Kas bija tā bilde, kas parādījās, domājot par izrādi “Otrā pusē”?

Dmitrijs Gaitjukevičs: Toreiz nosaukuma vēl nemaz nebija. Jo koncepcija visai izrādei ir pretēja, nu varbūt ne pavisam, bet diezgan pretēja teātra normām, kur ir režisors vai luga, vai tās pamatā ir kāda literatūra, grāmata.

Šīs izrādes sākumpunkts ir scenogrāfija.

Respektīvi, es izdomāju kaut ko vizuālu, ko realizējot caur maketu vai caur skicēm, bildēm, un tad tas tiek attīstīts. Sākotnēji man bija skices, es tās piedāvāju horeogrāfei Elīnai Gaitjukēvičai un mūzikas autorei – Annai Ķirsei. Un to, ko katra no viņām šajās skicēs ieraudzīja, viņas varēja attīstīt tālāk. Šajā gadījumā Elīna nāca pie manis un teica: es šajā redzu tādu un tādu tēmu, un tad mans tālākais uzdevums kā scenogrāfam bija palīdzēt to attīstīt. Bet kā pirmā bilde bija, es patiešām laikam biju aizdomājies par “Būri”. Viktors Jansons, mans režijas pamatu profesors Mākslas akadēmijā mani pamudināja uz to. Otrajam studiju gada beigām ejot uz beigām, ar viņu sākām gatavoties manam maģistra darbam, un tad viņš man bija ieteicis izlasīt Alberta Bela “Būri”. Tad es sapratu, ka būris var būt tāds iekšējais būris un no tā sāku veidot scenogrāfiju. Tomēr vēlos uzsvērt, šī izrāde nav par šo grāmatu, tas nav par tiem notikumiem, un tas ir kā tēls, kā bilde, kā vizuālais materiāls, par ko es biju iedomājies.

Elīna, kas bija tas tēls, ko tu ieraudzīji un no kā sāki veidot horeogrāfiju?

Elīna Gaitjukeviča: Dmitrijs man parādīja savu scenogrāfijas skici, un man radās asociācijas par tēmu, kas saistīta ar dažādiem šķēršļiem, ierobežojumiem, sienām. Tad es tālāk sāku domāt, kas tas varētu būt, un sapratu, ka šī tēma būs par bēgļiem, par cilvēkiem, kas ir iesprostoti vai mēģina tikt prom no kaut kā, un tā ceļa laikā ir ļoti daudz ierobežojumu, dažādi šķēršļi. Un tā mēs sākām attīstīt šo tēmu par bēgļiem. Jāsaka, ka tas nav konkrēts stāsts.

Veidojot izrādi, mēs vairāk pievērsāmies šai emocionālajai pusei, kā šie cilvēki varētu justies.

Man kopā ar dejotājiem ļoti svarīgi bija atrast tādu ķermeņa valodu, tādu ķermeņa fiziku, kas man likās, ka varētu iet kopā ar šo tēmu. Ļoti daudz arī strādājām ar ķermeņa kvalitāti. Tas paņēma ļoti daudz radošā laika fiziskajā kustībā meklēt risinājumus. Tas bija un aizvien ir ļoti interesants process.

Izrādes dejotāji ir pati jaunākā no laikmetīgās dejas paaudzēm, rudenī uzsāks Latvijas Kultūras akadēmijā savu trešo studiju gadu. Kā izveidojās šī sadarbība?

Elīna Gaitjukeviča: Tā ir laba sadarbība ar Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas un horeogrāfijas studentu kursu. Tas viņiem ir arī kā 2. kursa noslēguma darbs. Sadarbība ar studentiem ir ļoti patīkama, viņu ir daudz, viņi jauni, viņiem ir enerģija pāri malām! Man ļoti patīk, ka, ar viņiem strādājot, var atklāt dažādas jaunas šķautnes kustībai. Šis process ir abpusēji interesants – gan mums, gan jaunajiem dejotājiem.

Kā sākas sadarbība ar Annu Ķirsi, kas ir šīs izrādes komponiste?

Dmitrijs Gaitjukevičs: Ļoti spontāni, ļoti ātri! Anna ļoti ātri piekrita. Mēs nebijām pirms tam personīgi pazīstami. Es uzrakstīju. Anna atbildēja. Mēs satikāmies. Es parādīju skices, un viņa teica, ka viņai patīk šī ideja, kad viss nāk no scenogrāfijas, no skicēm. Kaut gan tās bija tikai skices. Nezinu, cik daudz Anna varēja uzreiz kaut ko saprast, bet viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, ka viņa var rakstīt par to, ko viņa jūt, nevis, ka tas ir mans kāds konkrēts uzdevums vai pasūtījums radīt mūziku kādai konkrētai manai idejai. Viņai patika tā brīvība. Anna šajā procesā bija pirmā, kurai tika parādītas bildes, Elīna bija otrā. Un tad šis eksperiments arī satikās. Satikās horeogrāfs un komponists. Protams, tad jau bija tālāk savas nianses un papildinājumi, piestrādājumi. Elīna nedaudz pielāgojās mūzikai, Anna nedaudz pielāgojās kustībai. Es nepielāgoju neko. Es kā iedevu, tā iedevu. Tā aizmirsu.

