Ieva Struka: Mans viesis šodien "Šņorbēniņos" ir Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers, un tas nav gluži nejauši, jo Valmieras teātrī pandēmijas laikā Mārtiņš ir strādājis kā neviens cits. Ir tapuši ļoti daudz darbi ne tikai Valmieras teātrī, bet arī ārpus tā. Edmundam Freibergam ir tāds teiciens "Tu nezinu, kur tu iegūsi". Lai cik spēcīgi būtu uzrakstīta Māras Zālītes luga "Dzīvais ūdens", kas savā laikā arī uz mani kā pusaudzi atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, Mācekļa loma diplomdarba izrādē pie jaunas režisores Ilzes Blokas – nekas neliecināja par to, ka šī izrāde varētu kļūt par nozīmīgu notikumu un ka šī būs loma, par kuru rakstīs, ka "te Mārtiņš Meiers nospēlē Hamletu otrreiz". Šajā tēlā ir ļoti daudz no Hamleta domāšanas veida un maksimālisma attieksmē pret pasauli. Droši vien tieši par to ir jēga parunāt vairāk, bet mans jautājums ir, vai šos Hamleta vaibstus Māras Zālītes Māceklī ievilki tu pats, tos vilka režisore vai arī mēs kā skatītāji, kas esam redzējuši tevi spēlējam Hamletu?
Mārtiņš Meiers: Man pašam šķiet, ka, visticamāk, ir visas tās lietas kopā. Pašā "Dzīvā ūdens" lugas stāstā un jautājumos jau ir iekļautas tās izvēles, kuras ir jāveic vai kuru priekšā ir nostājies Māceklis. Kaut kādā veidā šo izvēļu intensitāte sakrīt ar Šekspīra varoni Hamletu. Es zinu, ka šī luga bija ļoti aktuāla un rakstīta savam laikam, tad, kad uz ielas parautu jebkuru aiz jakas un ierautu teātrī, un viņš saprastu, par ko ir runa.
Mums tas izaicinājums bija šo stāstu stāstīt nevis kā vēsturisku pasaku, bet viņu padarīt dzīvu cilvēkiem tagad, jo lugā tiek izmantoti daudzi vārdi, kas šobrīd ir nonivelējušies un vairs nenes to svaru, kas varbūt tajā patriotiskajā pacēlumā 80. gadu beigās bija. Tādi vārdi kā "tauta", kuru man vispār negribas vairs lietot, vai "taisnība", "mīlestība" – viņi aktierim prasa lielu iedziļināšanos, lai nekļūtu vispārīgi. Tādēļ tā sasaiste ar šo laiku bija vissvarīgākais.
Ar Hamletu es pārvērtēju pats sevi, pats savu cilvēcisko vērtību skalu un pasaules skatījumu.
Tad nāca šis dramatiskais grieziens, faktiski notikumi, kas definē vispār mūsu paaudzi.
Un "Dzīvais ūdens" piedāvā līdzīgu refleksiju par to, kā ir dzīvots līdz šim, tādu pārvērtēšanu. Mācekļa gadījumā neteikšu, ka man bija viegli strādāt ar šo lomu. Jo zinu, ka beigās varonim ir jāiet bojā tādā negribētā nāvē – viņš pats sevi ir aizdzinis tajā –, kas Hamletam ir pilnīgi pretēji, viņš samierinās ar savu mirstību, miršanu. Mācekļa gadījumā šī "miršana patiesības vārdā", man tā šķiet, ka īsti pat neatrisinās lugā, tā drīzāk atstāj vairāk jautājumus skatītājiem. Jā, man tas bija liels izaicinājums. Es tik ļoti negribēju nonākt līdz tai situācijai, kad no tās klints ir jālec, kad ir jāuzdod jautājumi par patiesības cenu. Nevis tā stūrgalvība par taisnību, bet par patiesību. Viņa nav tik viendabīgs jēdziens, un tieši viendabīgu atbilžu neesamība materiālā, manuprāt, savieno. Jauns cilvēks, kurš tic kaut kādai pasaules kārtībai, tic priesterim un tic uzticīgi, nonākot konfrontācijas priekšā, izrādās – tas viss ir meli, lai kopā saturētu ideoloģisko karkasu dzīvei. Viņš ne tikai nespēj to sagremot, bet kaut kā nonāk tajā situācijā kā jauns cilvēks, kurš tiek iniciēts pieauguša cilvēka kārtā. Un kā viņš ar to tiek galā. Es atsvešināti uzskatu, ka viņš netiek ar to galā. Bet idejiski viņš izlaužas no tā loka, likdams pārējiem uzņemties atbildību.
Ja mēs runājam par atšķirību starp Hamletu un Mācekli, manuprāt, Hamlets nav ticīgs cilvēks pēc būtības. Māceklis ir ticīgs. Hamlets caur šo ņirdzīgo un nikno sevis laušanu meklē sevi, Mācekli salauž ārējie apstākļi. Viņam pat tekstā ir "Kāpēc tu mani atstāji, mans Dievs?", kas faktiski ir Jēzus vārdi pie krusta. Ar tādu situāciju var identificēties jebkurš cilvēks, kad nomirst mīļotais cilvēks, aiziet bojā bērns vai paša dzīve sabrūk, kad šķiet, ka Dievs ir mani atstājis. Un tad atrast, ka tā ticība ir nevis Dievs, kaut kāds onkulītis kaut kur, bet [tā ir iekšā] pašā. Māceklis izvēlas "ticību pašā", ar savu upuri izmainot pārējos. Hamlets varbūt nav tik radikāli nikns, viņš iegūst kaut kādu apskaidrību beigās, bet Māceklis neiegūst apskaidrību, kas viņam ļautu aiziet mierā.
Jā, bet abas šīs tēmas noteikti ir jārisina. Es atceros iepriekšējo izrādi un savu skatupunktu. Droši vien tas tiešām ir atkarīgs no paaudzes, bet tobrīd es nedzirdēju ne vārdu "tauta", ne "cilvēki". Es dzirdēju tikai šos jautājumus – mīlestība, ticība, uzticība, patiesība. Es saprotu, ka tur bija iecerēts tas Atmodas konteksts, bet man kā jaunam cilvēkam tas īstenībā ar visu emocionālo piesaisti tas šajā izrādē nešķita tik svarīgi.
Man, sakot vārdu "tauta", jādomā kaut kas ļoti konkrēts, lai tā nav tikai tāda demagoģija. Bet jā, man tie vārdi izceļas.
Manai paaudzei tagad lietojot vārdus "mīlestība" vai "es tevi mīlu", tas pateikts tīrā veidā netiek uztverts nopietni savā ziņā.
Nu, lūk, bet tu jau otro reizi piemini paaudzi, un es gribu pie šī pavediena arī mazliet pieturēties, proti – kas tad ļauj definēt to paaudzi? Tajā pirmajā reizē, kad piesauci šo vārdu, tu teici "notikumi, kas definē mūsu paaudzi". Kas tad ir tik ļoti atšķirīgs, ja atļaujies lietot vārdu "mana paaudze"?
Varbūt, ka pilnīgi skaidri varēs nodefinēt šī laika ietekmi vēlāk, bet šis gadījums no 2019. gada beigām līdz šim brīdim un vēl tālāk ir lielākais mūsu dzīves notikums. Grozām, kā gribam – ekonomiski, politiski, sociāli. Varbūt, ka pat jau iepriekš ar 2016. gada Amerikas vēlēšanām, kad notika domas galējā radikalizācija un tas liberālais burbulis, ka "pasaule iet uz priekšu, iet uz labu", pārplīsa. Kā tas ir ar visiem lielajiem satricinājumiem – pēc tiem negribas par tiem runāt. Teiksim, Otrais pasaules karš, zudusī paaudze. Viņi tur ir, un mēs ejam tālāk. Un man šķiet, ka tieši mēs paliksim ieslēgti šajā posmā. Kaut vai runājot par māksliniekiem – es nedomāju, ka es uzrunāšu precīzi paaudzi, kas būs izkāpusi pāri bedres malai, es uzskatu, ka mēs esam šeit – šis ir mans laiks.
Tas skan ārkārtīgi fatāli.
Jā, bet aktieris ir attiecināms tikai uz savu laiku. Es stāstu jauniešiem par Marlonu Brando, skatās uz mani, es parādu kādu filmu, ir interesanti, bet viņi nespēj identificēties ar to tiešo cilvēku, tiešo uzvedības modeli.
Aktieris ir ieslēgts savā laikā, un punkts.
Tas, ka ir bijuši brīnišķīgi aktieri un ģeniāli savā laikā – tas viss ir jāzina, tas viss ir labi. Arī kino. Es uzskatu, ka aktiera mūžs ir viņa laikmets.
Tev nešķiet, ka tas ir arī iztēles jautājums? Es arī nevaru identificēties ar Daci Akmentiņu. Es to nespēju, pat ja ticu, ka viņa bija izcila aktrise. Bet tajā pašā laikā mana iztēle ļauj man ļoti spilgti, skatoties uz Ģirtu Jakovļevu, redzēt, kāds viņš bija savā jaunībā. Viņa garās dzīves posmā man absolūti nav grūti, redzot viņu uz skatuves, redzēt viņu tādu, kādu es viņu vēlos redzēt. Bet es arī ticu, ka pavisam jauns cilvēks skatās uz Ģirtu Jakovļevu un viņam ir grūti iedomāties, ka Ģirts Jakovļevs reiz bija jauns. Līdzībās runājot, grūti iedomāties, ka Rūdolfs Blaumanis rakstīja "Pazudušo dēlu", kad viņam bija, negribu sameloties, 30 gadi. Jo liekas – Rūdolfs Blaumanis ir klasiķis un principā jebkurš klasiķis ir vecs. Bet viņi visi reiz bija jauni. Vai tur vainīga iztēle, vai tiešām tā ir paaudze?
Es runāju vairāk par aktiera darbu. Protams, dramaturgu, literātu, gleznotāju, komponistu jautājumā tas ir kaut kas cits, bet aktieris runā ar dzīviem cilvēkiem, ar tiem, kuri ir tagad, kuri sēž zālē, un runā ar to komunikācijas sapratni, savstarpējo attiecību kultūru, kāda eksistē tajā laikā. Un tā mainās. Tas, ka es varu novērtēt mazu fragmentu no 20. gadu izrāžu fragmentiem, un ka tie cilvēki ir virzījuši teātri uz priekšu, tas jau to neizslēdz. Tas ir vienīgais, ko mēs gribam darīt – mēs gribam virzīt uz priekšu teātri, lai viņš kustas, lai mēs vēl precīzāk parādām savu laiku un virzām uz priekšu domu. Bet vienā brīdī tā nodaļa beidzas un ej tālāk. Un tas nav nekas slikts. Vienmēr jaunie nogriež vecos, tas ir liktenis tieši mākslā.
Tāpēc man ir tā fatālā doma, ka šī vardarbīgā virzīšanās, kura šobrīd mums notiek teātrī, gandrīz nesatiekot skatītāju, – tas tomēr tāds izrauts radošā mūža laiks.
Var taisīt lomas, mēs varam tās parādīt 20, 70 cilvēkiem, bet tā intensīvā klātesamības sajūta, kas ir pie pilnas zāles, kas veido pusi no izrādes, – tās šobrīd mums nav un nebūs vēl kādu laiku.
Un tādēļ šis laiks, kas definē manu paaudzi, šis izrāvums, savstarpējās apmaiņas intensitātes biezums, tās iztrūkums kaut kādā veidā atnāks atpakaļ. Varbūt, kā daži sola, ar kādu pēkšņu renesanses sajūtu pēc gadiem. Bet es pēc gadiem... nu, šis ir mans saucamais "zelta laikmets". Mums, teātra mākslas pārstāvjiem, ir jāoperē ar to materiālu, kas mums ir priekšā. Mums priekšā ir ļoti komplicēta situācija gan no ārējiem, gan iekšējiem teātra apstākļiem un tā, kā mēs varam runāt ar skatītājiem.
Vai aktieris, kurš nospēlē Šekspīra Hamletu, kļūst par vadošo aktieri teātrī vai otrādi – Hamletu var nospēlēt tikai tāds aktieris, kurš jau ir kaut ko ļoti būtisku sasniedzis un sapratis par dzīvi un profesiju? Tas ir jautājums par zelta laikmetu.
Man šķiet, ka var arī nebūt vadošais aktieris. Es tā no malas tikai runāju, kā man šķiet. Vajag redzēt acīs to, ka aktierim ir jautājumi, kuri sakrīt ar Hamleta jautājumiem. Personības posms dzīvē. Es palieku pie tā, ka tā nav īsti loma, kas ir spēlējama, jo viņa ir ļoti prasoša pašam pārvērtēt vispār savas vērtības. Tajā tekstā un piedāvātajā iekšā ir tik daudz lietu, ka lasot man pašam ir sevi jāpārvērtē. Man – Mārtiņam kā cilvēkam, jo aiz tiem nenormālajiem teksta blāķiem, ko Hamlets atļaujas runāt, vienā brīdī vairs nav iespējams aiz tēla aizlīst. Jo sevišķi ja vēl tādā atklātā veidā, – tā vienmēr ir saruna arī ar iepriekšējiem Hamletiem, līdz ar to tā nav tikai manas lomas saruna, bet arī mana saruna.
Atgriežoties pie latviešu dramaturģijas, es nevaru nepieminēt Leldes Stumbres lugu "Nākošpavasar". Tu tur spēlē Jorgenu, kas atšķirībā no ideālistiskajiem pilsētniekiem, kas ir ieradušies laukos, pārstāv it kā realistiskāku skatījumu uz pasauli. Un tomēr, man liekas, ka labā dramaturģijā (un šī ir laba dramaturģija un laba izrāde) tā ideālu un reālās pasaules sadursme nav tikai ārēja. Ne tikai tie divi pilsētnieki, kas ir pārcēlušies dzīvot uz laukiem, saskaras ar to realitāti, bet tavs varonis, kurš dzīvo laukos, arī saskaras ar pavisam citu, jaunu realitāti, kuru viņš nav gaidījis ieraudzīt savā vidē. Tad man ir jautājums – ja konflikts ir starp ideāliem un realitāti, kas ir Jorgena ideāli?
