"Liecinieku tribīnes" ieraksti LSM.lv:
- Daugavgrīvas pludmalē liecina grupa «Alejas» un mūziķi Toms Vītiņš un Uģis Vītiņš.
- Bijušo radiosignāla traucētājtorņu atrašanās vietā liecina skaņu mākslinieks Andris Indāns.
- Saullēktā pie dižozola liecina koklētāja Laima Jansone.
- Lielajos kapos liecina komponiste Oļesja Kozlovska.
- Elizabetes ielā 2 liecina Jēkabs Nīmanis, Maksims Šenteļevs un Inga Gaile.
Vai klausīšanās var palīdzēt saprast, kur mēs esam? Projekts “Liecinieku tribīne” pulcēja klausītājus netipiskās pilsētas vietās – pie ūdenstilpēm vai daļēji ierobežotām, aizliegtām un aizmirstām teritorijām, lai pirmatskaņotu darbus, kurus iedvesmojuši senas vai nesenas pagātnes un nākotnes stāsti.
Festivāla laikā dažādās Rīgas vietās – no Bolderājas pludmales līdz dižozola pakājei Sarkandaugavā – tika uzslietas tribīnes, kurās skatītāji līdzās dzejniekiem un mūziķiem varēja noklausīties īpaši šīm vietām veltītus skaņdarbus.
Projekta idejas autori ir Madeleina Flinna un Tims Hamfrijs no Austrālijas, dramaturģiju veidojusi Santa Remere. Skaņdarbus radījuši un dažādās vietās Rīgā izpildīja mūziķi – Toms Vītiņš un Uģis Vītiņš, grupa “Alejas” (Kirils Ēcis, Spāre Vītola, Reinis Žodžiks), Andris Indāns, Laima Jansone, Ieva Saliete, Oļesja Kozlovska, Jēkabs Nīmanis, Maksims Šenteļevs, Anastasija Isakova un Sarma Gabrēna kā arī dzejnieki – Sergejs Timofejevs, Elvīra Bloma, Ilmārs Šlāpins, Fjodors Dzevaltovskis, Agnese Krivade, Inga Gaile.
Projekts aicina kļūt par lieciniekiem sarežģītās vēstures un kultūras caurvītām vietām, ieklausoties to nākotnē.
Daugavgrīvas pludmalē liecina grupa «Alejas» un mūziķi Toms Vītiņš un Uģis Vītiņš
9. septembrī Daugavgrīvas pludmalē pie Bolderājas kuģu remonta rūpnīcas izrādē “Liecinieku tribīne” liecināja grupa “Alejas”, savukārt vēlāk tajā pašā vakarā – mūziķi Toms Vītiņš un Uģis Vītiņš. Tekstu izrādei radījis dzejnieks Fjodors Dzevaltovskis.
Fjodors Dzevaltovskis
Есть земли пустынный край...
Позабытый всеми рай...
На границе двух миров
Никаких не нужно слов...
Лишь от края и до края
Болдерая!... Болдерая…
(atdzejojusi Elvīra Bloma)
Ir zemei tāda tuksnesīga mala …
Kur piemirstai laimei nav gala …
Divas pasaules tur mijas
Bez vārdiem dziļiem …
Tik no mājas līdz mājai
Bolderāja! … Bolderāja …
Bolderāja atrodas stratēģiski izdevīgā vietā pie Buļļupes, Daugavas un jūras, kuru laika gaitā pastāvīgi mainījusi gan upe, izraujot jaunu gultni un mainot tecējumu, gan ceļojošās kāpas un dažādu armiju klātbūtne. Bolderājieši vienmēr dzīvojuši blakus jūras vārtiem, pa kuriem centies ielauzties kāds lielvalstu kaimiņš – vācieši meklējuši Austrumus un krievi mēģinājuši izlauzt logu uz Rietumiem. Daugavgrīvas cietoksnis pārmaiņus atradies poļu, zviedru, lietuviešu rokās, mainījies tikai krastmalā uzstādīto lielgabalu un mortīru skaits.
1913. gadā Krievijas cara armija Bolderājas centrā ierīkoja kazarmas, bet, nodibinoties Latvijas valstij, ēkas pārņēma latviešu armijas Sapieru pulks. Karavīri aktīvi piedalījušies apkaimes kultūras un saimnieciskajā dzīvē, un bolderājieši kazarmās gājuši skatīties kino un dejojuši ballēs pulka orķestra pavadījumā. Padomju okupācijas laikā šeit apmetās ļaudis no visas Padomju Savienības, un par dominējošo kļuva krievu valoda. Citu kultūru klātbūtne radīja Rīgas nomalei tālas, svešas un bīstamas vietas tēlu.
Astoņdesmitajos Bolderāja kļuva par galamērķi dažiem māksliniekiem un dzejniekiem, kuri arī padomju varas gados, atrauti no Eiropas mākslas konteksta, nepakļāvās vadošajai ideoloģijai un meklēja savu unikālu mākslas valodu. Juris Boiko un Hardijs Lediņš ik gadu devās performatīvā gājienā uz Bolderāju, lai sasniegtu “aptuvenības brīdi” – piecpadsmit minūšu pārejas laiku no tumsas uz gaismu vai no dzimšanas uz iznīcību.
Bolderāju joprojām apjož betona mūri, kas pasargā piekrasti no kāpu staigāšanas. Kopš svešā armija ir aizgājusi, vietējie turpina nodarboties ar degradēto teritoriju sakopšanu un cīnās ar Rīgas brīvostu par to, lai varētu dzīvot tīrā vidē, peldēties jūrā un iekārtot mazdārziņus. Jūra un vētras ik pa laikam izgāž sētas un sagrauj krasta stiprinājumu konstrukcijas, taču bolderējieši atrod jaunus ceļus, kā nokļūt līdz jūrai. "Vienalga turpināšu te staigāt. Vienmēr esmu te pastaigājies un nedomāju pārtraukt," atzīst vietējais iedzīvotājs Viktors. Tāpat domā arī Jurijs: "Nu šeit nav nekādas grūtības, it sevišķi, ja var iet uz četrām kājām. Viļņi šodien nelieli, tā ka problēmas nav.”
(Ieraksti pieejami līdz 9. oktobrim.)
Bijušo radiosignāla traucētājtorņu atrašanās vietā liecina skaņu mākslinieks Andris Indāns
10. septembrī bijušo radiosignāla traucētājtorņu atrašanās vietā Rīgā, Pērnavas ielā 6, izrādē “Liecinieku tribīne” liecinā skaņu mākslinieks Andris Indāns. Tekstu izrādei radījis dzejnieks Sergejs Timofejevs.
Sergejs Timofejevs (atdzejojusi Elvīra Bloma)
TROKŠŅUTRONS
Teritorijā, kur šobrīd atrodamies, padomju laikos bija izvietots iekārtu komplekss, ko sauca par “traucētājiem” jeb “slāpētājiem”. Oficiālajos padomju dokumentos šis process tika dēvēts par “frekvenču bloķēšanu”. “Slāpētājs” faktiski bija jaudīga radio stacija, kuru veidoja vairāki desmiti īsviļņu raidītāju – tie piepildīja ēteru ar dažādiem trokšņiem un traucējumiem. Bija divu veidu stacijas: vietējās, kas raidīja traucējumus dažu desmitu kilometru rādiusā, un “tālsitošās”, kas spēja pārraidīt staru līdz divtūkstoš kilometru attālumā. Rīgā, šajā vietā, stāvēja milzīgi, apmēram divus ar pusi metrus augsti augstsprieguma radioraidītāji, kas bija pieslēgti vairākiem radiotorņiem. Jebkurā dienas vai nakts laikā varēja atskanēt zvans. Telefonsarunā nosauca raidītāja numuru un daļu. “Pieskrien, ieslēdz – to vajadzēja darīt ļoti ātri – un klausies austiņās: ja apslāpējies, tad viss normāli,” stāsta Jeļena, kas šeit strādājusi 80. gadu vidū.
Radio dreifs
Pusnogrimis […]. Uz kuģa – […]. Lēns […]. Akurāti paceļas un nolaižas […]. Radiostacija izgājusi no ierindas […]. Bateriju […]. Bet viņi ne […]. Translācija notiek […]. Pasažieres balss, kodētie […]. Viņi kopā […]. Visbeidzot nepārtrauktais SOS […]. Kamēr radists […] pasažiere sāk […]. Viņa […]. Bet no viņas stāsta izriet […] ieskauj un ieskaus. Radists skatās viņas […]. Viņi jau sen ir kopā, bet […] sapņus, atmiņas, iespaidus. Visbiežāk tie saistīti […]. Bet viņa runā par to tā […]. Pārraide notiek […]. Viņu dzird koraļļu rifi. Un […] kaut viņi jūt – acīmredzot […]. Bet […]. Pusnogrimis […]. Klusā okeāna vidū.
Kopumā PSRS darbojās ap 1400 specializētu staciju ar kopējo jaudu 14 600 kilovati, kas ļāva noslāpēt 40 – 60 % pārraižu. Kopējā “slāpētāju” jauda divas reizes pārsniedza jaudu, ko izmantoja Rietumu “balsis”. “Slāpēšanu” sauca arī par “radioaizsardzību”, “radio apspiešanu”, “traucējumu uzstādīšanu”, “radiopretošanos”, “pretpadomisku radiopārraižu aizsišanu”, “radioelektronisko cīņu”. Tomēr slāpēšana nekad neaptvēra visu valsts teritoriju. Pēc valsts vadītāju domām tā sasniedza savu mērķi, noklājot lielākās pilsētas, kur dzīvoja lielākā daļa Rietumu “balsu” potenciālās auditorijas.
Radio dreifs
Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna […]. Uz kuģa – neviena, izņemot divus – radistu un pasažieri. Lēns […]. Akurāti paceļas un nolaižas saule. Viļņi. Mirgojošas […]. Radiostacija izgājusi no ierindas trieciena laikā. Bateriju […]. Bet viņi neatmet cerību. Vai cerība nav atmetusi viņus. Translācija notiek […]. Pasažieres balss, kodētie […] viņi kopā un bez apstājas nolaižas uz virsmas kā […]. Visbeidzot nepārtrauktais SOS mainās […]. Kamēr radists […] pasažiere sāk stāstīt trīsdesmitkilometrīgajai virsmai savus sapņus, atmiņas, iespaidus. Viņa […]. Bet no viņas stāsta izriet, ka šī mīlestība ar viņu jau […] ieskauj un ieskaus. Radists skatās viņas samiegtajās […] viņa runā. Viņi jau sen ir kopā, bet […] sapņus, atmiņas, iespaidus. Visbiežāk tie saistīti […]. Bet viņa runā par to tā […]. Pārraide izplatās trīsdesmit kilometru rādiusā, vilnis, dreifs, vilnis. Viņu dzird koraļļu rifi. Un brīžiem putni, bet […]. Kaut viņi jūt – acīmredzot, tiek runāts par neiespējamu mīlestību. Bet […]. Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna vidū.
“Amerikas balss” pārraides sāka sistemātiski slāpēt 1948. gada februārī. Kad iekārtas izlādējās, traucējumi mēdza vājināties vai pat pārtrūka. Tā “Amerikas balss” slāpēšana tika pārtraukta 1963. gadā pēc ASV prezidenta Džona Kenedija uzsaukuma izbeigt “Auksto karu”, taču tika atkal pilnībā atjaunota 1968. gadā pēc padomju iebrukuma Čehoslovākijā. Jautājumu par pilnīgu slāpēšanas pārtraukšanu augstākajos varas slāņos sāka apspriest tikai perestroikas sākumā. Tomēr lēmums par pilnīgu radio traucējumu pārtraukšanu Padomju savienībā tika pieņemts tikai 1988. gadā. Visi “slāpētāji” valsts teritorijā tika izslēgti naktī no 29. uz 30. novembri. Ēters bija tīrs.
Radio dreifs
Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna vidū. Uz kuģa – neviena, izņemot divus – radistu un pasažieri. Lēns dreifs mēnešiem ilgi. Akurāti paceļas un nolaižas saule. Viļņi. Vietām mirgojošas koraļļu saliņas. Radiostacija izgājusi no ierindas trieciena laikā. Bateriju jaudas tagad pietiek tikai translācijai trīsdesmit kilometru rādiusā. Bet viņi neatmet cerību. Vai cerība nav atmetusi viņus. Translācija notiek bez pārtraukuma, brīžiem pārtrūkst. Pasažieres balss, kodētie radista signāli. Viņi kopā un bez apstājas nolaižas uz virsmas kā pārraides mākonītis. Visbeidzot nepārtrauktais SOS mainās ar citiem signāliem, kas ir daudz dziļdomīgāki. Kamēr radists metodiski un neatlaidīgi kārto telpā melanholisku punktu un domuzīmju pinekli, pasažiere stāsta trīsdesmitkilometrīgajai virsmai savus sapņus, atmiņas, iespaidus. Viņa ir jauna un lielākoties runā par kaut kādu neiespējamu mīlestību. No viņas stāsta izriet, ka šī mīlestība ar viņu jau ir notikusi, aptumšojot uzreiz visu, kas viņu ieskāva, ieskauj un ieskaus. Radists skatās viņas samiegtajās, it kā atsvešinātajās acīs, kad viņa runā. Viņi jau sen ir kopā, bet tiklīdz viņa pieiet pie raidītāja, viņš atkal ir tikai radists, un viņa stāsta savus sapņus, atmiņas, iespaidus. Visbiežāk tie saistīti ar kaut kādu neiespējamu mīlestību. Bet viņa runā par to tā, it kā tā jau būtu notikusi. Pārraide izplatās trīsdesmit kilometru rādiusā, vilnis, dreifs, vilnis. Viņu dzird koraļļu rifi. Un brīžiem putni, bet tik augstu, ka tiem nekas nav saprotams. Kaut viņi jūt – acīmredzot, tiek runāts par neiespējamu mīlestību. Bet runāts tiek tā, it kā tā jau būtu notikusi. Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna vidū.
(Ieraksts pieejams līdz 10. oktobrim.)
Saullēktā pie dižozola liecina koklētāja Laima Jansone
15. septembrī saullēktā pie “Duntes ozolu” dižozola Ozolu ielā izrādē “Liecinieku tribīne” liecināja koklētāja Laima Jansone. Tekstu izrādei radījusi dzejniece Agnese Krivade.
Agnese Krivade
traumās (ozolam)
pa zālāju tuvojas divas odzes un saka:
kas ir šī aukstā uguns, kas dedzina mūsu dvēseļu nolauztās rokas
kas ir šie vecie pirksti, kas grābājas debesīs
sapnī viņš bija bambuss un kustējās kā liesma
gaiši mēneši, gaišas jūras,
kas ir šī stingusī upe
tikai pie akmens,
saka saknes
vienīgi dziļāk augsnē mūs ievedīs mūsu dejošana
vienīgi dziļāk sapnī
pa zālāju tuvojas divas odzes:
kas ir šī senā delna
Holocēnā laikmeta kāpu valni, kas kilometra garumā stiepjas gar Duntes ielu no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, jau izsenis sauc par Ozolaini. Šajā vietā atrodas vislielākās un plašākās veco ozolu audzes Rīgā. Ozoli stādīti 1720. gadā pēc Rīgas iekarošanas ar Krievijas cara Pētera Lielā rīkojumu. 1976. gadā šeit atradās galvenokārt slēgta armijas teritorija, kurā auga 18 dižkoki un daudzi dižkoku kandidāti, kas tika iekļauti dabas aizsargājamo koku sarakstā. Armijas virsnieki stāstījuši, ka vecie ozoli dodot milzīgi lielu zīļu ražu, ar kuriem tiekot izbarotas cūkas saimnieciskajā daļā, un solījuši dižkokus neizcirst. 2017. gada februārī šeit tika nocirsts dižozols, kura apkārtmērs pārsniedza četrus metrus, jo arboristi iesnieguši atzinumu, ka stumbrs no augšas līdz apakšai ir iztrupējis un tāpēc vecais koks ir bīstams. Dabas pieminekli sazāģējot gabalos, atklājās, ka teiktais nav patiesība, – stumbrs no augšas līdz pašai apakšai bija blīva, viendabīga koksne ar daudzām gadskārtām.
(Ieraksts pieejams līdz 15. oktobrim.)
Lielajos kapos liecina komponiste Oļesja Kozlovska
16. septembrī Lielajos kapos izrādē “Liecinieku tribīne” liecināja liecina komponiste Oļesja Kozlovska kopā ar Jāni Frīdenfeldu (trompete) un Sarmu Gabrēnu (čells). Tekstu izrādei radījusi dzejniece Elvīra Bloma.
Elvīra Bloma
***
man bija draugs kas neticēja nekam izņemot īsto mīlestību
viņš nemitīgi dzēra un ienīda sevi bet mīļoto aizrautīgi gaidīja
bet kad pieriebās gaidīt viņš gāja uz lielajiem kapiem
un brēca zemei skaustā
jo
nopūtas baro augsni un nervi izplaucē dobes
vaidi duras sliekās un kurmjos
kā nograuzti nagi
vai nav vienalga ka garāmgājēju skatieni mīca
miesu un kropļo to pēc savas līdzības
kamēr anonīmi mīlnieki turpat atļaujas piedot viens otram
neskaitāmas reizes dienā
vai nav vienalga ka netālu
goti raksta un tad apēd pirmsnāves zīmītes
un tad vēl sūdzas jo zeme neatveras zem tiem
kā pastkaste
vai nav vienalga ka turpat
kapenēs nakšņo bomži klusumā un tumsā
virina siltus ledusskapjus
murmina rupjus buramvārdus
vai nav vienalga ka
traktori reiz novāca kapakmeņus kā
bojātus zobus
buldozeru trīsas izmēdīja
mirušo glāstus it kā tie joprojām būtu svarīgi
lūk tur iebrucēji pieturās rija eklērus it kā rīt būtu jāmirst
lūk tur rindas pie kvasa mašīnas locījās kā pātagas
lūk tur bailes auga klusuma mēslojumā uz sienām kā ausis vai sēnes
lūk tur agonijā raustījās pat mēness
lūk tur visādi hipiji pisās un spēlēja cirku
lūk tur mēs visi gandrīz mirām
arī tie kas vēl nebijām dzimuši
un tā katru dienu
Ja zeme spētu runāt, šeit mēs dzirdētu interesantākos stāstus par Latvijas un Rīgas tapšanu, filozofiju, arhitektūru, zinātni un mākslu. 18. gadsimtā izveidotajos Pilsētas kapos apglabāti vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, galvenokārt vācbaltu, rīdzinieku, pieci Rīgas pilsētas mēri, ievērojamākie latviešu pirmās nacionālās atmodas un kultūras darbinieki, kā arī šeit dzīvojušās ietekmīgās krievu dzimtas. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa tēlniecības augstvērtīgo pieminekļu un celtņu – aiz naida pret visu vācisko padomju gados kapi tika mērķtiecīgi iznīcināti. Uzņēmums “Granīts” kapiem pretējā ielas pusē pārkala vācu granītus Padomju savienības turīgajiem pasūtītājiem. Kapu apmales un metālkalumi tika pārkausēti un turpmāk rotāja privātmāju sētas, dekoratīvās sētiņas izmantotas arī pilsētas labiekārtošanā, piemēram, tramvaja sliežu norobežošanai 13. janvāra ielā.
Ikdienišķs vandalisms kapos apvienojās ar valdošā politiskā režīma vēlmi atbrīvoties no buržuāziskās pagātnes lieciniekiem, tāpēc huligānisms vai iedzeršana kapos kārtībsargājošajām iestādēm nešķita apkarojama. Kapu malā Lakstīgalu ielā atradās arī režisores Māras Ķimeles ģimenes mājas. Viņa atceras sešdesmitos gadus, kad kapsētu apvija augsta koka sēta ar arkveida vārtiem un dzeltenīgu ķieģeļu stabiem, kuriem galos skārda jumtiņi, un kapu kopiņas bija apaugušas garām zālēm. “Nekas jau tāds īpašs tur nenotika. Sēdējām bariņā, dzērām “Gamzu” vai “Dimiatu” un filozofējām. Dažreiz skaļi lasījām dzejoļus, piemēram, Raini. Uldis Bērziņš kādreiz palasīja savus.”
Sešdesmito gadu beigās kapiem cauri ar ekskavatoriem, burtiski pāri miroņiem, tika izrakts Pērnavas ielas pagarinājums. “Redzēju, kā lido apbedījumu atliekas. Marmors un čuguns nolaupīti, kapličas izdemolētas, padomju vara apmierināta. Bija tikusi galā ar vēl vienu buržuāziskās dzīves palieku.” Mākslas studenti pārraktajos kapos mēdza aizņemties galvaskausus zīmēšanas studijām, citi centušies pie sevis saglabāt izdemolētos mākslas priekšmetus. Netālu dzīvojošais mākslinieks Andris Grīnbergs atceras kapus kā biezus džungļus, kur krustu šķērsu mētājušies simtiem mākslas darbu. Arī viņš reiz pārnesis balta marmora Venēru bez galvas dabiskā cilvēka augumā. “Tā ilgu laiku nostāvēja manā dzīvoklī, līdz kādas pastaigas laikā atradām arī viņas galvu. Citreiz atnesu čuguna krēslu ar saviem iniciāļiem A.G. Bet skulptūru pārdevu, kad biju naudas grūtībās.” Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas “krāsainā metāla” vācēji aiznesa pēdējās vara un bronzas detaļas, tostarp 300 kg smago bronzas sfinksu, kas rotāja afrikānista Georga Šveinfurta ģimenes kapu.
Divtūkstošo gadu sākumā kapu malā jau dzīvoja cita mākslinieku un literātu paaudze. Zem koku velvēm uz soliņiem, sauktiem par “gotu soliņiem”, varēja redzēt subkultūru jauniešus tumšās drēbēs, un kādu laiku netālu darbojās kafejnīca “Baltais spoks”. Pirms pieciem gadiem vēl reizi kapos tika plānots uzsākt būvniecības darbus, lai izveidotu jaunu tramvaja līniju, bet sabiedrības protestu rezultātā, “kapu tramvaja” projekts tika apturēts. Mūsdienās Lielie kapi ir memoriāls dabas parks, kur aug aptuveni 60 koku un krūmu sugu, tostarp 39 svešzemju sugas. Žogs ap kapsētu sen nojaukts, un teritorijā var ienākt ikviens un darīt ko vien vēlas. Šeit satiekas skrējēji, slēpotāji, suņu staidzinātāji, pastaigu cienītāji, zilziedīšu un kastaņu vācēji, vēsturnieki, talcinieki un bezpajumtnieki, dzīvā un mirusī inteliģence un sabiedrība.
(Ieraksts pieejams līdz 16. oktobrim.)
Elizabetes ielā 2 liecina Jēkabs Nīmanis, Maksims Šenteļevs un Inga Gaile
17. septembrī pie bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas Elizabetes ielā 2 izrādē “Liecinieku tribīne” liecināja mūziķi Jēkabs Nīmanis, Maksims Šenteļevs kopā ar dzejnieci Ingu Gaili, kura radījusi izrādes tekstu.
Inga Gaile
Elizabetes galva
Vienīgā dalīšanās, domājot par produktivitāti,
ir galvas atdalīšana no ķermeņa!
saules stars iekrīt zaļā mīkstumā kā apgaismots
ķeizars mežģīņu apakšveļā,
nekādas tumsas, izsūtīšanu, netīrības,
tam ir domātas kalpones, galu galā,
tikai ne pārāk sarežģīta klaviermūzika,
autora izpildījumā.
Kad gaismas stars radījis dzīvību,
tas savu pienākumu ir veicis!
sieviešu jautājums mums šķiet
neērts un nesaprotams, tādēļ:
dejojiet, meitenes, dejojiet,
lai saules stari no jūsu klēpjiem
atdala mūsu galvas,
kuras servējam viens otram
uz metāla šķīvjiem
skaistās nākotnes vārdā.
Tagadējais Pasaules tirdzniecības centrs "Rīga" celts 1974. gadā kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ēka (plašāk pazīstama kā “Padomju rēgs”). Tās arhitekti bija Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Antons Staņislavskis, Gunārs Asaris un arhitektūras akustikas meistars Alberts Vecsīlis. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju veidoja priviliģētākā padomju nomenklatūra, kas atbildēja par ierēdņu iecelšanu un bija faktiskā republikas pārvaldītāja.
2020. gada jūnijā koalīciju veidojošās partijas paziņoja, ka vienojušās ēku nojaukt, lai šajā teritorijā uzceltu koncertzāli. Vairāki Latvijas arhitekti iebilda pret šiem plāniem, apgalvojot, ka tādējādi cenzējam mūsu pagātni, jo ēka uzskatāma par simbolu autentiskumam un mūsu spējai sekot pasaules arhitektūras tendencēm par spīti ''dzelzs priekškaram''. 2021. gada martā arhitekti sarīkoja pie ēkas simboliskas bēres, noliekot ziedus. Bet jau maijā raidījumā “Kultūršoks” atklājās, ka pirms pusgada veiktajā mākslinieciskās inventarizācijas atzinumā ēka atzīta par vērtīgu un saglabājamu, tikai atzinums aizmirsts nogulējis atvilktnē un sabiedrība par to nav tikusi informēta. Uz ēkas nojaukšanas draudiem emocionāli reaģēja arhitekta Vilciņa atraitne, sakot: „Šeit beidzās Komunistiskās partijas varenais gājiens, jo mēs uzvarējām. Mēs izcīnījām neatkarīgu Latviju.” Pēc gadu ilgas cīņas, ņemot vērā protestus, tomēr tika izlemts “Padomju rēgu” nenojaukt un atzīt par nozīmīgu “sabiedriskā vērtējumā”.
Skaņu mākslas kolektīvs “bernurits” kopš 2007. gada veic pamestu un aizmirstu vietu sanitāro skaņu apkopi, lai caur dziļo klausīšanos veidotu mijiedarbību ar telpu pirmatnējā uztveres līmenī. Kolektīva pārstāvji Tihons un Momentānais Žakijs uzskata, ka ar nesavaldītu skaņu iespējams aizskalot kultūras rupjos nogulšņus. “Bez vārdiem, ienākot tīrā telpā, apziņas nesējs iegūst prāta skaidrību, kas rāda ceļu no šīs vietas, kur pašlaik atrodamies, uz arvien mazāka apjukuma vietu,” – tā rakstīts viņu manifestā.
(Ieraksts pieejams līdz 17. oktobrim.)
Festivāls “Homo Novus”
Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” Rīgā un reģionos norisinājās no 2021. gada 8. līdz 18. septembrim. Šogad festivāla fokuss bija nenoteiktība dažādos ideju laukos, kuru kliedē nosacīti pašsaprotamas lietas, kas jaunajos apstākļos kļuvušas par vērtību – cilvēcisks kontakts, klātbūtne, pieskāriens vai apziņa, ka arī vienatnē neskaitāmos veidos tomēr esam saistīti ar citiem. Festivālu “Homo Novus” rīko Latvijas Jaunā teātra institūts. Īpaša uzmanība šogad un turpmāk festivālā tiks pievērsa izrāžu pieejamībai.
