Baletdejotāja Aleksandra Lemberga daiļrades spilgtākie gadi – pagājušā gadsimta 60.–80. gadi – uzskatāmi arī par Latvijas baleta zelta laikiem. Viņa vadībā tapa vērienīgi iestudējumi, kas veicināja arī Rīgas baleta atpazīstamību pasaulē.
Aleksandra Lemberga inovatīvie horeogrāfijas formu meklējumi iedvesmojuši daudzus jaunos dejotājus izkopt savu individuālo stilu. To 25. martā Matīsa kapos, kur atdusas mākslinieks, atzina viņa audzēkņi, kas bija ieradušies pieminēt izcilo pedagogu un baletmeistaru.
Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis uzsvēra: “Es viņu uzskatu par savu skolotāju. Skolotāju, kā jāvada balets, kā jāveido dejotāju karjeras. Viņam bija fantastiska acs, viņš momentā pamanīja, kuram ir potences. Momentā deva iespēju, deva arī iespēju kļūdīties.”
Aleksandra Lemberga horeogrāfijas valodas talants savienot vairākus stilus spilgti izceļas 1970. gada baleta iestudējumā “Parīzes Dievmātes katedrāle” un vērienīgajā uzvedumā “Inku zelts” 1967. gadā. Bet par baletmeistara augstāko virsotni horeogrāfijas mākslā minams baleta iestudējums “Karmena”, kurā 1979. gadā titullomā dejoja leģendārais Māris Liepa.
“Lembergs bija ļoti tolerants, cilvēcīgs. Nekad es nedzirdēju, ka viņš kliegtu, aizvainotu cilvēku. Kas attiecas par mani, tad es protams viņam neizsakāmi pateicīga. Jo viņš bija tas cilvēks, kurš ieraudzīja manī to, ko es pati nemaz nezināju,” stāstīja baleta māksliniece Zita Ersa.
“Viņš deva to lielo ticību sev, pārliecību. Tas deva arī spēku izdarīt maksimāli labāko, jo mēs negribējām viņu piemānīt.”
“Man liekas, ka tas lielākais paldies ir par to, ka ir šī milzīgā uzticēšanās jaunajiem dejotājiem. Es nebūšu pirmā, kura teiks, ka Aleksandrs Lembergs ļāva tieši jaunajiem dejotājiem izmēģināt savus spēkus,” atzīmēja dejas pedagoģe, horeogrāfe Gunta Bāliņa.
Savukārt Latvijas Baleta un dejas ģildes valdes priekšsēdētāja Regīna Kaupuža uzsvēra, ka ne mazāk svarīga bija Lemberga attieksme pret visiem dejotājiem: “Viņš bija kā tēvs, lielas ģimenes tēvs. Viņš bija stingrs, viņš bija noteikts, bet viņš bija arī ļoti iejūtīgs un arī saprotošs. Protams, viņš bija arī lepns, bet viņš arī varēja mainīt savas domas.
Cilvēcība ir pati vērtīgākā viņa īpašība.”
“Viņš bija vairāk kā cilvēks, režisors, dramaturgs,” norādīja baleta māksliniece Lita Beiris. “Dramaturģija viņam bija ļoti būtiska viņa baleta izrādēs. Par baleta māksliniekiem – jā, viņš deva telpu, deva viņiem elpu. Deva iespēju izpausties. Katra izrāde bija gandrīz kā kopdarbs. Viņš deva brīvestību. Un tas bija tas, kāpēc viņš patika cilvēkiem.”
