Šis nevar būt apskats vai recenzija, šai ir jābūt dienasgrāmatai. Un pat ne festivāla dienasgrāmatai, bet manai personīgajai. Ar un par manām privātajām domām, attieksmēm, pieredzēm, par manu pasauli un manu ietekmi uz šo pasauli, jo tieši par to ir katrs no festivāla notikumiem, no kuriem tikai reto var ielikt kādos teātra analīzes kritērijos, un tas nav vajadzīgs.
"Homo Novus" man nav teātra, bet piedzīvošanas festivāls, lai gan man patīk doma, ka mēs uz teātri ejam nevis uzzināt, bet piedzīvot.
Kļūšana par karalieni ir veiksmes jautājums
Tas ir pirmais teikums izrādes aprakstā, ko es gribēju un man vajadzēja izlasīt pēc Ivetas Poles režijā tapušā iestudējuma “Bee Matter”. Sešas cilvēkbūtnes skaistiem ķermeņiem, gariem, blondiem matiem, kas saveidoti princešlokās, cilvēkbūtnes, kas nogribējušās pēc medus, viens pēc otra, pēc miera, pēc saules, pēc (varbūt) “paši-nezin-kā”, atdodas viens otram, skatītājam un bišu karalienei.
Es nezinu, vai tas bija režisores feministisks kliedziens, bļāviens tieši sejā katram no mums, kas dzīvi noskrien darbos, steigā un pārgalvībā, sekojot seksuālām, mantiskām un / vai citām laicīgām baudām, vai skarbs sauciens pēc palīdzības bitēm, par kuru nozīmību planētas ekosistēmā esam piemirsuši. Bet tas bija skaļi un intensīvi. Un par visu šo es vairāk vai mazāk paguvu aizdomāties izrādes laikā vai pēc tās: Kam es sekoju? Ko pielūdzu? Ko man nozīmē mans ķermenis, ko es ar to iesāku? Vai mani baudas mirkļi nerada kādam citam ciešanas? Vai es maz ko zinu par bitēm, vai tās pazīstu un vai ar to, ko par tām nojaušu vai zinu, pietiek? Kādas ir manas attiecības ar hierarhiju? Vai es ticu hierarhijai? Ko nozīmē būt (bišu) karalienei? Ko nozīmē līdz-dzīvot šajā pasaulē ar citām dzīvām būtnēm? Vai bauda ir laime?
Kur ir laime?
Berlīnes apvienības "Edible Alchemy", Ditas Lases un Rīgas jauniešu sarīkotās “Dzīres” sākas ar teatrālu komentāru par to, kā izturamies pret ēdienu un resursiem, ko ikdienā patērējam, – performeri pie simboliska dzīru galda nošķiež visu ar, protams, dzeltenu zupu, spļauj viens otram sejā un arī ūdens traukā, no kura paši brīdi vēlāk dzer. Viens no aktieriem iznāk priekšā un sāk dauzīt šķīvjus – uz laimi! Un pie reizes retoriski pavaicā – kur ir mana laime?
Vēlāk citā dzīrošanas “stacijā” kāda ome jau skaidri zina, ka viņas laime ir rušināties savā Sporta pils dārziņā, teju pašā Rīgas centrā. Balss ierakstā kundzei vaicā pēc vēlējuma tiem, kas šeit ieradušies pirmo reizi (un es esmu šeit pirmo reizi), un viņai ilgi nav jādomā – lai viņi būtu laimīgi! Un laimīga ir visa iesaistītā komanda – silta, entuziastiska un vienkārša mijiedarbībā ar skatītājiem, baudītājiem, ēdājiem, dzērējiem. Un reizēm arī neko vairāk nevajag kā tikai tādu vienkāršu, tīru aizrautību.
Nav pat svarīgi, vai kādu faktu par tējas sēni ir teikuši īsti vai izdomāti britu zinātnieki, jo galvenais, ka notikums, kurā esam, ir pa īstam, pa labam ar dabu un vienam ar otru.
Ir vienkārši labi, ka ir daba, ka ir raugs un cukurs, ka ir ziedi, ka tos var ēst, ka var ēst ar rokām no burciņām, vienkāršībā, ar svešiniekiem.
Viss notikums izvēršas par ekskursiju vietā, kas ir noslēpta aiz auksta, pelēka žoga, bet iekšā slēpj oāzi (burtiskā nozīmē) – ar plaukstas izmēra pipariem, lillā tomātiem un, kā izrādās, pilnām dobēm ēdampuķu. Daži dzīrotāji pagūst adoptēt tējas sēni, citi tiek pie “dīlera” kontaktiem, bet es apjaušu, cik muļķīgi, ka vienmēr metu loku dārziem un nenācu izlūkos jau agrāk, un uzzinu, ka no rīsiem var pagatavot “Bounty” šokolādītes līdzinieku. Patiesībā jau uzzinu vēl daudz ko vairāk un arī piedzīvoju, pagaršoju, sajūtu ar visām maņām un pamēģinu pieslēgties visam, kas notiek – apzināti.
Man ir 27 gadi, tas nav daudz, bet “Dzīrēs” es kaut kā apjautu, ka šo to svarīgu jau esmu paspējusi palaist garām savā dzīvē, un nopriecājos, ka vismaz kādi padsmit jaunieši, kas mūs veda šajā piedzīvojumā, ir mani apsteiguši (to pašu es nodomāšu vēlreiz pāris dienas vēlāk, nākot mājās no izrādes “Sekss, narkotikas un vardarbība”).
