„Es neesmu tik iedomīga, lai domātu, ka par mani vajag rakstīt grāmatu. Ir tik daudz gudru cilvēku, par kuriem vajadzētu rakstīt..." -Ilze Vazdika atklāj pirmo reakciju, kad uzzināja, ka Inga Jēruma vēlas par viņu rakstīt grāmatu. Taču apdomājusies viņa saprata, ka tā ir laba iespēja atgādināt par visu leģendāro Vazdiku aktieru dzimtu, ko, laikam ejot, jau sāk pārklāt aizmirstība:
„Tas man bija pirmais, kas lika aizdomāties - kāpēc gan nē? Lai paliek kāda atmiņa, kamēr vēl es esmu dzīva. Varbūt tas ir mans pienākums," nospriež Ilze Vazdika.
Aktrises personība grāmatā arī tiešām atklāta ciešā kopsakarībā gan ar visu Vazdiku dzimtu, gan Dailes teātra vēsturi. Taču Inga Jēruma centusies pēc iespējas trāpīgāk uzzīmēt arī pašas Ilzes Vazdikas portretu. Personīgajā dzīvē savrupgājēja, kas savas emocijas, kaislības un dullības pilnībā atraisa tikai uz skatuves.
„Pati viņa saka, ka ir stipri konservatīvs cilvēks un ka viņa nekad nedarītu nekādas tādas pilnīgas aplamības vai neriskētu. Es viņai jautāju: „Ko tu nekad nedarītu?" „Es nekad nelēktu ar gumijām no Gaujas tilta!", viņa teica, „un es nekad nekāptu kalnos. Ko es tajos kalnos darīšu, vai es mākoni neesmu redzējusi?". Pretpols viņai ir kolēģe, draudzene un blakussēdētāja ģērbtuvē Olga Dreģe, kura gan ar gumijām grib lēkt un ne tikai to. Ilze ir pretstats, viņa grib tā lēni, mierīgi - pēc izrādes viņa momentā uzreiz apģērbjas un iet prom, un dažreiz ar visu grimu, jo viņa negrib nekādas pļāpāšanas un sarunas," - tā par aktrisi Inga Jēruma.
Pēc būšanas uz skatuves un cilvēkos Ilzei Vazdikai ir ļoti nepieciešams būt vienai. Grāmatas autorei bijis pat pārsteigums, cik ļoti viņa ir pašpietiekama:
„Viņa vislabāk jūtas viena pati savā mājā. Un viņa visvairāk nevar ciest, ka viņai saka: „Nu kāpēc tu nenāc, kas tev ir? Vai tev ir depresija, tu slikti jūties?" Viņa saka: „Nē, es jūtos labi, bet es gribu būt viena," stāsta Inga Jēruma.
Taču arī sadzīviskās situācijās Ilza Vazdika mēdz izmantot savu ļoti izteiksmīgo skatienu, kas bieži vien izsaka vairāk nekā vārdi, Inga Jēruma ar jautrību atminas vienu šādu gadījumu:
„Mēs stāvam ķīmiskajā tīrītavā, gaidām rindā blakus. Es vakarā esmu iecerējusi apmeklēt jaunās izrādes ģenerālmēģinājumu. Es viņai vaicāju: „Vai būs forša?" Viņa, protams, nevar teikt, jo tur ir cilvēki apkārt. Viņa uz mani paskatās, un no tā skatiena es saprotu, ka viņa saka - nenāc, tev nav tur ko nākt, tur nekas nebūs".
Grāmatas nosaukums „Saldā katorga" bijusi pašas Ilzes Vazdikas vēlme, šos vārdus teātrim savulaik veltījusi slavenā krievu aktrise Faina Raņevska un Ilze Vazdika tiem pilnībā pievienojas:
Man ļoti patīk šis teiciens „saldā katorga", jo es uzskatu, ka tā tas arī ir. Bet tomēr saldā, jo tas ir milzīgs gandarījums, kas šai katorgai tomēr nāk arī līdzi".
Vislielākais gandarījums, protams, ir sajust skatītāju mīlestību, vēl jo vairāk, ja tā izplūst no bērnu sirsniņām:
„Kad mēs spēlējām lugu „Vējš vītolos", es biju Trušu māte. Man ārkārtīgi šī Trusene patika, man tur bija daudz bērnu, un es arī šajā lomā daudz dziedāju. Tad es reiz dzirdēju, ka vienam divgadīgam vai trīsgadīgam bērnam kāds prasīja: „Kas tev vislabāk patika?" Viņš atbildēja: „Man tā tlutene patika vislabāk!". Nu vai tas nav brīnišķīgi? Tas ir lielākais apbalvojums".
Daudzi bērni Ilzi Vazdiku neapšaubāmi identificē arī kā Mildu no populārā seriāla „Ugunsgrēks":
„Es 7.tramvaja galapunktā viendien iekāpju, un viens trīsgadīgs bērns atkal sēž ar mammiņu. Es jau jūtu, ka nav labi. Tas tramvajs tukšs, un tas bērns kā piekalts paliek pie manis. Es jau tā apsēžos, lai neredz - ar muguru. Bet tas trīsgadīgais atkal: „Milda iekāpa, Milda iekāpa!". Tā man iet ar tiem bērniņiem."
Grāmata ir veltījums aktrisei viņas dzīves un darba jubilejā - Vazdika šovasar nosvinēja 70. dzīves jubileju, bet pērn apritēja 50 gadi, kopš aktrise ienāca teātrī.