Izrāde "Otrā pusē"

Vai tu varēji atslēgt savu horeogrāfa dabu un pilnībā uzticēties Elīnai un Annai, neiesaistīties viņu dejas radīšanas procesā? Vai tomēr bija iesaiste?

Dmitrijs Gaitjukevičs: Ja mēs runājam par pašu sākumu, kad tika radīta scenogrāfija... Atklāsim šo noslēpumu, izrādes scenogrāfijas pamatā ir sešas organiskā stikla rūtis, ierāmētas koka rāmjos, plus vēl septītā, kas karājas gaisā. Bet sešas ir tādas uz zemes stāvošas, bet ne statiskas. Tās var bīdīt, stumt un vilkt. Taisot šo scenogrāfiju, sākotnēji, jā, protams, es redzēju kustību, ko ar tām var darīt un attīstīt, kā būvēt. Bet pašā procesā, man liekas, es šoreiz patiešām mēģināju neiesaistīties. Centos sagaidīt brīdi, kad Elīnai būtu nepieciešams viedoklis, es ļoti maz centos ielīst iekšā. Jo domāju, ka tas būtu lieki, mēs ar Elīnu kā cilvēki esam ar dažādām vīzijām par to, kā kaut kam ir jānotiek. Šoreiz nevis es uzticēju, bet izvēlējos Elīnu par horeogrāfi, jo es sapratu, ka man kaut kādas savas vēlmes vajag apslāpēt un ļaut notikt lietām.

Mans uzdevums izrādes veidošanas procesā ir būt par cilvēku, kas iesilda studentus pirms mēģinājumiem, katru rītu pusstundu mēs iesildāmies.

Vēl es pasaku, kur bīdīt spoguļus un kā.

Šobrīd tev ir liela bagāža kā dejotājam un mazliet mazāka, bet ļoti svaiga bagāža kā scenogrāfam. Kā tu redzi, kas vispār ir laikmetīgās dejas scenogrāfija? Kāds ir tavs redzējums par šo pasauli?

Dmitrijs Gaitjukevičs: Visdrīzāk jau ar kaut kādu horeogrāfa vēlmi. Jo ja mēs runājam par deju, tad vispirms ir horeogrāfs un viņa vēlmes piepildīt skatuvi ar kaut ko.

Īsti neatceros, kas to bija teicis, bet kāds bija teicis, ka dejotājs uz skatuves – tā ir laikmetīgās dejas scenogrāfija, kas kustas.

Man šķiet, ne tikai laikmetīgajā dejā, bet vispār tas ir mans redzējums uz scenogrāfijas attīstību. Un lai piedod, ja tas jau viss tā notiek, jo vēl aizvien es jūtos jauns scenogrāfijā. Es redzu, ka mēs, scenogrāfi, arvien vairāk piedāvājam režisoriem, horeogrāfiem, pat mūziķiem savu vīziju, varbūt mēs balstāmies uz kādu literatūru, bet varbūt – uz savu dzīves pieredzi, varbūt uz kādu pamanītu mirkli, un uz tā mēs uzbūvējam savu vizuālo risinājumu, savu scenogrāfiju vai šajā gadījumā savu skatuvi. Un tad no tā var rasties kaut kas jauns. Nevis gluži kā teātrī, kad ir skaidrs, ka tur ir luga, piemēram, ja ir “Romeo un Džuljeta” un ja režisoram to gribas veidot 21. gadsimtā, tad būs kāds drosmīgs solis. Ja viņš gribēs pieturēties , piemēram, pie Remarka “Trīs draugu” versijas laika, tad scenogrāfija būs pietuvināta tam laikam. Bet deja pati par sevi ietver brīvību.

Laikmetīgais prāts ir nedaudz brīvāks, un vide daudz vairāk pieļauj eksperimentus, un te var meklēt un te var eksperimentēt.

Dmitrijs Gaitjukevičs un Elīna Gaitjukeviča

Par māksliniekiem

Līdz šim Dmitrijs Gaitjukevičs sevi bija pierādījis kā daudzsološs horeogrāfs un dejotājs. Par iestudējumu “Inside” (2012./2013. gads) saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Gaitjukevičs iestudē laikmetīgās dejas izrādes individuāliem projektiem un strādā kā horeogrāfs teātra izrādēm, kas raisīja interesi pievērsties arī scenogrāfijai.

Izrādes horeogrāfei Elīnai Gaitjukevičai šī ir otrā sadarbība, veidojot izrādi ar Latvijas Kultūras akadēmijas dejas mākslas kursa studentiem. Elīnas dejas izrāde “Atgriešanās” (2015./2016. gads) saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Kopš 2002. gada Elīna ir grupas “Ritms” mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe. Elīna ieguvusi papildu izglītību ārvalstīs, piedaloties meistarklasēs un pasaulslavenos festivālos.

Savukārt izrādes mūzikas komponiste Anna Ķirse izpelnījusies lielu starptautisku atzinību. Ķirse šobrīd tiek minēta kā viena no spilgtākajām jaunās paaudzes skaņradēm – viņas darbi plaukst ārpus konvencionālām koncertzālēm, un tajos saplūst dabas skaņas, akadēmiskā izglītība un laikmetīgās mūzikas ietekmes.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti