Izrāde sākas ar ainu, kad pie kāda fonda eksperta ierodas literatūras vēstures pētniece, lai noskaidrotu, kāpēc projektu konkursā nav atbalstīts viņas projekts "Kordēlijas zeme". Sadzīviskā aina drīz vien pāraug diskusijā, kas sāk skart arvien dziļākus jautājumus un arvien vairāk sasaucas ar Šekspīra lugā "Karalis Līrs" skarto tematiku.
Lai arī no Šekspīra lugas daudz kas atvasināts tematiski, izrādes pamatā tomēr ir pilnīgi jauna luga par mūsdienām, kas ar brīžiem ironisku un brīžiem traģisku piesitienu arī runā par lielajiem jautājumiem, stāsta režisors Pēteris Krilovs:
"Mēs tā drusku smējāmies – varētu rakstīt uz afišām, ka izrāde veltīta visiem visādu fondu neatbalstītu projektu iesniedzējiem un arī šo fondu ekspertiem.
Dramaturģe Margarita Zieda ļoti smuki noformulēja, ka stāsts ir par kultūras vērtību iznīkšanu Latvijā. Tie ir viņas vārdi, es tā neteiktu, bet drusku tomēr tas darbs ir sanācis par kultūras un radošo vērtību likteni šodien. Bet mēs nevienu nebaidām, nekādas apokalipses tur nav. Es ceru, ka darbs ir pietiekami ironisks un ka publika vairāk smiesies vai vismaz ironiski smaidīs, nekā raudās. Bet beigās mēs tā kā novelkam to līdz mazliet tādam traģēdijas līmenītim."
Kur īsti atrodas robeža starp normālību un trakumu? Vai cilvēks, kurš dzīvo ērtu un remdenu dzīvi, ir spējīgs radīt ko būtiski jaunu, vai tomēr tā ir tieši tā saukto trako teritorija? Šie ir jautājumi, kas izskan izrādē un kas arī ļoti cieši sasaucas ar Šekspīra "Karali Līru". Tieši šīs tēmas aktrisi Gunu Zariņu Šekspīra darbā nodarbina visvairāk, viņa izrādē atveido literatūras vēstures pētnieci Vizmu Gūtmani: "Pirmais, kas man "uzkrita", vairākkārt pārlasot lugu, bija neprāta tēma. Prāts, neprāts, saprāts. Jo "Karalī Līrā" ir ļoti daudz neprātīgo vai cilvēku, kas zaudē prātu, vai cilvēku, kas izliekas par neprātīgiem, lai glābtu sevi. Vēl ļoti svarīga tēma ir – kas tad mēs esam? Tas ir viens no centrālajiem jautājumiem, ko Līrs sev uzdod: "Kas teiks man, kas es esmu? Vai mani pazīst kāds, kas es esmu?" Jā, kas tad mēs esam, kad mēs noliekam varu, novelkam savu darba uzvalku?"
Fonda ekspertu Linardu Puķīti, kas izraugās, kuram no iesniegtajiem projektiem piešķirt naudu, spēlē Matīss Ozols. Tāpat kā viņa varonim Linardam arī viņam pašam sākotnēji Šekspīra luga "Karalis Līrs" šķitusi garlaicīga un samākslota līdz kādai pēkšņai atklāsmei. "Sākumā man luga šausmīgi nepatika. Bet vienā reizē es sēdēju koncertā un pēkšņi man galvā ieskanējās Līra teksts: "Tad plosiet mani, še es, jūsu vergs, vecs, vājš, salauzts, nievāts sirmgalvis." Un es pēkšņi sapratu, par ko Līrs saka šo tekstu un ka kopumā lugā ir ļoti daudz brīnišķīgu, vērtīgu tekstu. Par trakumu un normālību. Par to, vai es savu baiļu dēļ neizvēlos dzīvot dzīvi, kura man pašam nemaz nepatīk? Šis jautājums – cik daudz tu pats sev dari pāri ar to, ka tu centies būt tāds normāls, kārtīgs, pieticīgs, paklausīgs un nekad arī neuzdrošinies mesties dziļajos jautājumos, mesties dzīlēs, kur, iespējams, tu atradīsi kaut ko daudz interesantāku un aizraujošāku. Bet tam, protams, vajag drosmi, jo šīs svārstības ir riskantas – vienā brīdī tu vari būt augšā, bet nākamajā brīdī jau pašā apakšā," stāsta Matīss Ozols.
Līdzās Šekspīra lugai par iedvesmas avotu izrādei "Kordēlijas zeme" kalpojusi arī 17. gadsimta angļu dzejnieka Džona Donna daiļrade, kas Gunai Zariņai ir ļoti tuva un trāpīgi sasaucas ar Šekspīra darba tematiku.