Šī luga ir no 80. gadiem, kad pārvākties uz laukiem bija pilnīgi savādāks notikums nekā šobrīd. Tad bija milzīgāka ekonomiskā starpība. Bet tas ir pārlikts uz šodienu. Kas ir Jorgena ideāli? Jebkurā mazā ciematā, dzīvojot visu mūžu, jaunam cilvēkam vienmēr ir Daukas tieksme – "kas ir aiz horizonta?".
Vienmēr ir nepiepildīta, neapzināta tieksme kaut kur izrauties.
Tieši Jorgena gadījumā viņš piedzīvo to, ka viņš iemīlas, ko viņš varbūt nebija tādā veidā pat izjutis. Šajā lugā ir interesants tonis, ka tā mīlestība ir "gandrīz". Es neesmu dramaturģijā daudz saskāries ar šo savādo sekundi – no pirmā acu skatiena līdz pirmajam skūpstam, tā pilnīgi netveramā sajūtu teritorija. Un viņš ar to saskaras. Ja Jorgens nebūtu iemīlējies, viņš varbūt arī visu dzīvi, tā strādājot, būtu nostrādājis un mūža galā apzinājies, neapzinājies – gan jau, ka apzinājies –, ka īstu sirds piepildītību nav izjutis.
Par spīti visai šai lielajai slodzei, tu esi vēl atradis enerģiju kopā ar Inesi Mičuli izveidot izrādi "Kro Kro", kas balstīta Knuta Skujenieka vēstulēs un dzejā un kurā tu spēlē kopā ar Sniedzi Prauliņu. Kur tu atrodi tam laiku, ir salīdzinoši nenozīmīgs jautājums. Drīzāk – kur ir tā interese pieskarties laikam, kurš ir it kā beidzies, notikumiem, kas ir pagājuši, citai personībai? Ņemot vērā to, ka "Šņorbēniņos" bija arī Andris Keišs, kurš runāja par to, kā ir būt Ojāram Vācietim uz skatuves, – kā ir būt Knutam Skujeniekam?
Inese Mičule uzrunāja mani jau pirms gada, un mēs diezgan ilgi gājām visām Knuta un viņa sievas vēstulēm cauri un mēģinājām viņas sistematizēt, lai sanāktu dramaturģisks materiāls.
Tad, kad mēs pirmo reizi lasījām cauri, es uzreiz sapratu, ka caur šo materiālu man ir ko pateikt cilvēkiem tagad. Nevis kā tādu vēsturisku, smuku bildi parādīt, pastāstot par pagātni, bet viņu attiecības – tas, kā viņi, būdami šķirti septiņus gadus, tiekoties vienu reizi Mordovijā, kā viņi noturēja savas attiecības, nezaudēja gara asumu, dzīvesprieku un vēlmi Latvijas mākslu virzīt uz priekšu, kas man būtu droši vien pazudusi pirmajā dienā, ja mani tagad kaut kur aizvestu. Tajā laikā nezaudēt šo vājprātīgo izaicinājumu priekšā, ko es uzskatu par noziegumu pret vairākām paaudzēm. Viņi viens otrā atrada spēku kā kuģa ķīli, lai nenogrimtu.
Mēs tagad arī saskaramies ar izaicinājumiem, ģimenes jūk ārā, kad ir izlauzts laiks, ka nekas vairs nav tā, kā ir bijis. Viņi bija pavisam jauni, astoņus mēnešu apprecējušies, kad viņu uzreiz aizveda projām. Un viss, kā viņš varēja noturēt šīs attiecības, bija caur vēstulēm. Šodien jau vēstules neviens neraksta, un man pat ir tāda ģeķīga doma, ka tieši šī viņu šķirtība ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc viņi tagad ir kopā. Un tā ir tāda cerība šim laikam.
Kaut vai valodas pārvaldīšana, kāda ir šajās vēstulēs, – mēs tā vienkārši nerakstām. Šodien mēs ēdam viens otru ar kaut kādām "Excel" tabulām un teorijām. Mēs nerunājam par mākslu, kultūru vai idejām. Mēs runājam par tiem saucamajiem satversmes punktiem, skaļi skan, bet nu mākslinieki... Mēs sev atvieglojam savu uzdevumu tādā veidā, jo mums ir pilnīgi cits uzdevums, man savā profesijā.
Tādēļ man bija jautājums – ārsti palīdz, policisti palīdz, bet kā es varu palīdzēt, ja man atņemts vienīgais veids, kā es komunicēju ar skatītājiem?!
Es nevaru palīdzēt ar protestiem un statistiku. Varu tikai ar savu darbu palīdzēt tikt galā ar šo laiku.
