"Cilvēkiem, kuri to nesaprot, man grūti ko teikt – runāju ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu, kuram tā liekas viena no labākajām izrādēm. Ja jūs skatāties tikai seriālus, varbūt kaut ko var nesaprast,” pauda Kairišs.
“Domāju, mums jāsauc lietas īstajā vārdā: kultūra – tā ir cīņa,” ir pārliecināts režisors.
Kairišs arī neslēpa –
kā mākslinieks par savu atbildību viņš uzskatot nevis to, cik skatītāji noskatās viņa veidoto darbu, bet gan to, kādu spriedzi kosmosā jeb garīgajā telpā tas atstāj.
“Es nevaru konkurēt ar vieglu patēriņu žanriem, un man ļoti bieži to pārmet. Taču uzskatu, ka tā ir svēta cīņa, un no tās neatkāpjos. Vieglāk ir visiem konformistiem, tiem, kuri iet pa straumi,” teica Kairišs. “Kas notiks ar mūsu Latviju un mūsu kultūru, ja mēs visi iesim pa straumi? Tās būs šausmas! Dzirdu par kino – visi lielās ar skatītāju skaitu, biļešu ieņēmumiem, bet nedomā par to, lai mēs vispār saglabājamies kā nācija, lai kustamies uz priekšu moderni, bet arī garīgi pilnvērtīgi.”
Režisors arī neslēpa, ka uzskata – ja atdodam valstij vadību tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, nevar noskatīties šo izrādi, tad esam katastrofas priekšā. Viņš norādīja, ka pret politiķiem ir jābūt prasīgiem un kultūra nedrīkst būt tāda, kurā tiek privatizēti kultūras darbinieki, kuri valstij ir izdevīgi, jo komplimentāri izsakās par valsti un nerunā pretī.
“Kultūras darbinieki nav izdevīgi tad, ja tie iestājas par vērtībām, ja tie cīnās par kaut ko. Manuprāt, kultūra par maz cīnās par savām tiesībām. Strādāju pietiekoši augstvērtīgi, noteikti labāk nekā dažs labs ministrs, tāpēc neuzskatu, ka man būtu jāsaņem mazāk,” uzsvēra Kairišs.
Viņš norādīja, ka savu atbildību uzskata par lielāku, nekā, piemēram, politiķiem, kas paraksta miljonu līgumus, jo viņš strādā pie vērtībām, kas veido Latviju.
“Mums par to jācīnās un jāsaprot – mēs esam pārāki. Nedomāju, ka mums tagad kaut kādā ziņā jāuzsver savs pārākums, bet katrā ziņā tās ir mūsu tiesības un pienākums to pateikt. Neesam kaut kādi pabērni finansistiem un ekonomistiem,” uzsvēra Kairišs.
“Es esmu visīstākā vācbaltiete, tā vācbaltiete, kas neaizbrauc un paliek šeit, savā dzimtenē,” savu lomu izrādē sarunā ar “Kultūras Rondo” raksturoja aktrise Lolita Cauka.
Viņa pastāstīja, ka pirmā sastapšanās ar vācbaltiešiem bijusi izrādē “Dullais barons Bunduls”.
“Tur spilgti parādījās priekšstati, kādi mums bija par vācbaltiešiem. Tad bija izrāde “Uz neatgriešanos” – tas bija skatījums uz to laiku no latviešu pozīcijām, šis ir mēģinājums skatīties no vācbaltiešu pozīcijas, cik ļoti viņi izjuta prombraukšanu no savas dzimtenes. Mēs pat nevaram aptvert. Mēs lepni – Latvija, bet cik ļoti lielu ieguldījumu te devuši vācbaltieši...” teica aktrise.
Cauka uzskata – ir būtiski uz šo izrādi nākt atvērtam uz sapratni un gatavam ieklausīties, paskatīties uz šo problēmu.
“Pēc ģenerālmēģinājumiem un pirmajām izrādēm, man ir bail, ka izrāde nedaudz cietīs no to skatītāju viedokļa, kas ir vēl joprojām, kam skats uz vācbaltiešiem ir no barona Bundula izrādēm. Viņi varbūt negribēs šādu skatījumu. Mums, latviešiem ir drusku tāda īpašība, ka mēs zinām labāk un mūsu patiesība ir īstākā. Viņi pārmetīs šai izrādei to, ko nevajag pārmest,” norādīja Cauka.
