Aija Bremšmite: Cik ilgi Jūs jau esat Radioteātrī? Pastāstiet vēsturi, un kā tur nokļuvāt!
Māra Eglīte: Jā, tā vēsture sākās 1980. gadā, kad es sākumā biju tikai kā aizvietotāja, bet tad, kad man 1983. gadā piedzima dēliņš, es atgriezos radio, izturēju konkursu, un mani pieņēma kā diktori. 25 gadus es Radio nostrādāju kā diktore, pēc tam kā raidījuma vadītāja. Vēlāk diktorus kā "šķiru" likvidēja, jo uzskatīja, ka tādi nav vajadzīgi, bet 2006. gadā man piedāvāja vadīt Radioteātri. Tur bija viens āķītis, kāpēc es piekritu uzreiz: jo man neļāva ilgi domāt. Bet tas, kas bija par labu tam, ka es nākšu uz Radioteātri, tur bija viens savs tikai man zināms iemesls. Viņiem bija vajadzīgs cilvēks, kurš ir ar speciālo izglītību, bet man pat prātā nebija ienācis, ka man varētu šādu vietu piedāvāt. Jāsaka, ka šodien es esmu ļoti laimīga un priecīga, ka es strādāju Radioteātrī. Tas ir mans. Es to saprotu ar sirdi un dvēseli. Tas ir darbs ar cilvēkiem, ar aktieriem – tas ir tas, kas man ļoti patīk. Protams, man patīk arī pašai runāt, bet tā ir cita lieta.
Jūs minējāt, ka darbam Radioteātrī bija nepieciešama speciālā izglītība. Kāda tieši?
Es esmu Pēterburgā beigusi režisorus. Izrādās, ka mums ar Gunu Zariņu ir bijusi viena pasniedzēja. Es beidzu Kultūras institūta Režijas fakultāti, un tur, protams, bija aktiermeistarība, ko mums pasniedza profesore, kas tajā laikā sāka strādāt, bet vēlāk devās uz Teātra institūtu, kur tad mācījās arī Guna. Tā kā mums ir viena meistare, kas joprojām ir dzīva un joprojām ir profesore Teātra institūtā.
Kas ir tas īpašību kopums, kas nepieciešams cilvēkam, lai varētu strādāt Radioteātrī? Aktiermeistarība, balss. Kas vēl?
Balss noteikti, jā. Neliela atkāpe – mums kā diktoriem radio bija ļoti liels konkurss, jo tā skaitījās ļoti prestiža profesija. Atlasīja cilvēkus, kuriem, pirmkārt, bija mikrofonam piemērota balss, vērtēja gan tembru, gan dikciju. Topošo diktoru vērtēja režisori, citi runātāji un arī skaņu inženieri, lai noteiktu, kā balss der mikrofonam.
Atgriežoties pie Radioteātra, es uzskatu, ka kaut kādai saprašanai par teātri ir jābūt. Ne tā kā šodien, kad jebkurš, kurš vēlas, taisa teātri, jebkurš ir aktieris. Es pēc vidusskolas beidzu Kultūras darbinieku tehnikumu, pēc tam es aizbraucu uz augstskolu, un tagad es uzskatu, ka man šī izglītība ir godam iegūta un pelnīta. Jā, bet tie bija citi laiki un cita pieeja. Šķiet, mēs to visu tvērām kaut kā tā daudz nopietnāk.
Strādājot Radioteātrī, noteikti vajag teātra iemaņas. Vajag, lai ir saprašana par to, kas ir režija, kas ir aktiermeistarība, kas ir runa.
Man dažreiz ļoti sāp sirds par to, kā tiek runāts un kā tas skan mikrofonā. Kaut gan es jau arī grēkoju. Viena lieta ir pamācīt citus, bet otra – runāt pašai un apjaust – o, velns, es atkal šeit neievēroju to un to. Atceros laiku, kad sāku strādāt kā diktore, un man taču bija šī speciālā izglītība, Antonija Apele ar mums strādāja pēc katrām nolasītām ziņām, kuras tika ierakstītas magnetafona lentē jeb, kā mēs teicām, lielajā bandūrā. Pēc ziņām Antonija jau mūs gaidīja, sēdēja ar zīmuli, sēdēja ar pulti, un sākās analīze. Lūk, to es saprotu, tā jau ir skola! Un kā es saku joprojām –
to, ko Antonija Apele ir iemācījusi, to ar cirvi vairs neizskaldīsi.
Jūs minējāt, ka ik pa laikam runā iezogas kāds grēks. Kas ir radio grēciņi?
Visbiežāk tās ir intonācijas – krītošā tur, kur nav jābūt krītošajai. Norauj teikumus. Atceros, ka savā laikā bija tāds likums –
ja tu nezini, kā vārdā pareizi liekams uzsvars, liec kā latvietis uz pirmās zilbes.
Arī tīri tembrālas kļūmes. Ja man grib pateikt domu, bet man to domu līdz galam nepasaka, katru teikumu nolaižot uz leju, teikumam nav turpinājuma, nav viens vesels teikums, kuru saprotu – tie ir tie grēki.
Ne velti Kārlis Streips savā laikā teica tā – jo vecāks diktors, jo labāks, kā labi norūdzis vīns. Vēl viņš teica, ka vecajiem diktoriem ļaudis ļoti uzticas, uzticas viņa balsij un tam, kā viņš to pasaka.
Tā ka izdariet secinājumus!
Visos laikos ir bijusi šī tendence salīdzināt veco un jauno paaudzi. Kā Jūs redzat jauno kolēģu ienākšanu Radioteātrī? Kā redzat viņu runu, viņu attieksmi pret valodu un darbu kopumā?
Ja tā pilnīgi godīgi jāsaka, un es par to esmu arī daudz runājusi, man ir žēl šo jauno aktieru, kuri mūsdienās iegūst izglītību par naudu. Viņus štancē, štancē, štancē, un tad šie nabaga aktieri zvana un piedāvā, vai nevajag kaut ko ierunāt. Viņi meklē darbus, tāpēc man viņu ir cilvēcīgi žēl, žēl to jauno aktieru, kuri klīst bez darba. Viņiem nav, ko darīt. Viņus neņem, jo teātri ir pārpildīti. Kādreiz aktieros uzņēma reizi četros gados, un tad bija tā, ka viņus vajadzēja. Tagad ir sajūta, ka uzņemšanas ir katru gadu. Ja man jāsaka godīgi, es visus jaunos aktierus pat nezinu.
Ir, protams, ļoti labi jaunie speciālisti, un es jau jūtu uzreiz – vai nu ir, vai nav, un to nevar nejust, var tikai pieslīpēt.
Var jau būt, ka es esmu vecmodīga, bet ne velti agrāk aktieris uz skatuves runāja bez jebkādiem pastiprinājumiem, jo, kā [Alfreds] Amtmanis-Briedītis (teātra režisors un pedagogs – red.) teica – arī tas, kurš biļeti nopircis pēdējā rindā, grib dzirdēt, ko uz skatuves saka aktieris.
Es neliegšos, ka mums Radioteātrī ir savi mīļie aktieri, jo mums ir svarīgi, kā viņš skan mikrofonā. Tas ir mūsu pirmais nosacījums – balsij mikrofonā jāskan labi.
Pēc tam jau režisors var savu konceptu izstāstīt un aktieris uztvert, un viss notiek. Radioteātris ir tomēr mazliet citādāks nekā parastais teātris, jo pirmais un primārais šeit ir aktiera balss, un pēc tam mēs uzburam ainu, ko dzird klausītājs.
Vispār es uzskatu, ka Radioteātrī puse no iestudējuma veiksmes ir skaņu režisors. Viena puse ir uzveduma režisors, bet otra – skaņu režisors.
Vienīgais štata skaņu režisors šobrīd Radioteātrī ir Andris Ploks, cilvēks ar milzīgu pieredzi. Taču ir arī jaunie, piemēram Kristīne Zoloterenko, kura strādā vienkārši dievīgi, bet ir ļoti pārslogota. Ir arī Reinis Bagāts, Ivo Tauriņš – tie ir jaunie skaņu režisori, kas izgājuši jauno skolu, un var just, ka viņi to drēbi zina no galvas, jūt un zina, kā vajag. Radioteātrim gadā ir tik daudz iestudējumu, ka viens štata režisors to nevar uztaisīt, tāpēc sadarbojamies arī ar jaunajiem.
Lai ēterā izskanētu viena iestudējuma minūte, tas ir stundas darbs.
Tad varam parēķināt, cik daudz laika vajadzīgs, lai uztaisītu veselu iestudējumu.
Oho, es par to pat nebiju aizdomājusies! Viena minūte pretī veselai stundai?
Jā, tā tas ir! Agrāk bija tā, ka līdzās skaņu režisoram strādāja skaņu operatori, kas pirmie apstrādāja to melno tekstu, jo vienmēr jau tiek ierakstīti vairāki varianti. Reti gadās ierakstīt visu ar pirmo reizi, un dažkārt tiešām pirmais ir tas labākais, bet parasti vienai epizodei un reizēm pat vienam teikumam tiek ierakstīti vairāki varianti. Pēc tam no tā visa ir jāizvēlas it kā tas labākais un jāsāk ar to strādāt. Tas, ko varam izdarīt ar šodienas iespējām, ir vienkārši ģeniāli, taču, ja padomā, kā bija kādreiz… Mums bija 7. ierakstu studija, kas tagad ir izremontēta, bet agrāk tur bija grīda, kur vienā vietā bija grants, citā – oļi, akmeņi, un tad attiecīgi to visu varēja izmantot ierakstiem. Es pati to neesmu piedzīvojusi, bet esmu dzirdējusi veco aktieru atmiņas, kā tas viss notika. Tur bija arī kāpnes un durvis, kuras čīkstēja, katliņi un trauki, jo tādu atsevišķu skaņas efektu jau nebija. Tagad visu varam dabūt jau gatavu, bet agrāk rakstījām paši. Kaut gan zinu, ka Kristīne ir daudz braukusi laukā un rakstījusi ar magnetofonu skaņu ārā. Skaņu režisora darbs ir ļoti sarežģīts un ietilpīgs.
Es cenšos iedomāties, kā tas ir. Tas sastāv no tik daudziem dažādiem elementiem, kuri visi beigās jāsaliek kopā. Tā izklausās pēc maģijas.
Tā ir maģija, jā, un to kopā rada režisors, skaņu režisors un pats klausītājs.
Par mīļākajiem skaņu režisoriem Jūs izstāstījāt, bet – kā ir ar balsīm? Kas ir tās balsis, kas Jums patīk un kuras mēs biežāk dzirdam Radioteātrī?
Pirmo izvēli jau nosaka režisors. Protams, mēs arī paši klausāmies un domājam, kura balss derētu labāk, un tad to iesakām režisoram. Bet bieži vien ir tā, ka režisors jau atnāk ar savu vīziju un redzējumu, un arī ar saviem aktieriem. Piemēram, šobrīd strādā Laura Groza, kura jau ir izdomājusi, kas un kā viņai būs. Katrs režisors strādā pilnīgi atšķirīgi, un tas man ļoti patīk. Protams, pirmais un noteicošais ir aktiera balss, tiek domāts, kā viņa balss piestāvēs tēlam, tā raksturam.
