Saruna ar Viesturu Kairišu par:
- "Valkīras" iestudējumu Cēsu Mākslas festivālā;
- izrādi "Smiļģis" un darbu Dailes teātrī;
- teātra un mākslas funkcijām;
- kritiskās domāšanas un uzticības trūkumu sabiedrībā;
- karjeras izaicinājumiem;
- vientulību, kas paliek pēc izrādes iestudēšanas.
Māra Uzuliņa: Viestur, tu atkal esi atgriezies pie Vāgnera. Kāpēc? Vai tu uzskati viņu par savu domubiedru?
Viesturs Kairišs: Es noteikti uzskatu, ka Vāgners ir mans domubiedrs, bet mani pierunāja Cēsu mākslas festivāla direktors Juris Žagars. Es kā vienmēr gribēju atteikties, bet nevarēju. Man tiešām patīk sadarbība ar Cēsīm, ar Andri Pogu, Nacionālo simfonisko orķestri. Ir ļoti labi solisti – gan Egils Siliņš, ar kuru daudz esmu strādājis, gan Liene Kinča, kura bija viena no Valkīrām, kad sāku strādāt ar Vāgneru, gan Katrīna Fostere, ar kuru es uztaisīju “Dievu mijkrēsli”. Tā man ir atkalredzēšanās ar šiem solistiem.
Un arī atkalredzēšanās ar “Valkīru”.
“Valkīru” es esmu taisījis tik interesantā veidā, ka es pirmkārt uztaisīju jau pašu “Valkīru” kā izrādi (2007. gadā Latvijas Nacionālajā operā – red.), tad es esmu uztaisījis jau pirmo cēlienu atsevišķi Cēsu koncertzālē un tagad taisīšu trešo. Tā ka es gaidu piedāvājumu taisīt otro cēlienu atsevišķi.
Bet iestudēt tieši šo daļu no “Valkīras” bija tava izvēle?
Nē, tā nebija mana izvēle. Tas ir efektīgs cēliens. Poga šausmīgi grib diriģēt Vāgneru, viņš visu laiku saka, ka mums vajag uztaisīt kaut kādu operu. Tad viņš, pametot Latviju vai daļēji pametot, pārceļoties uz Stavangeru, kur viņš būs simfoniskā orķestra galvenais diriģents, viņš ir tādu gulbja dziesmu – Mālera “Dziesmu par zemi” uztaisījis un tagad “Valkīras” trešo cēlienu, kas, protams, muzikāli ir ārkārtīgi iespaidīgs.
Tu kā mākslinieks droši vien esi sev izdomājis kādu romantizētu ideju par to, kāpēc tas tagad būtu jādara.
Es esmu izdomājis, bet ne romantizētu. Mēs vispirms izdomājām, kas būs tās valkīras, tad esam nolēmuši, kas ir mūsdienu varoņi, kurus mirušus viņas ved uz Valhallu, kura atrodas nosacīti Cēsu pils tornī… Protams, ka tas ir saistībā ar mūsdienām, bet es laikam neatklāšu, kuri būs tie varoņi, kurus viņas nes. Un es ceru, ka mums izdosies tieši tā upurēšana brīvdabā. Tās ir mūžīgas tēmas, un tiešām atkal padomājot par pasauli, kurā šodien kaut kas tāds varētu notikt, atkal rodas kādas jaunas interpretācijas, un īpaši vēl saistībā ar Cēsīm. Atšķirībā no skatuves, šeit to var burtiski uzlikt – kā viņas aizmidzina varoņus kalnā un aizdedzina kalnu.
Vai ir kas tāds, ko tu toreiz, iestudējot operā, nepateici vai nevarēji realizēt, bet tagad saredzi iespēju to īstenot?
Jā, tieši to, ka operā tu neko nevari burtiski risināt, jo īsta uguns tur vispār nav pieļaujama un skaidrs, ka uz skatuves arī izskatītos varbūt muļķīgi. Bet vienlaicīgi tas ir koncertuzvedums, tur nedrīkst aizrauties ar inscenēšanu, un arī tāds huligāniskāks, izaicinošāks, un es ceru, ka man valkīras dejos līnijdejas jaukās ķiverītēs un tamlīdzīgi. Ja operā es veidoju tādu nopietnāku konceptu, tad šeit es atļaujos būt brīvāks un nepiespiestāks. Tā ir brīnišķīga mūzika un piestāv tai videi. Vāgners, protams, vienmēr ir bijis un paliks labākais, kas var būt.
Es to daru kaut vai tāpēc, lai pāris dienas atkal paklausītos dzīvo orķestri, izpildot Vāgneru, kas ir tāda svarīga dvēseles medicīna.
Augusta beigās ar skatītāju satiksies Māras Zālītes lugas “Smiļģis” iestudējums, kas tapa jau pērn. Kā tev kā režisoram ir uztaisīt darbu, tad nolikt saldētavā uz teju gadu un tagad mēģināt atkausēt un atdzīvināt?
To mēs redzēsim. Man mēģinājumi vēl nav sākušies. Es ļoti baidos no šī visa, jo, man liekas, ka mums tur daudz kas saslēdzās, arī tā simtgade, pandēmija, tas traģisms… Atcerējos arī, kā Smiļģim gāja sākumā. Mēs uztaisījām trīs testa izrādes ar dažiem cilvēkiem, bet tad es kā Smiļģa laikā neļāvu aktieriem nākt paklanīties. Šī ir ļoti komplicēta izrāde, absolūts inscenējums. Mēģināju to Smiļģa radošo garu pārvērst kaut kādā tādā vājprātā, tādā pārdabiskā radošumā, tie seši Smiļģi, kam jādzīvo kā vienam… Baigi grūti, nezinu, kā mēs to visu dabūsim atpakaļ. Cerēsim, ka būs vēl labāk, jo esmu dažas lietas ar laika distanci pārdomājis, ko es varētu vēl uzlabot no kopējā inscenējuma kompozīcijas viedokļa, bet Māras Zālītes luga nemainās, tā tomēr ir unikāla un nevienkārša, bet ļoti iedvesmojoša.
Vai tu atradi sevī ko kopīgu ar Smiļģi? Ja tev ir seši Smiļģi izrādē, tad varbūt tu esi septītais?
Es ar Smiļģi vienmēr esmu atradis kaut ko kopīgu, es domāju, ka jebkurš režisors… Nē, es negribu līdzināties Smiļģim, kāds viņš bija dzīvē. Tur ir viss ļoti skaisti, bet izsauc ironiju. Es par to daudz domāju – ja es šeit esmu nonācis strādāt, tur kaut kādi iemesli tam ir. Acīmredzot ne tik saprotami, virspusēji vai acīmredzami, jo tiešām tas bija kaut kas negaidīts man pašam.
Šobrīd man liekas, ka šī ir tā pareizā vieta, kur man vajadzētu strādāt.
Es vienmēr esmu domājis par Smiļģa teātra maģiju, par to inscenējumu un, atgriežoties pie Vāgnera, par to gesamtkunstwerk, kas ir tāda mākslu sintēze. Protams, ka Smiļģis ir tas, kas to ieviesa, tas ir Dailes teātra kods. Tas ko es arī gribu turpināt – ka šis teātris ir mākslu sintēze, tie ir labākie vizuālie mākslinieki, dramaturģija, kino, video, mūzika… Ka iestudējumiem jātuvinās operai, baletam. Tas, ko Smiļģis ir ielicis, to es domāju noteikti mēģināt turpināt, tas ir tas kods, kas Dailei ir ļoti svarīgs, jo, ja māksla paliek pārāk vienkārša vai viendimensionāla, tad uzreiz notiek visādas revolūcijas. Vienkārši nefunkcionē Daile, kā tā bija iecerēta, tas ir jāapzinās, un par to es domāju.
