Kultūrdeva

Ko nepalaist garām kultūrā šonedēļ?

Kultūrdeva

Kultūrdeva

«Kultūrdevas» talants - mīms Uģis Točs

Vienā minūtē izdzīvot vairākus tēlus – pantomīma ir kas vairāk par mīmu, kurš uzlicis baltu grimu

Cilvēks ir emocionāla būtne, un viņa uztvere – selektīva. Katrs mēģina kaut ko stāstīt, melot vai noliegt, taču ķermenis ir avots, kas pasaka visu priekšā. Domas tiek ietērptas žestos un kustībās, tomēr – kā tas var palīdzēt saprast un uzrunāt jebkuru auditoriju? LSM.lv pie ansambļa “Rīgas pantomīma” skaidroja, ko vispār mūsdienās nozīmē būt mīmam.

Ietērpt sajūtas žestos

Likt izrādes laikā apmeklētājiem klausīties ar acīm – to ikdienā praktizē ansambļa “Rīgas pantomīma” dalībnieki. Strādājot ar gaisu un skatītāju iztēli, viņi liek redzēt ikdienas skrējienā nemanāmo. Patiesība tiek ietērpta žestos, tādēļ arī mīma arsenālā nav nekā cita, kā tikai viņš pats. “Es varu pieskarties sienai, bet skatītāji redzēs tikai manu sejas izteiksmi un roku kustības. Tomēr ir atšķirība, vai tu to sajūti vai tēlo sajūtu. Mīms ir tad, kad tu apzinies tās kustības un mēģini tās paspilgtināt. Tai sienai ir jārodas cilvēku iztēlē,” skaidro ilggadējais ansambļa “Rīgas pantomīma” dalībnieks Pēteris Rimšs.

Katrai valstij var būt raksturīgs citādāks temperaments, skatījums, taču izrādes balstās cilvēku dabā, atšķiras tikai mentalitāte. “Mēs esam tādi, kādi esam – tāda torte ar daudzām kārtām. Tas, ko liekam no personīgās pieredzes, būvē kopējo noskaņu gan izrādei, gan kolektīvam,” stāsta ansambļa mākslinieciskais vadītājs Uģis Točs.

Kadrs no izrādes "Vārda brīvība"

Vienā minūtē var izdzīvot vismaz desmit emocijas un tikpat profesijas.

Būt apaļīgam, izplešot rokas un piepūšot vaigus, vai attēlot mēnesi, lietu, krēslu… Neatkarīgi no tā, kas notiek uz skatuves, tam ir jābūt precīzam – mīmam ir jāprot parādīt visu, savukārt skatītājam jāatpazīst situācija, jāsaskata sevi. Nevar cerēt, ka visi sapratīs bez vārdiem, tomēr ir jāprot pārliecināt, un tā ir prasme, bez kuras mīms nebūs labs mīms.

Velc triko un piedalies nodarbībā

“Rīgas pantomīma” joprojām darbojas VEF Kultūras pilī. Ansambļa sastāvs cauri gadiem bijis mainīgs – dalībnieki kāpuši pieaugušo kurpēs, gan pievērsušies citām profesionālajām jomām. Dibinātāja Roberta Ligera (1931-2013) laikā tika turēts noslēgts loks, informācija izplūda lielākoties VEF Kultūras pils robežās, izkarinot plakātus tās apkārtnē, līdz ar to pagaidām ir grūti izkāpt no čaulas. No ansambļa pamatkodola vien palikuši kādi četri dalībnieki, bet kopumā darbojas septiņi. Starp tiem dažādu profesiju pārstāvji – pasākuma vadītājs, fitnesa treneris, iluzionists, ārsts –, tomēr katram ir savs iemesls ietērpties triko un, apbruņojoties ar emociju arsenālu, spēlēt bez vārdiem.

“Teātrī spēlē tikai meitenes, gribu redzēt, vai mani uzņems,” ar tādu domu Uģis Točs bija nācis uz Jelgavas Studentu teātra uzņemšanu. Tomēr uzņēma. Pat lika kādā no performancēm tēlot mīmu. “Man bija šoks, nezināju, ko dara mīms. Tā nu es visu vakaru smaidīju un māju ar roku.” Sapratis, ka tā nevar turpināt, viņš sāka meklēt iespējas un atrada plakātu ar uzņemšanu “Rīgas pantomīmā”. “Režisors bija stipri pārsteigts, domāja, ka ieradies nevis jauns dalībnieks, bet ka jau esošais kolēģis vārdā Uģis ākstās, tēlojot jaunu dalībnieku.

Es nebiju no tiem tālredzīgajiem, kas bija paņēmuši sporta tērpu, un tā nu man, cilvēkam no ielas, nezinot, kas ir pantomīma, iedeva triko – še, piedalies nodarbībā,” smejoties atceras Uģis. Kopš tā brīža pagājuši gandrīz 13 gadi.

Eva Grudule pantomīmā darbojas no 2013. gada. Studiju laikā paspējusi nodarboties gan ar dziedāšanu, gan dejošanu, gan arī klinšu kāpšanu, bet tas viss uz neilgu brīdi. Bija vēlme izaicināt sevi, attīstīt dažādās jomās. “Man īsti nepatīk runāt, un tādā ziņā, manuprāt, pantomīmā var vienkārši ienākt un nerunāt. Nevienam nebija nekas pretī, ja sākumā es mazāk iesaistījos, pakāpeniski pieradu pie vides. Man arī nekad nav bijusi doma, ka es gribētu būt aktrise vai kaut kur publiski uzstāties”. Turklāt sieviete atzīst, ka pantomīma ir kā alternatīva treniņiem, ja paralēli ir vēlme attīstīt radošo komponenti.

