Man šķiet, ka režisori lielākoties ir vēži vientuļnieki. Tādi, kas droši un komfortabli jūtas publiski, ir mazākumā. Tā ir tāda profesija. Vismaz man tā ir. Kad viens pats urķījies cauri savam darbiņam, tad tu esi viens ar savu mīlu. Savukārt praktiskās darba stundas nepārtraukti ir ar cilvēkiem, sevišķi "ķinītī", līdz ar to man ne visai gribas iet publikā," sarunā "Kultūras Rondo" saka Varis Brasla.
Pēc desmit dienām režisoram apritēs 75 gadu jubileja, 52 gadi aizvadīti kino un teātra režisora profesijā. Varis Brasla atklāj – bērnībā sapņojis būt par cirka manēžas strādnieku – skaistās formas, kāpelēšana, cirka izrādes par velti. Tomēr garajos režisora darba gados Varis Brasla secinājis – svarīga viņam ir gan skatuve, gan ekrāns.
Simtām reižu esmu teicis, ka esmu divdabis – man svarīgs gan teātris, gan kino. Ideāli būtu, ja varētu atļauties abus un būtu tādi apstākļi, ka varētu visu laiku mainīt – pāris izrādes un filma. Skatuve un ekrāns."
Varis Brasla tiek uzskatīts par sirsnīgu un maigu režisoru. Viņš pats uzskata, ka nedrīkst būt situācija, kad aktieris baidās no režisora, jo tas aktierim neļauj atbrīvoties. "Esmu nožēlojis, ka neesmu pie tā apzināti strādājis. Kad teātrī biju galvenais režisors, jutu, ka sāk "lēkāt pa galvu". Kad stingrāk kaut ko pateicu, nākošā rītā „Labrīt, režisor!” jau skanēja citādāk."
Runājot par tuviem teātra vai kino darbiem, režisors atklāj - katrs darbs ir veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs bērns. "Ne vienmēr tas izdodas, bet ļoti svarīgs ir materiāls, ar ko tu strādā. Ja materiāls tevi pašu privāti uzrunā, tad var cerēt uz rezultātu. Ja ir tikai tā – te tev būs scenārijs vai luga un mauc, tad ir sarežģītāk. Katrā darbā ir kas tuvs un arī kas tāds, kas līdz galam nav iznācis."
Režisors stāsta, ka ar gadiem intuīcija pasaka priekšā daudzas profesionālas nianses, var nojaust, vai materiāls varētu būt cilvēkiem interesants un saistošs vai nē.
Kad kāds cilvēks tavu darbu ir sapratis un izjutis pareizi un kaut ko labu pasaka, rodas vēlme iet teātra zālē vai pie kameras. Tas ir pats galvenais - sajust to, ka tas nav bijis par velti."
Runājot par darbu Valmieras Drāmas teātri, Varis Brasla neslēpj – diemžēl teātrī darba un dzīves temps ir krietni audzis.
Nezinu, vai to diktē tikai ekonomika, vai arī mūžīgais eksperiments, bet diemžēl ir tāda sajūta, ka Valmierā sāk iezagties tāds "temps, temps, temps". Līdzīgi kā Rīgā. Vienīgi Valmierā tas temps ir pašā namā, bet izej trīs soļus ārpus un tur ir Gaujmala, kur vari noskaitīt līdz desmit."
Režisors uzsver, ka cenšoties tempu mazināt, tomēr uzskata, ka 14 jauniestudējumi sezonā ir krietni par daudz.
"Kaut kas šajā mašinērijā – sezonā 14 jauni nosaukumi - ir daudz par daudz. Ja vēl kaut kā var sadalīt trupu, aktierus, tad tīri tehniski tas ir daudz. Sākas atražošana, un tas ir ļoti bīstami. Esam par to teātrī runājuši, nav jau tā, ka ir viens "Putins", kas saka, kā vajag. Ceru, ka optimālo variantu atradīsim."
Režisors pieļauj, ka straujais temps nāk no laba gribēšanas un meklēšanas, tomēr radošo gaitu nedrīkst samākslot: "Jānāk jauniem cilvēkiem, bet, ja nāk tādā krellītē un neviens tā īsti nav ierakstījies teātra vidē, tas ir bīstami, jo katrs nāk ar savu egoismu, prasību, vēlmi un uzstādījumu, ka tas, ko es taisu, ir galvenais šajā sezonā."
Vari Braslu satrauc arī tas, ka labas un veiksmīgas izrādes netiek spēlētas pietiekami ilgi:
Ir tādi nosaukumi repertuārā, kas ir puslīdz veiksmīgi un ko vajag maksimāli ilgāk saglabāt, izspēlēt līdz galam. Bet šeit nepaspēj pat izsmelt potenciālos skatītājus, kad jau nāk jauns nosaukums. Tur ir kāda nesakritība."
Režisors piebilst – nav objektīvu kritēriju, kā salīdzināt šodienas izrādi un pirms 20 gadiem iestudētu darbu – teātrī, tāpat kā sportā, viss mainās.
