Henrieta Verhoustinska: Pirms trīs ar pus gadiem tu spēri drosmīgu soli un no ļoti iemīļota Valmieras teātra aktiera kļuvi par Dailes teātra aktieri. Pastāsti, kas tagad, jau ar laika distanci, tavā cilvēcīgajā un aktiera dzīvē ir mainījies?
Imants Strads: Es uz darbu braucu divu minūšu vietā divas stundas.
Jo tu dzīvo Valmierā.
Es dzīvoju Valmierā, protams. Darbs teātrī principā visur ir līdzīgs – mēģinājumi un izrādes. Bija pa vidu kovida pārtraukums. Tad gan bija tā, ka brauc tikai visu laiku mēģināt. Mēģini, mēģini, bet kur izrādes? Tagad jau atkal viss ir tā, kā vajag – izrādes un mēģinājumi.
Kura no tavām lomām Dailes teātrī tev ir bijusi izaicinošākā? Man, piemēram, vērojot tavu lomu sarakstu, ienāca prātā, ka "Zemdegās" tu spēlē donžuānu, vīrieti, kuram sievietes krīt pie kājām, un tā nebija tev tipiska loma.
Nu, ne donžuānu. Viņš tomēr ir skolas direktors.
Bet sieviešu mīluli.
Skolas direktors tajā laikā mazpilsētā – tas tāds gardāks kumoss varbūt? Es nezinu. Regīnai Ezerai būtu jāprasa. Man tā grūti pateikt par [lomām], jo katra jau ir izaicinājums.
Liktenis mani ir lutinājis ar to, ka man nav tāda viena profila
un es, teiksim, tik pārvilktu bikses un spēlētu līdzīgus cilvēkus. Es varu būt pateicīgs liktenim un režisoriem, ka tāda iespēja ir bijusi.
...ka tev ir tik dažādas lomas. Bet kino, īpaši sadarbība ar Andreju Ēķi, tev mazliet ir uzlikusi komiskā aktiera zīmogu; piemēram, loma "Klases salidojumā". Vai tas tev nav traucējis?
"Klases salidojums" ir filma, bet es pie viņa biju arī divos televīzijas seriālos jeb daudzsēriju filmās, un abas ir absolūti nekomiskas, neviena aizmetņa no tā – gan "Nebaidies ne no kā", gan "Tarakāni tavā galvā".
Tu jau esi spēlējis vēsturiskus personāžus: ļoti atmiņā paliekošs bija Pēteris Lūcis (ilggadējais Valmieras teātra galvenais režisors) Valmieras teātra izrādē; Ilonas Brūveres filmā "Ievainotais jātnieks" tu atveidoji tēlnieku Kārli Zāli. Tu esi tā kā iemanījies atveidot vēsturiskus personāžus.
Es arī pie Pētera Krilova "Sarkanajā šķūnī" spēlēju Kārli Ulmani.
Tātad jaunā izrāde "Kur pazuda valsts" Dailes teātrī, kur tu spēlē Kārli Ulmani, tev vairs nav pirmais mēģinājums šajā lomā.
Jāteic, ka tagad – pēc izrādes, pēc ilgāka mēģinājumu procesa, pēc kopīgas visa izzināšanas par šo tēmu – es droši vien savādāk būtu gribējis spēlēt filmā. Bet, kā jau kino, vienmēr viss ir ļoti saspiesti, ātri. Par tiem vēsturiskajiem personāžiem – varbūt es kaut kādā ziņā savas komplekcijas dēļ cilvēkiem rosinu domas par pirmskara omulīgā latvieša tēlu.
Aktieris, režisors un dramaturgs Kārlis Krūmiņš teica, ka tāda vienīgā patiesība teātrī nav labais stils. Jūs arī šajā izrādē nepretendējat uz kaut kādu vienīgo patiesību, uz vienīgo atklāsmi par to, kas tad notika tajā liktenīgajā 1940. gada jūnijā.
Protams! Tur tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem netiek dotas pareizas vai nepareizas atbildes; tiek saprotami parādīta tā situācija, kurā laikam nav nemaz tik viegli pieņemt to lēmumu.
Par jebkuru lēmumu, kuru pieņem, varētu pēc gadiem teikt – tas bija nepareizs.
Ulmanis izvēlējās strausa politiku cerībā... Kā tajā darbā saka – viņš ir šeftmanis...
Visu sarunā.