Kadrs no izrādes "Vārda brīvība"

Vairāk nekā tikai mīms

Izrādes tapšana ir radošs process. Mēģinājumi sastāv no divām daļām: pirmajā iesildās, mācās kustību tehnikas, savukārt otrajā tiek spēlētas improvizētas etīdes. Uzdevumi tajās tiek doti katram atsevišķi, grupās vai visiem kopā, ļaujot noteikt, ko vajadzētu darīt lēnāk, ko ātrāk un ko noņemt nost. Uģis Točs ar smaidu atcerās, ka reiz kādā ģenerālmēģinājumā bija sajaucis darbības, tā kā mūzika esot bijusi gandrīz vienāda. Izlaižot vismaz desmit minūtes no izrādes laika, viņš bija sācis viens pats izpildīt kustības, paraujot līdzi sev pārējos kolēģus. Režisors esot bijis neizpratnē. Viņam ir savs skatījums, un no tā lielākajā mērā atkarīgs izrādes vēstījums.

“Daudziem ir sava tehnika. Piemēram, Karloss Martiness ir sadalījis ciparos, tabulās savas emocijas, un viņš zina, ka ies uz skatuves un būs tāds un tāds līmenis. Perfekti, cepuri nost, bet mums Ligers vienmēr atgādināja, ka tu neesi tikai mīms, bet arī aktieris ar sajūtām,”  kolēģi papildina Pēteris Rimšs. Prieks, bēdas, bailes un dusmas ir četras pamatemocijas, un tās var aprēķināt, salikt tabulās.

Kadrs no izrādes "Vārda brīvība"

Izšķiroša nozīme ir arī sīkām detaļām. Rokās balti cimdi, un uz sejas uzklāts balts grims. Kāpēc? Pēteris, uzdodot šo jautājumu spāņu pantomīmas meistaram Karlosam Martinesam, saņēma vienkāršu atbildi –

tas palīdz pēdējām rindām ieraudzīt emocijas. Šāds uzskats nācis no franču pantomīmas mākslinieka Marsela Marso.

Viņš grimu paspilgtināja ar sarkanām lūpām, citi – acis, uzacis. Taču ansambļa “Rīgas pantomīma” mīmi izrādēs uzstājas ar sejas krāsas grimu, bet ar baltu – pasākumos. “Kamēr meklējām savu ceļu, arī mēģinājām krāsot baltas sejas. Bet kādā mēģinājumā, ja nemaldos, turnejā Amerikā, diskusijas laikā nonācām pie domas, ka bez tām ir labāk. Tad “Rīgas pantomīmu” redz nevis kā individuālu tēlu, bet kā grupu,” skaidro Točs. Pantomīma ir kas vairāk par mīmu, kurš uzlicis baltu grimu. Nozīme ir meistarības pakāpei.

Ķermenis kā patiesības mērs

Atspoguļojot pasaules izpratni, pieredzi, kas gūta no redzētā, lasītā, dzirdētā, ķermeņa valoda ir spēcīgs instruments. Nereti saskaramies ar situāciju, kad sakām patiesību, bet apkārtējie mums neuzticas. Taču pantomīmā patiesība nāk līdz ar klusumu.

“Ar valodu tu vari samelot, sastāstīt kaut ko citu. Bet es esmu mācījies, pētījis, kā cilvēks izturas, ko viņš dara, kad grib kaut ko noslēpt, kad priecājas.

To var arī ikdienas sarunās novērot – jā, lūk, tur viņš sameloja,” atklāj Rimšs.

Viņš skaidro, ka caur ķermeni samelot ir grūtāk, jo tas var pateikt visu priekšā, pirms vēl to noformulē vārdos. Tas var noderēt gan auditorijas pētījumos, gan dažādu profesiju pārstāvjiem. Piemēram, ārstiem, policijas pārstāvjiem var nākties pavēstīt sliktas ziņas, un ir nepieciešams prast ķermeņa valodu – kā izturēties un ko darīt šādos gadījumus. Mācība par ķermeņa valodu palīdz izprast ne tikai apkārtējos, bet arī sevi.

KONTEKSTS

2020. gada februārī Latvijas Zinātņu akadēmijā tika atklāta biedrības “Histrions” veidotā un ansambļa “Rīgas pantomīma” dibinātāja Roberta Ligera (1931-2013) 90 gadu jubilejai veltītā ceļojošo izstāžu cikla pirmā izstāde “Pieskarties debesīm: pirmā desmitgade, 1956-1967”. Tā uzskatāma par sākuma punktu nākošajām izstādēm, kas tiks veltītas ansambļa “Rīgas pantomīmas” radošās darbības vēlākajiem laika posmiem.

Šobrīd izstāde iekārtota Rīgas Centrālās bibliotēkas 2. stāvā, taču bibliotēka uz valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laiku slēgta.

Plānots, ka izstāžu cikla izstādes būs apskatāmas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Smiltenes novada muzejā, Gulbenes Kultūras centrā un Dobeles pilsētas Kultūras namā. Tas noslēgsies 2021. gadā ar grāmatas atvēršanu un izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti