Viņa nospēlējusi virkni bērnu tēlu lomas: „Emīls un Berlīnes zēni”, „Pepija Garzeķe”, „Bille”, „Jancis” no Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatām un citas, dziedājusi bērnu dziesmas. Bez viņas nav iedomājams nedz Jelgavas, nedz Jaunatnes, nedz Dailes teātris. Tagad sirmā kundze priecājas par saviem mazbērniem un bērniem, neiesaistās politikā un vēlas apmeklēt gan Jaunā Rīgas teātra izrādes, gan arī izrādi "Lilioms". Pagājušā gadā iznākusi viņas grāmata „Mans mūžs" un tai līdzās mūzikas un literatūras citātu skaņu celiņš.
Pie Veras Singajevskas 6. stāvā uzkāpju pusdienas laikā. Durvis man neatver pati aktrise, bet dzīvoklī aktīva rosība, jo jāgatavojas dzimšanas dienai. Jau visu nedēļu aktrise tikusies ar lasītājiem, sniegusi intervijas un saņēmusi laba vēlējumus. Vera Singajevska, kuru tautā mīļi sauc par Singu, sēž uz tumša dīvāna, aiz muguras uz sienas vairākas grafikas un hokeja komandas foto ar visiem parakstiem. Uz galda gaišs galdauts, priekšā kafijas krūze un kūciņas. Uz skapja cita blakus citai rindojas ziedu vāzes, kuras pilnas ar svaigiem ziediem.
Ar Veru Singajevsku runāju pirmo reizi pirms pieciem gadiem, kad viņai apritēja 85. Bet aktrise nav mainījusies, joprojām žirgta, runā, smejas un atceras teātra skatuvi un savas lomas: ar citām Vera Āboliņa-Singajevska saaugsi un joprojām ne brīdi nenožēlo savu izvēli, jau no jaunības kļūt par aktrisi. „Dikti saaugu kopā. Kad es spēlēju Tomu Soijeru, es ēdu zaptsmaizes (..) Nu, kad Karlsonu spēlēja, tad man atkal nesa tortes. Vienā jubilejā bija tik daudz tortes - pilna grīda bija tortēm, garderobes bija pilnas (...) Man reizēm tā domāšana ir nevis kā pieaugušam cilvēkam, bet kā Karlsonam. Tāda karlsoniska. Par daudz tajā lomā biju iekšā”.
Viņa atzīst, ka ir grūti šodien teātriem kaut ko jaunu ieviest, jo visi jau ir pieraduši pie iepriekšējiem aktieriem, kas spēlējuši attiecīgo lomu. Agrāk aktieriem gan bija vieglāk dzīvot, jo mūsdienās aktieriem ir zemas algas. „Aktieri kaut kā prata cienīt. It sevišķi Maskavā, Maskavas Dailes teātri. Ja tu pasaki, ka esi no Rīgas, esi aktieris, tad tev atrodas vieta arī valdības ložā. Aktieris bija kaut kas sevišķs, jo viņš sevi atdod tautai (..) Tagad algas ir tik zemas: Juris Lejaskalns strādāja par sētnieku, Tamāra Soboļeva par pastnieci”. Viņa piebilst, ka ikviens darbs ir cienījams, taču ir jādara lietas, kam cilvēks ir radīts. „Es esmu atdevusi daudz,” viņa pati nosaka par to, ko atdevusi teātrim.
Singajevska atceras, ka sākumā viņu nemaz nepaņēma teātri. Viņai arī nav aktiera izglītības. Pensijā aiziešana gan esot bijusi pazemojums. „Nu jau daudzi gadi pagājuši. Tas tagad ir apsūbējis. Bet sākumā bija ļoti grūti - iztikt bez teātra,” norāda Singajevska.
Viņa gan uzreiz piebilst, ka sliktās atmiņas daudz nepiemin un daudz labāk atceras labās lietas, kas bijušas dzīvē, un cilvēkus, kas viņai darījuši labu.