Viņš cerēja, ka caur sarunām, caur cilvēkiem varēs kaut kā izlīst caur adatas aci. Nesanāca. Naivs. Pasaules ģeopolitikā bija citi plāni. Man ļoti patika vēsturnieka [Aivara] Strangas atzīmējums, ka šis viss būtu jāskatās jau no 1920. gadu sākuma, kad sabruka cariskās Krievijas impērija un Somijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un Polijai bija doma izveidot kopīgu militāru vienību, kas atdalītu Padomju Savienību no Eiropas. Problēma bija tajā, ka poļi jau bija pamanījušies paņemt sev Viļņu. Līdz ar to, protams, ka lietuvieši bija pret šo. Latvieši gribēja kopā ar Lietuvu, igauņi gribēja ar somiem, bet somi obligāti gribēja ar poļiem, lai būtu vēl drošāk. Visi gribēja kaut ko, un tad arī nekas nesanāca.
Pagājušā gada nogalē kā daļa no šīs izrādes iestudēšanas procesa bija dramaturga Matīsa Gricmaņa un režisora Toma Treiņa sarīkotā diskusija "Kur pazuda valsts" Dailes teātrī. Tajā satikās vēsturnieki, publicisti, teātri cilvēki. Arī tu tur biji. Ko tu saprati tieši par Ulmaņa lomu šajā trakajā laikā, kad Latvija tika okupēta?
Varbūt pēc vēstures tā lielākā kļūda bija tā, ka viņš parakstīja tos papīrus.
Igauņu prezidents neparakstīja neko. Bet rezultāts bija tāds pats.
To mēs tagad zinām.
Kāda ir teātra misija šajā laikā, kad paralēli notiek karš Ukrainā, uz kuru ir arī vairākas atsauces jūsu jaunākajā izrādē? Vai teātrim ir pienākums runāt par vēstures kontroversiālajām parādībām, par šodienas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem? Vai tu varbūt vēlētos, lai teātris runā par vispārīgākām, globālākām tēmām?
Visi žanri teātrī ir labi, izņemot garlaicību. Tā ir tāda zināma patiesība. Manuprāt, teātris tieši ar to ir interesants, ka tas var būt dažāds. Teātris cilvēkiem brīžiem ir vajadzīgs atslodzei, bet ir vajadzīgs arī kā sarunu biedrs. Skatoties vienu vai otru izrādi, tu pieķer sevi pie domas, ka es domāju tieši tāpat vai es domāju pretēji, un tev ir iespēja pēc tam diskutēt. Ir strīdus objekts, un tas objekts ir caur mākslu – tas var būt teātris, kino, mūzika. Caur mākslu šis strīds pāraug citā līmenī, manuprāt, un tas ir labi.
Tev kā aktierim, man liekas, arī ir lieliska iespēja rosināt pašam savu domāšanu, gatavojot tādas lomas kā Kārlis Ulmanis, piemēram.
Reti gadās tā, ka visi pieslēdzas tik simtprocentīgi kā šeit, jo visiem ir ļoti daudz, ko darīt. Katrs mēģināja aizstāvēt savu līniju, personāžu. Mums pagāja diezgan ilgas cīņas ar dramaturgu un ar režisoru. Tas bija kā liels pamatīgs akmens, kuram bišķiņ bija iedots kaut kāds siluetiņš. Tad sākās tēlnieka darbs – visiem kopā mesties virsū un skaldīt nost. Arī autors [teica]: "Jā pareizi, te tas neder, mums jāpārraksta." Un tad raksta. Eksemplāri, es nezinu, cik mums bija – 15?
Pirmo reizi mūžā ik pēc dienas nāca jaunas lapas, un tās pašas dienas vakarā tās jau bija vecas. Tas bija milzīgs process, kas neapstājās.
Mēs tikai pirms Ziemassvētkiem finišējām eksemplāru. Darbs ar eksemplāru bija pusotru mēnesi – visu laiku, katru dienu. Varējām pat uz vienu ainu zaudēt četras stundas. Kaut gan – kāpēc zaudēt? Varbūt iegūt! Tāpēc, ka šajos auglīgajos strīdos mēs tikām pie tā materiāla, kas tagad ir izrādē. Katrā ziņā tas process nebija viegls, bet tas bija ļoti interesants – interesants caur to, ka visi varēja ar savu artavu piedalīties materiāla un izrādes tapšanā.