Man bija interesanti arī domāt – kas ir ģēnijs, kas ir šī ģenialitāte. Kāpēc tie seši Smiļģi? Kā notvert nenotveramo, kā parādīt radošumu, to ideju, kā tev visu laiku pa galvu… Kā saka visādi meditācijas skolotāji, kad tu centies iedziļināties, tavas smadzenes līdzinās tādam kokam, kur lēkā mērkaķi, tā arī es iztēlojos to Smiļģa radošo garu, kuru es arī mazliet pazīstu. Tās ir tiešām brīžiem pretējos virzienos nemitīgi skrienošas domas, idejas un tamlīdzīgi.
Lai cik tu lasi par Smiļģi, tu nekad nevari viņu definēt – vieniem tas ir dievs, vieniem pēdējais cūka, vieniem absolūtais ģēnijs, otriem kaut kas pārspīlēts, teatrāls.
Viņu nevar definēt vienā veidā, mēs arī mēģinām šīs visas iespējas iemiesot. Man ļoti svarīgs šis iestudējums. Uzsākot savu darbu Dailes teātrī, tas ir pirmais inscenējums, ko veicu.
Ja pēc daudziem gadiem Dailes teātrī kāds gribētu iestudēt izrādi “Kairišs”, tad, kā tev šķiet, tur arī būtu vismaz seši Kairiša lomas atveidotāji?
Par mani jau visu laiku kāds kaut ko uztaisa – vai nu kaut kādu filmu (Martas Elīnas Martinsones filma “Viesturs Kairišs iznāk no meža” – red.), arī reizēm liek piedalīties, un es par to galīgi nebrīnītos, manas ekstravagantās uzvedības mediju telpā vai bārdas, vai kā cita dēļ… Es par to nebrīnītos.
Kāda funkcija, tavuprāt, šobrīd, kad sabiedrībā ir tik daudz pretrunu un saspīlējumu, būtu jāveic teātrim un mākslai vispār?
Šobrīd sabiedrībā ir ārkārtīgs saspīlējums. Skaidrs, ka Covid ir tā sašķēlis sabiedrību, kā tas nevienam nebija ienācis prātā. Piemēram, tas vakcinācijas jautājums ir dzīvības un nāves jautājums. Skaidrs, ka būtu vēlams, lai teātris mēģinātu vienot sabiedrību kaut kādā veidā, bet, manuprāt, vienīgais veids, kā mēs varam vienot, ir tas, kā mēs darām – ka mēs tomēr spēlējam izrādes vakcinētiem un mēģinām kaut kādā ziņā veicināt cilvēku vēlmi vakcinēties. Ja mēs vienotu, spēlējot gan vakcinētiem, gan nevakcinētiem, tad mēs rudenī taisītos ciet. Tas ir skaidrs, to ir jāsaprot. Tur nav alternatīvu. Līdz ar to ir svarīgi šiem cilvēkiem, kas ir tādā apjukumā un mazliet histērijā, tiešām veidot to vēlmi nākt uz teātri un sniegt dvēseles mierinājumu, harmoniju, kaut ko dot – emocijas, kas viņiem noderētu, kas viņiem būtu svarīgas šajā disharmoniskajā vidē. Māksla ir tāds dziedinošs spēks.
Ja kādreiz mums likās, ka skatītāji nāk uz teātri, viņi ierauga aktierus, pēc tam viņiem pateicas aplaudējot, tad tagad tikpat pateicīgi ir aktieri skatītājiem, ka viņi ir atnākuši.
Ir tagad tāda interesanta tradīcija, par ko neviens nav runājis, bet aktieri sāk aplaudēt skatītājiem. Mums ir tik svarīgi, ka viņi ir atnākuši, ka viņi ir vakcinējušies, mēs tiešām esam par to pateicīgi cilvēkiem. Mēs atbalstām šo izvēli vakcinēties, tā ir vienīgā izvēle, kas vispār ir.
Šajā laikā, manuprāt, teātris būs ārkārtīgi svarīgs, un teātrim tas jāapzinās, tāpēc mēs nevaram pavirši izturēties pret skatītāju, pavirši izturēties pret mūsu darbu. Mēs ceram, ka sezona notiks. Neizbēgami, ka trešais Covid vilnis būs, neizbēgami, ka atkal būs ierobežojumi, bet cilvēki, kuri gribēs ar mazāku risku piedalīties sabiedriskajā dzīvē, varēs to darīt vakcinējoties.
Tu minēji, ka teātrim būtu jābūt tādai kā dziedinātavai…
Varbūt ne tik skaļi un pārspīlēti, bet kaut kas tur ir. Dziedinātava arī tādā veidā, ka tie cilvēki sēž plecu pie pleca un ir kopībā, ko viņi nav izjutuši tik ilgi. Jau pašā faktā ir tas dziedinošais moments.
Vai tev šķiet, ka teātra mākslai ir jābūt skatītājam ērtai vai tomēr viņu jākņudina, jātracina nedaudz?
Teātra māksla nekad nedrīkst būt apkalpojoša. Tai vienmēr jāatrod pareizais veids. Protams, ka agresija un uzbrūkošs stils šobrīd, manuprāt, nav baigi pieprasītais, bet jebkurā gadījumā izrādei jāmēģina tevī rosināt diskusijas, kritiskā prāta lietošanu un jāļauj saņemt arī veldzi.
Mēs taču redzam, ko nozīmē latviešu sabiedrībā, Latvijas sabiedrībā, ar ko es domāju arī šeit dzīvojošos krievus… Kad ir tāda neliela apokalipse, mēs saprotam, cik šausmīgi biedējoši tas ir, ka
kritiskās domāšanas un analīzes, un uzticēšanās trūkums draud mūs pārvērst par vakcinācijas ziņā diezgan atpalikušu valsti, un es to saistu ar mūsu izglītību.
Tas varbūt ir tāds vienkāršots skatījums, bet tajā es redzu sekas tam, ka mēs gribējām izveidot tādu viegli manipulējamu masu, kur daži politiskie spēki, kuriem tas bija izdevīgi, jo tad ar to varēja manipulēt vēlēšanās, iegūt rezultātus, būt pie varas un šeit saimniekot, tas aizgājis tik tālu, ka tad, kad ir reāla katastrofa, tas atmaksājas. Tad pēkšņi šī cilvēku masa uzrāda… Negribu nevienu aizvainot, bet varētu vēlēties veselīgākas, labākas spriestspējas un kritiskās domāšanas spējas. Es domāju, ka tās ir sekas, kas bijušas ielaistas un, manuprāt, apzinātas, jo kāpēc joprojām izglītības reforma nevar turpināties, kāpēc tas vispār nenotiek, kāpēc ir tāds apdraudējums tam. Ir skaidrs, ka tas vairāk neturpināsies, kopš Šuplinska ir laimīgi aizvadīta, tagad atkal būs miera osta, un skolotāji priecāsies, jo nekas atkal nemainīsies. Tas atstāj iespaidu, tas ir politisks jautājums, sabiedrības izglītošanas jautājums, bet arī kritiskās spriestspējas jautājums, tāpēc arī teātrim, manuprāt, jāveicina, lai Dailes skatītājs situācijas, kādas viņam ir dzīvē, sabiedriskajā dzīvē, lai viņš spēj tās izvērtēt dziļāk, daudzplākšņaināk, jo viņu ir audzinājušas, veidojušas izrādes, kuras viņš skatās. Dažādas sarežģītas situācijas var būt, kurām tu varbūt ne vienmēr piekrīti, bet tu kaut kā saproti tās un spēj izanalizēt.