Dažreiz mums ir tikai vārdi
Dažreiz mums ir tikai vārdi – dažreiz ar tiem nepietiek, dažreiz ar tiem ir par daudz.
Ir ļoti viegli pārprast un ļoti viegli nesadzirdēt, citreiz telefonsakaru un nemīlīgās klausules akustikas dēļ, kādreiz vienkārši tāpēc, ka neieklausāmies.
Tās ir manas nozīmīgākās pārdomas pēc apvienības “600Highwaymen” veidotās izrādes “Tūkstoš veidu” pirmās daļas, kas ir tālruņa zvans – kādas nepazīstamas balss moderēta saruna starp vēl diviem nepazīstamiem cilvēkiem. Labā ziņa – es varu atrasties mājās, kad to piedzīvoju, sliktā – man nekad nav paticis zvanīt un sarunāties pa tālruni. Man tas šķiet visnemīlīgākais komunikācijas veids, arī vispārprotamākais un vissatraucošākais. Lai gan anonīmā balss vairākkārt uzsver, ka es šo pieredzi atcerēšos vēlāk un man tā šķitīs smieklīga, es nespēju atrast tajā prieku. Bet šis zvans man atgādināja bērnību, kad mēdzām ar draugiem zvanīt svešiniekiem – vispirms no telefonbūdām, vēlāk stacionārajiem telefoniem, kad vecāku nebija mājās, un tad jau paši no saviem mobilajiem telefoniem, kur, protams, adrenalīna līmenis bija krietni augstāks, jo anonimitāte bija visai nosacīta. Tēmu loks, kas tajās sarunās tika ķidāts, bija spektrā no kaķīša, kas nekustīgs guļ zem dīvāna jau otro dienu, līdz instrukcijām tampona ievietošanai vagīnā.
Es aizdomājos, kā tagad būtu paņemt telefonu, uzspiest numuru uz labu laimi un piezvanīt nepazīstamam cilvēkam, lai uzsāktu sarunu – neveiklu, bet jēgpilnu. Lai vienkārši aprunātos.
1:1
Tikpat ļoti, cik man riebjas sazvanīties, man patīk sarakstīties. Ja mani sociālajos tīklos draudzēties uzaicina kāds, ko nepazīstu, es nereti izvēlos nevis ignorēt, bet cenšos uzsākt sarunu. Man patīk iepazīties arī dzīvē, bet tikai esot divatā. Viens pret vienu. Un tāds uzstādījums ir izrādes “Tūkstoš veidu” otrajai daļai, kas gan, manuprāt, ir nevis daļa, bet vesels viens no tūkstoš veidiem, kā iepazīt svešinieku. Un, esot klātienē, es jūtos daudz ērtāk par spīti tam, ka teikt un darīt es varu teju tikai to, kas man ir uzrakstīts norādēs, bet tādas pašas tiesības ir arī manai pretī sēdētājai. Viss ir godīgi.
Mēs esam divatā tumšā telpā ar priekšā uzrakstītu “instrukciju” un it kā izspēlējam šo izrādi, bet vienlaikus arī dzīvojam.
Viss ir labi, ir interesanti. Lielu daļu kopā pavadītā laika mēs vienkārši skatāmies acīs un iztēlojamies kaut ko viena par otru, tad pajautājam kādus nesaistītus jautājumus, uz kuriem iespējams atbildēt tikai ar – jā vai nē. Kārtējā norāde lūdz izdomāt jautājumu, ko vēlētos pajautāt pretimsēdētājai. Un es nevaru izvēlēties starp vairākiem, bet visvairāk man tomēr interesē – kas būs pēc tam? Vai mēs iziesim kopā no šīs telpas un sarunāsimies, aiziesim iedzert tēju? Pateiksim pieklājīgu paldies un “pa mājām”? Un vai es vispār gribu vēl kaut ko pēc šī visa viņai teikt? Bet šoreiz instrukcija, tāpat kā nereti dažādi apstākļi dzīvē, saliek lietas pa vietām, un es palieku tukšumā ar sevi.
Laiks lidot
Tā ir pēdējā frāze izrādes “Bee Matter” programmiņā. Laiks lidot – ar spārniem, lidmašīnām, domās. Lidojums nozīmē atteikšanos, atvadas, kaut kā atstāšanu, lai virzītos tālāk, riskētu un iepazītu, ieraudzītu, sajustu, apzinātu to, kas ir ārpus ierastā un ērtā.
Beka Bergere, festivāla direktore, kādā intervijā teica, ka teātris ir par realitātes apturēšanu, citu saziņas formu – tas var notikt, sēžot tradicionālā teātra zālē vai esot divatā, arī saullēktā –
ja tas iedzīvina iztēli, rada ziņkāri vai izaicina, tas noteikti ir teātris.
Manas pirmās festivāla dienas ir bijušas par apzinātu dzīvi un tās ņemšanu savās rokās, nešanu uz saviem pleciem un atbildības uzņemšanos – par cilvēkiem, ko satiekam, par dabu un savu attieksmi pret to, arī par vārdiem, kurus pasakām vai izvēlamies noklusēt.
No 8. līdz 18. septembrim norisinās starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus", kas klātienē, attālināti, pa telefonu un tekstveidā piedāvā 23 izrādes un notikumus. Programmā iekļauti latviešu mākslinieku jaundarbi, kā arī izrādes, kas tapušas ciešā sadarbībā ar māksliniekiem no Norvēģijas, Kanādas, Itālijas, Vācijas, Austrālijas, ASV un citām valstīm.
