Latvijā dokumentālais teātris nav svešs, esam redzējuši dažādas tā versijas, tomēr vācu režisoram Hansam Verneram Krēzingeram ir savs izteikts rokraksts šajā žanrā.
Viņu visvairāk interesē vēsture un tās atspulgi mūsdienās, un savas izrādes viņš balsta ļoti plašā visdažādāko dokumentu izpētē, par režisora metodi stāsta Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa: „Kā viņš pats ir teicis, tad kā minimums viņš izlasa vismaz 2000 lapaspušu, veidojot katru izrādi. Nemaz nerunājot par piecām dienas avīzēm, ko viņš izlasa katru rītu un kas arī „baro” šo viņa tēmu vai notikumu, pie kā viņš strādā. Veids, kā viņš to sakompilē, atklāj mums varbūt jaunu patiesību vai citus aspektus par dažādiem notikumiem."
Rīgā piedāvātā viesizrāde „Klupšanas akmeņi” vēsta par 30. gadu notikumiem Vācijā, Karslrūes teātrī, kad pie varas nāca Hilters un sākās vēršanās pret ebreju izcelsmes cilvēkiem.
Izrādē aktieri un skatītāji sēž kopā pie viena liela galda, aktieri ceļ priekšā dažādus tā laika dokumentus, muzicē un visu vēl papildina fonā redzamie video materiāli.
Pats režisors teicis, ka viņa izrādes no skatītāja pieprasa nopietnu darbu, tāpēc arī šī izrāde nebūs domāta izklaides un vizuālu efektu cienītājiem.
Gundega Laiviņa: „Nebaidos teikt Latvijas Radio ēterā, ka šī izrāde ir droši vien garlaicīga, ja mēs meklējam tajā izklaidi, jo šī izrāde pieprasa ļoti lielu koncentrēšanos, līdzi domāšanu,
jo faktiski visu izrādi mums aktieri lasa liecības, dokumentus par notikumiem Karslrūē 30. gados, kad pie varas nāk Hilters un kas notiek ar ebreju izcelsmes darbiniekiem šajā teātrī. Kā šī sistēma pamazām viņus izstumj no kolektīva, no darba vietas, un, protams, kā daļa no viņiem tiek arī nolemta nāvei - vai pašnāvībām vai nogalināšanai nometnēs”.
Krēzingera rokrakstam arī raksturīgs, ka viņš netiecas vēsturi salikt pa pareizajiem plauktiņiem un atklāt savu konkrētu pozīciju, viņa metode ir – parādīt dažādas perspektīvas, lai skatītājs pats analizētu, kā šī sistēma varēja darboties, kas māksliniekus noveda pie kolaboracionisma vai padošanās, kas vispār ir tas, kas spēj padarīt cilvēku gļēvu vai gluži otrādi – drosmīgu.
Gundega Laiviņa uzskata – ārkārtīgi vērtīga ir šī pievēršanās tieši brīdim pirms… mēs redzam, kā pakāpeniski šī sistēma sāk ieeļļoties un darboties un cik patiesībā grūti pamanīt, ka notiek kaut kas bīstams.
Gundega Laiviņa: „Tas ir patiesībā ieskats ļoti birokrātiskā procedūrā, kā pamazām tiek šī sistēma padarīta par realitāti un akceptēta sabiedrībā. Manuprāt,
tā ir ļoti interesanta tēma, par ko domāt mūsdienās, arī domājot par cenzūru, pašcenzūru, kuras sabiedrības grupas pamazām tiek apklusinātas – mēs to redzam daudz kur arī šobrīd pasaulē,
un, man liekas, ir jābūt daudz, daudz uzmanīgākiem , lai nenotiktu nekas tamlīdzīgs, kas jau ir noticis pagājušajā gadsimtā Eiropā un mūsu vēsturē."
„Klupšanas akmeņi” pagājušajā gadā atzīta par vienu no desmit labākajām vācu teātros iestudētajām izrādēm.
Tās viesizrādes būs skatāmas sestdien Dailes teātra Mazajā zālē, un pēc pirmās izrādes pulksten sešos notiks tikšanās ar režisoru un dramaturģi, saruna noritēs angļu valodā un ieeja uz to ir bez maksas.