Teātris nedrīkst iet tikai pa tādu izklaidētāja taciņu. Mēs pastāvam no nodokļu maksātāju naudas, mums interesē sabiedrība, mūsu uzdevums ir domāt par kaut kādām idejām.
Varbūt mūsu uzdevums nav cīnīties par nacionālām vērtībām, bet par eiropeiskām noteikti, tas jau ir tāds Smiļģa uzskats.
Mēs nesam tās pasaules un Eiropas idejas mūsu sabiedrībā, nevis latviešu idejas nesam uz Eiropu. Manuprāt, tas ir svarīgi, jo ir pilns ar Eiropas skeptiķiem, visi grib atgriezties kaut kādā mongoļu, tatāru jūgā, nu ne visi, bet daži, pret to ir jācīnās, bet ne jau ar cīņas paņēmieniem, bet teātri, nu kaut vai ar izrādi, kas ir sirsnīga, kur cilvēki mīl viens otru, nevis ienīst.
Kas ir tās tēmas un idejas, kas tevi pašu šobrīd visvairāk interesē, par kurām tu vēlētos runāt savā mākslā?
Es kaut kā nonāku līdz darbiem, kurus taisu. Man, protams, “Smiļģis” bija ļoti svarīgs jau ar to, ka tas ir šeit, simtgade, vairāk teātra kontekstā, arī teātra domāšanas koda kontekstā. Man būs divi iestudējumi, kuru izvēle arī bija saistīta ar Covid laika sajūtām. Par tiem es runāšu vēlāk, tagad jātiek galā ar “Smiļģi”.
Mani interesē tas, kas mani vienmēr ir interesējis, bet laiks uzliek savu spiedienu.
Arī šis darbs teātrī – skaidrs, ka man ir jādomā arī citā kontekstā. Es vairs neizeju tikai no savām individuālajām interesēm, bet tāds Vāgnera ceļš jau jāturpina.
Tu esi režisējis operas un teātra iestudējumus, veidojis kino, bijis gan brīvmākslinieks, gan tagad darbojies institūcijā. Vai esi domājis, kas ir tavs nākamais izaicinājums?
Nē. Man šis izaicinājums ir pārāk liels, lai es domātu par kaut kādu nākamo. Mans nākamais izaicinājums ir Dailes teātri padarīt tādu, kā iztēlojos. Vai ir vēl kāds izaicinājums lielāks par šo? Es arī neesmu kaut kāds frīks, es redzu, kā tā dzīve kustas, es pat reizēm piedalos, bet viņa pati mani kaut kur nes, un tajā vietā, kur es nonāku, es tiešām saprotu, kāpēc es tur esmu nonācis, es mēģinu to piepildīt un veikt. Šobrīd jau tas ir diezgan intensīvi, un man arī patīk un atbilst manam mērogam un vēlmei būt intensīvam. Es par jauniem izaicinājumiem nedomāju, jo mēģinu tikt skaidrībā ar šo. Esmu pārliecināts, ka izaicinājumi mani sameklē.
Es, protams, nedaudz ciešu no tā, ka es maz dodu Latgales kultūrai, un man ir plāns veikt kaut ko tur.
Domāju par kino, ir dažas dokumentālā kino ieceres, mākslas ieceres, spēlfilma, teātra pilnvērtīga darbība… Teātris ir brīnišķīgs kuģis, un tas ir aizraujoši mēģināt viņu vadīt pa kaut kādu kursu, mēģināt saprast, kā tas strādā. Covid no vienas puses ļāva rūpīgāk strādāt, no otras puses – to virzienu tā īsti nevar saprast, kamēr tas netiekas ar skatītāju. Šobrīd es radoši neesmu norimis. Teātris neierobežo manus režijas meklējumus.
Teātrī šogad ienāk ļoti daudz jauno mākslinieku – divi aktieru kursi, režisoru kurss. Ko tu sagaidi no šiem cilvēkiem, kādas ir tavas cerības?
Es neko tādu konkrētu nesagaidu, bet brīžiem nevaru saprast, vai mēs neražojam tos aktierus par daudz. Protams, ka konkurence ir brīnišķīga. Mēs esam no Valmieras kursa, no Gruzdova un Rogas kursa vairākus aktierus paņēmuši štatā, divas meitenes – Katrīnu Grigu un Milēnu Miškēviču, arī Kārli Arnoldu Avotu mēs paņēmām jau pagājušajā gadā no tā paša kursa. No jaunajiem režisoriem Henrijs Arājs taisīja diplomdarbu “Kontrabass”, beigās tiešām sanāca labi, un to arī redzēsim tuvākajā laikā. Skatoties režijas studentu darbus, arī radās dažādas pārdomas, ieskicējās sadarbības modeļi. Es tam visam rūpīgi sekoju kā tāds skauts. Cilvēku pārzināšana ir mana vērtība, es joprojām turpinu turēt roku uz pulsa.
Teātris ir vieta, kas vienmēr mainās, mēs mēģināsim uzsūkt ko vien varam no jaunajām vēsmām.
Režisora profesija šķiet ļoti nepateicīga – tu uztaisi izrādi, un kas tad pēc tam tev paliek, ko tu vari sev paturēt…
Honorāru. (smejas) Esmu ļoti ilgi strādājis kā frīlanceris. Savā ziņā kaut kas jau ir labs, ka tu vari atnākt, noārdīties, un tu baigi nedomā par konsekvencēm. Kas no teātra paliek, kas no režijas paliek… Vispār nekas nepaliek. Tas ir šīs profesijas skaistums un posts.
Personīgi es cenšos nedomāt par uztaisīto neko, es izslēdzu to un domāju tikai par nākamajiem darbiem.
Paliek vai nu gandarījums vai sāpīgums, tas atkarīgs no tā, kā iet tam darbam, ko tu esi uztaisījis. Tad tu ar laiku to pārdzīvo un taisi nākamo. Es nedomāju, ka mums vajag domāt, ka darām kaut ko paliekošu. Par teātri ir tik dažādi priekšstati Latvijā, ka te nevar būt nekāds kopsaucējs. Ja es skatos "Spēlmaņu nakts" nominācijas, es gandrīz nekad nevaru piekrist, varētu piekrist varbūt 50 procentiem.
Teātris ir tāda viela, kur tu nekad nesapratīsi, kas ir labs, kas ir slikts līdz galam. Tā ir jaukā lieta. Domāju, ka pāri nekas nepaliek, tikai tā maģija.
Es skatījos izrādi ar Imantu Stradu “Lūcis” (Valmieras Drāmas teātrī – red.). Pēteris Lūcis nav režisors, par kuru es kādreiz dzīvē būtu aizdomājies kā, piemēram, par Smiļģi, jo skaidrs, ka viņš bija cita plāna režisors. Tur bija tā, ka atvērās tukša skatuve, tukša telpa, tas Lūcis tur staigāja, tā tukšā kaste… Man tas pilnīgi sirdī trāpīja,
ir tomēr kaut kāds viens punkts, kur visi režisori – Smiļģis, Lūcis un es, un visi pārējie – ir vienoti. Tas ir tad, kad tu esi tajā tukšajā skatuves telpā, tajā vientulībā ar teātra visumu.
Tur mēs esam visi vienoti. Runāt, ka tur paliek pāri kaut kāds piepildījums… Pāri paliek tikai tava vientulība tajā teātra kosmosā, kur tu stāvi tikai tajā tukšajā telpā, un tev atkal kaut kas jārada. Un varbūt tev nekad vairs nebūs iespējas to izdarīt, bet tu tāpat to būvēsi. Tas ir vienīgais punkts, kurā mēs visi varam puslīdz droši vienoties, bet viss pārējais ir tādas putas. Labāk ir domāt tieši par šo punktu, jo tas ir visīstākais, visnopietnākais un visdziļākais.