Tagad man ir liels prieks, jo esmu atsevišķiem iestudējumiem piesaistījusi Valdi Zilveri, kurš ir augstas klases profesionālis. Tiek veidots uzvedums pēc Ivetas Troalikas romāna "Tūlīt paliks labāk" motīviem. Valdis stāstīja, ka otrajā ierakstā viņš ir uzķēris to īsto sajūtu, to maģiju. Mums ir palikuši vēl divi ieraksti, un pavisam drīz iestudējums jau būs klausāms, un man par to ir liels prieks. Mēs visi strādājam kā tādā vienā elpā.
Skaņu režisors var pateikt, ka kaut ko vajag pārrakstīt, ka nav skanējis tā, kā vajag, režisoram tajā ir jāieklausās. Visiem jābūt tādā kā vienā sazobē.
Runājot par aktieriem, man jau ļoti daudzi patīk. Esam strādājuši ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem – Andris Keišs, Guna Zariņa, Baiba Broka, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš – ar šiem visiem mēs esam strādājuši, un tā ir bauda ar viņiem sastrādāties. Ir arī dailēnieši un Nacionālā teātra aktieri, piemēram, Gundars Grasbergs, kas ir mums gandrīz kā štata aktieris. Ir, protams, arī reizes, kad man liekas, ka viens vai otrs aktieris derētu kādai lomai, bet režisoram ir savas ieceres, nu un tad es klusēju. Bet es nevaru nosaukt kādu, kas būtu mīļāks vai labāks.
Ko Jums pašai patīk ikdienā klausīties? Kas ir Jūsu skaņas? Tā ir mūzika vai varbūt kādas dabas skaņas?
Man ļoti patīk mūzika, bet, kad ierunājāties par dabas skaņām, man uzreiz nāk prātā konkrēts iestudējums. Tas bija "Zalkša līgava", ko Viktors Jansons iestudēja. Mēs ar viņu jau sen bijām pazīstami, kopā studējuši, un reiz es viņam teicu – klausies, tev vajadzētu kaut ko uztaisīt Radioteātrī. Viktora pirmā reakcija bija noraidījums, viņš visādi atgaiņājās, bet kaut kā man tomēr viņu izdevās iedrošināt. Viņš izvēlējās "Zalkša līgavu" un pateica, ka mūziku viņam vajadzēšot no "Framest". Es varu teikt, ka tas ir viens no maniem pēdējo gadu mīļākajiem iestudējumiem, jo tā sataisīt mūziku, tās dabas skaņas... Es stāstu, un man vēl tagad pa roku skrien skudriņas. Man šis iestudējums liekas izcils, kā viens vesels.
Vispār ar Jāni Ķirsi mums ir jau ilgstoša sadarbība, un pēdējais, ko viņš mums uztaisīja, bija īss mūzikliņš "Pasveicini bailes" pēc Ineses Zanderes darba motīviem. Un man nav ko teikt, jo tas ir super!
Kā Radioteātri nonāk darbi, pēc kuru motīviem tad top uzvedums? Kā tie tiek izvēlēti?
Tā procedūra mums ir diezgan noteikta. Katru gadu ir sabiedriskais pasūtījums, kuru paši arī veidojam. Šodien no oriģināldramaturģijas diez cik daudz nav, tāpēc nākas skatīties, kas notiek literatūrā kopumā. Vērojam, kuri ir tādi jaunie darbi vai autori, kas cilvēkus šodien uzrunā. Tālāk notiek pārrunas ar autoru, tad darba dramatizējums, un pēc tam meklējam šim darbam režisoru.
Mums ir ļoti interesanta un laba sadarbība ar Valsts valodas centru. Viņi katru gadu izsludina bērnu sacerējumu konkursu un pēc tam šos darbiņus izdod arī grāmatā. Tur ir tādas pērles! Parasti šo darbu taisa Valdis Lūriņš, tas gadu gaitā kaut kā tā izkristalizējies, un pavisam drīz tas jau būs klausāms.
Domāju, ka bērniem, kuru darbi nonākuši šādā uzvedumā, tas ir liels prieks, bet arī pārējiem, kas klausās, tas var būt pamudinājums pašiem rakstīt un piedalīties konkursā.
Tas ir tik lieliski!
Neliela sadarbība mums ir arī ar Izglītības ministriju, kurai ik pa laikam palūdzam informāciju par ieteicamo literatūru bērniem. Tad pēc šiem sarakstiem arī vadāmies, no tiem izvēlamies un savu iespēju robežās strādājam.
Mums ir lieliska sadarbība arī ar autoriem. Piemēram, Luīzes Pastores darbi mums ir iestudēti vairāki. Vispirms tapa "Maskačkas stāsts", vēlāk "Mākslas detektīvi", un tagad top uzvedums pēc Luīzes jaunākā un godalgotā darba "Laimes bērni", turklāt tas būs sadarbībā ar [teātra trupu] "Kvadrifrons". To šoreiz izvēlējās pati Luīze, un man ir sajūta, ka tas būs kaut kas ļoti interesants, jo to radīs jauni cilvēki, režisors būs Klāvs Mellis, Luīze piedalās visā procesā. Ļoti interesanti, un es ar nepacietību gaidu šo izrādi.
95 gadi Radioteātrim ir patiesi iespaidīgs vecums. Cik daudz zināt par Radioteātra vēsturi? Ko esat uzzinājusi no citiem kolēģiem?
Kādreiz Radioteātrī bija milzīgs štats, bija pat tādi specifiskie Radioteātra aktieri, un šo faktu es tiešām uzzināju tikai nesen.
Taču būtībā Radioteātris ir pirmais teātris Latvijā, kur vienkopus satikās dažādi teātri un aktieri. Kādreiz jau viena teātra aktieri strādāja tikai savā darba vietā.
Tagad viss ir mainījies, aktieri satiekas dažādos projektos, bet agrāk bija tā, ka satikās tikai Radioteātrī. Vēl atceros, ka
agrāk Radioteātrī bija desmit štata režisori. Desmit! Šodien nav neviena.
Protams, mums ir visas iespējas sadarboties ar dažādiem režisoriem, bet agrāk tas ir bijis patiesi iespaidīgi, un līdz ar to arī izrāžu bija krietni vairāk. Kaut gan es teiktu, ka arī šobrīd mēs strādājam daudz un pamatīgi, gada laikā top ļoti daudz izrāžu. Jo tu dari – jo tev nāk. (Smaida.)
Pasaule mainās, viss mainās, un mēs visi jūtam šīs pārmaiņas. Kā tas ietekmē Radioteātri?
O, jā, pārmaiņas tiešām notiek, un es teiktu, ka tās noteikti jūtam arī Radioteātrī.
Andrejs Siliņš, kas ir raidierakstu redaktors Latvijas Radio, cītīgi strādā pie tā, lai klausītājiem būtu Radioteātra aplikācija, kurā būs iekšā milzīga mūsu kartotēka, ļoti daudz noklausāmu izrāžu no mūsu agrākajiem darbības gadiem.
"Radioteātrim – 95" – tā sauks šo aplikāciju, kurā iekšā būs 95 darbi, un pirmais būs datēts ar 1938. gadu, kas jau vien ir kaut kas unikāls. Klausītājiem būs iespēja salīdzināt ieraksta kvalitāti agrāk un šodien, jo te jau viss mainās pa desmitgadēm. Lūk, šāda aplikācija būs pieejama, un tas mums nāk tikai par labu! Esmu no daudziem dzirdējusi vēlmi Radioteātri klausīties biežāk, taču mūs ierobežo radio ēters, paši mēs neko nevaram ne pielikt, ne atņemt.
Taču mums ir ļoti daudz materiāla, raidīt mums ir ko, tāpēc es saku, ka tehnoloģiju attīstība noteikti nāk par labu arī Radioteātrim.
