Valters Sīlis radījis izrādi par Pirmā pasaules kara propagandu

Pirmā pasaules kara simtgades atcere daudzviet pasaulē rosinājusi arī jaunus mākslas projektus, kas aicina paskatīties uz Pirmo pasaules karu ne vien kā uz skarbu lappusi 20.gadsimta vēsturē, no kuras mūs šķir simt gadu, bet arī apzināties šī kara mācības un to aktualitāti mūsdienās.

Viens šāds projekts tapis teātra festivālam Itālijā, un tā autors ir viens no spilgtākajiem latviešu jaunās paaudzes teātra režisoriem Valters Sīlis, kuram kara, konfliktu un kritiskās domāšanas tēmas nav svešas arī agrākos iestudējumos. Pirmā pasaules kara simtgade režisoru mudinājusi runāt par laiku, kad pirmoreiz globālajā arēnā tik intensīvi tika izmantota propaganda, un izvērtēt, kāds ir tās potenciāls šodien. Iestudējums pagaidām izrādīts tikai Itālijas publikai, bet, iespējams, nākotnē varēsim to skatīt arī Latvijā.

Izrādi „Karš tagad!” Valters Sīlis kopā ar scenogrāfi Ievu Kauliņu un itāļu kolēģiem veidojis kā paradoksālu pieredzi. Pētot Pirmajā pasaules karā dzimušo globālās propagandas mašinēriju, aktieri kopā ar auditoriju modelē informācijas kara un dezinformācijas potenciālu izraisīt pasaules karu mūsdienās. Ideja par Pirmā pasaules kara tēmu nākusi no Starptautiskā Santarkandželo teātra festivāla rīkotājiem, un režisoram visinteresantāk šķitis runāt par to, kā šķietami tālais Pirmais pasaules karš ietekmē mūsdienas.

Viena no šīm tēmām ir sabiedriskās attiecības - kā tu pārdod sabiedrībai karu. Un tās metodes, ko izstrādāja tajā laikā, nu jau gandrīz simt gadus tiek aktīvi lietotas. Mēs nepārtraukti piedzīvojam dažādas masu psiholoģiskas manipulācijas ar cilvēkiem. [Pirmais pasaules karš] bija pirmā reize, kad globālā mērogā vajadzēja radīt noteiktu domu lielām sabiedrības masām,” uzskata Valters Sīlis.

Metodes sabiedrības viedokļa veidošanai un atbalstam konkrētai karojošajai pusei bija vienkāršas, bet efektīvas, jo izmantoja cilvēka dabiskos instinktus, secina Sīlis. Mūsdienās mainījušies tikai pasniegšanas veidi, bet saturs ir pārsteidzoši identisks. Viena no galvenajām lietām - radīt savas nācijas apziņu.

„Un tad ir daudzas mazas detaļas, kas liekas šokējošas, bet izrādās, ka tā dara,” stāsta režisors, ieskicējot vienu no spēcīgākajiem propagandas ieročiem - bērnus. Bērnus, kas dodas aizstāvēt dzimteni vai bērnus, ko sakropļo ienaidnieks.

Arī Kara muzejā Rīgā no Pirmā pasaules kara saglabājušās propagandas kartiņas ar bērniņiem, kas rokās tur ieročus vai ievainoti guļ slimnīcā.

 „Tieši tās pašas metodes, kas bija Pirmajā pasaules karā, var redzēt arī, piemēram, Kuveitas karā, kur parādījās ziņas, ka irākieši ierodas slimnīcās, grābj bērnus ārā no inkubatoriem un met pret zemi. Liekas, ka tas taču ir aculiecinieka stāsts, un pēc tam daudzi politiķi to izmanto kā argumentu. Pēc tam izrādījās, ka Kuveitas karaliskās ģimenes pārstāve vienkārši ir sacerējusi pasaciņu. Protams, ir arī reāli vardarbības gadījumi, bet šādi stāsti cilvēkus ļoti iespaido,” domā Sīlis.

Režisora stāstītais liek atcerēties arī nupat Krievijas-Ukrainas kara kontekstā Krievijas medijos tiražēto it kā aculiecinieces stāstu par puisīti, ko Ukrainas karavīri situši krustā. Latvijas mediju uzraugi uz to reaģēja, ierosinot lietu par neobjektīvas informācijas izplatīšanu, bet daudzi Krievijas mediju telpā dzīvojošie to pieņēmuši kā patiesu faktu.

Tas, cik šī uz dabiskiem dzinuļiem balstītā propaganda maz atšķiras šodien un pirms simt gadiem, bija arī Sīļa Itālijā iestudētās izrādes „Karš tagad!” galvenais akcents:   

„Strādājot pie šīs izrādes, mēs sacerējām fiktīvu Trešo pasaules karu, bet izmantojām tīri tos publicitātes materiālus, kas nāca no Pirmā pasaules kara un dažiem vēlākiem konfliktiem. (..) Izrādās, mēs neko neesam iemācījušies. Tiklīdz mēs kaut ko redzam, kaut kas mums „nostrādā” un mēs pakļaujamies valdošajai domai.”

Izrāde „Karš tagad!”, režisora vārdiem sakot, veidota kā „nejauka provokācija” un ir pārbaudījums arī publikai, ko Sīlis sev ierastā stilā iesaista izrādē, uzdodot jautājumus un liekot katram uz savas ādas sajust, kā ar viņu manipulē:

„Tu esi gatavs raudāt, redzot cilvēku, kurš pilnībā nodedzis karā un saka: „Es esmu lepns par savu valsti!”. Nu kā tu neraudāsi tādā mirklī? Bet vai tā nav manipulācija ar tevi, tas ir cits jautājums. Cilvēks tikko pazaudējis visu savu dzīvi un vienīgais, kas viņam paliek, ir teikt: „Es esmu lepns par savu valsti.””

Režisors Valters Sīlis cer, ka nākotnē Pirmā pasaules kara iespaidoto un kopā ar itāļu kolēģiem tapušo izrādi izdosies parādīt arī Latvijas publikai.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti