Izrādes darbība no lugā attēlotās 60.gadu Krievija pārcelta uz laiku, kad pasauli pāršalca Černobiļas atomelektrostacijas avārija, kas notika neveiksmīga eksperimenta rezultātā. Režisore Poliščuka iedvesmu šai izrādei smēlusies padomju laiku ikoniskajā Andreja Tarkovska filmā „Stalkers”, kas tāpat kā „Vecākais dēls” stāsta par visai pamestu pilsētu, kurā joprojām dzīvo cilvēki, taču nepārtraukti vēlas no tās tikt prom.
„Ko saka Tarkovskis – tādos apstākļos cilvēku var izglābt tikai cilvēciskums un mīlestība priekš cilvēkiem,” norāda režisore.
Stāsta galvenie varoņi ir divi puiši - Busigins un Silva, kuri, pavadot jautru vakaru ar vietējām sādžas meitenēm, nokavē pēdējo vilcienu uz mājām un tādējādi ir spiesti pavadīt nakti tukšajā pilsētā. Tā kā neviens no apkārtējo māju iemītiekiem abus jauniešus nepieņem, viņi izkaļ plānu, kā nepalikt uz ielas un nenosalt. Tad arī dzimst ģeniālā ideja par vecākā dēla tēlu, un tiek pieklauvēts pie Leona Leščinska atveidotā Sarafanova durvīm.
''Kādas var būt tēva un dēla attiecības? Pie kam tēva un dēla, kas nav redzējušies 20 gadus?” jautā Leščinskis.
Poliščuka šo lugu izvēlējusies tāpēc, ka tās autors aizrāvis viņu ar savu neparastumu un sava laika cīņu ar cenzūru, ar ko pati režisore saskārusies arī mūsdienu Maskavas un Sanktpēterburgas teātros.