Tīri materiāla ziņā man, protams, ir pārdomas par moderno literatūru, par dzeju, ko raksta mūsdienu autori. Ja man atsūta materiālu Jānis Peters, tad es zinu, ka tā ir vērtība, par to šaubu nav. Taču ar jaunajiem dzejniekiem iet visādi. Reiz bija viens jauna dzejnieka dzejolis, kuru lasīju vairākas reizes, līdz beidzot sapratu vēstījumu. Lasīju, lasīju, beigās saliku pati savas pieturzīmes, un tad arī sadraudzējos ar šo dzeju. Vispār dzeju jāmāk runāt, un tas nav tik vienkārši. Mani etaloni ir aktrise Antra Liedskalniņa, kura dzeju runāja. Otrs ir aktieris Andris Bērziņš. Arī Andris Bulis labi runā, un viņš arī pats raksta. Kopumā es teiktu, ka domāt un darīt ir daudz ko.
Kāda, Jūsuprāt, ir Radioteātra nozīme Latvijas kultūrtelpā?
Es domāju, ka mēs esam ļoti unikāla parādība, un tā unikālākā lieta ir mūsu fonotēka, mūsu ieraksti, kuri iet cauri gadiem, gadu desmitiem. Es domāju, ka tas ir arī kā lielisks mācību līdzeklis jaunajiem aktieriem. Nemaz nerunājot par kultūrvēsturisko vērtību.
Tas, ko mēs šeit ierakstām, tas paliek nākamajām paaudzēm. Tā ir liela vērtība, un mums šādas vērtības ir jāsaglabā. Bez šīs vēstures mēs nevaram iet uz priekšu.
Un vienmēr jau jāatceras, ka visam apakšā ir cilvēks, šis dzīvā cilvēka fenomens ir vienreizējs. Jā, mēs varam runāt par tehnoloģijām un to attīstību, bet tam visam apakšā ir cilvēks. Visi mūsu režisori, ar kuriem esam strādājuši – tās ir leģendas, ar kurām mēs ļoti, ļoti lepojamies.
Jūs runājat par savu darbu ar tādu mīlestību, ar tādu aizrautību. Es klausos un domāju, ko Jums nozīmē Radioteātris – tas ir darbs, misija, hobijs?
Es teiktu, ka man ir viss vienā.
Atceros, ka laikā, kad es vēl strādāju par diktori, mana mamma brīnījās, kā es katru dienu pucējos uz darbu. Es viņai vienmēr atbildēju – mammu, mans darbs ir mani svētki!
Šodien to pašu man saka vīrs, un es viņam atkal pretī – jā, man patīk saposties uz darbu, darbs ir mana dzīve, mans hobijs, jā, arī misija. Man no bērnības patika divas lietas – medicīna un māksla. Augstskolas laikā es strādāju par sanitāri, un man tas ļoti patika, taču es drīz vien sapratu, ka medicīnā man nav ko meklēt, tāpēc pievērsos mākslai.
Reiz kādā intervijā teicāt, ka jābūt radio fanātam, lai strādātu radio. Pirms intervijas biju sagatavojusi Jums jautājumu – ko nozīmē būt radio fanātam. Taču šī saruna un Jūsu aizrautīgais stāstījums uz to jau ir atbildējusi.
Jā, es joprojām uz darbu nāku ar smaidu katru dienu. Kā es vienmēr smejos – kamēr laukā nemetīs, projām neiešu. (Smejas.) Es varbūt tagad lielīšos, bet es domāju, ka man sanāk strādāt ar cilvēkiem. Nekad sevi nedrīkst stādīt augstāku par kādu, un to es ļoti ievēroju. Cilvēki ir jāciena un jāmīl neatkarīgi no tā, ar ko viņš nodarbojas. Un vēl noteikti ir jāciena arī pašam sevi!
Dievs man ir devis kolosālus kolēģus un kolosālu kolektīvu, par to es varu būt tikai Dievam pateicīga.
