"Kurtuvē" ar dziesminieku Valda Atāla un Leonarda Koena mūziku ziemas saulgriežu laikā pirmo skatītāju sirdis sildīs Valmieras Drāmas teātra dziedošie aktieri, kamēr teātra vadītājai un arhitektam vēl prātā "Kurtuves" pilnveides darbi.
Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Ašeradena skaidro: "Šeit mēs mēģinām iesildīt, jo vēl joprojām nav nekas līdz galam pabeigts, jo no idejas līdz šim brīdim ir pagājuši tikai divarpus mēneši, tas ir ļoti, ļoti maz, ņemot vērā to, kas jāizdara kopumā. Man liekas, šis projekts parādīja vienu ļoti svarīgu lietu, ka Valmieras pilsētai, Valmieras novadam ļoti rūp kultūra; un tas, kā Valmieras cilvēki metās iekšā, lai šo realizētu, tas ir kaut kas apbrīnojams! Šis ir lielākais pierādījums tam, ka tie, kas nenobalsoja par Valmieru kā Eiropas kultūras galvaspilsētu, var kost pirkstos, jo tas, kā šie cilvēki grib attīstīt kultūrtelpu, ir pierādīts tieši ar šo objektu, un es ļoti lepojos ar to, ka mēs esam ieguvuši, mēs, teātris, un mēs, Valmieras novads, esam ieguvuši brīnišķīgu kultūrtelpu."
"Kurtuve" atrodas bijušajā katlumājā pašā pilsētas centrā, un arhitektam Reinim Liepiņam divarpus mēnešu laikā bija jāveic gandrīz vai neiespējamā misija – radīt vietu teātrim.
"Industriālās telpas vispār ir liela aktualitāte visā Eiropā, un mums Latvijā ļoti daudz tādu ir, bet visunikālākais gadījums ir Valmierā šeit ar "Kurtuvi", – "Kurtuve" ir uzcelta pilsētas centrā, Rīgas ielā 25, pie jaunās artērijas un pie parka. Zāle ir šobrīd nosacīti pārvietojama, viņa ir ielikta vienā no "Kurtuves" daļām kā atsevišķs objekts ar saviem aizkariem, sēdvietām, skatuves aprīkojumu, gaismām, skaņu. Ir iespējamas modifikācijas, un tā ir šobrīd elektriski apskaņota, un es domāju, ka arī ir iespējams akustisks risinājums, tas atkarīgs no tā, ko vajadzētu teātrim. Šī telpa ar augstiem griestiem ļauj modificēt," skaidro Liepiņš.
Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone pēc "Kurtuves" apmeklēšanas atzīst: "Šis notikums ir pierādījums tam, ka latvieši var, ka latvieši ir spējīgi atrast izeju jebkurā bezizejā un, manuprāt, to arī lieliski pierādījis Valmieras teātris, Valmieras pilsēta, visi tehniskie darbinieki, kas iesaistījās šajā procesā un, protams, arī tie cilvēki, kuri savlaicīgi spēja pieņemt lēmumu un tādā krīzes situācijā atrast finansējumu tam, lai šis projekts notiktu un Valmieras teātris situācijā, kad pašu mājās šobrīd ir būvlaukums, tomēr atrastu jaunu spēles laukumu un varētu skatītājus iepriecināt, gaidot Ziemassvētkus un arī Jauno gadu."
Bet kas vieno Leonarda Koena un Valda Atāla mūziku, kas piesildīs šo telpu svētku laikā? Režisors un aktieris Mārtiņš Meiers stāsta: "Kopīgais ir tas, ka viņi abi divi ir nedaudz tādi margināļi, Koens diezgan vēlu sāka dziedāt un bija Amerikas vidē ne gluži tāds bards, bet savrups, un Atālam ir kaut kas līdzīgs latviešu kultūrā. Viņi nolikti blakus, viņos ir tāda netverama līdzība un dvēseles radniecība pāri okeānam. Īpaši, ka Koenu sauc par erotiskā izmisuma meistaru, un Atāls – viņam arī ir tās cilvēku attiecības, bet caur to, kas mums ir tas latviskais, caur dabas prizmu kaut kādā veidā. Bet tās pašas cilvēka dzīvē ļoti būtiskās lietas ierakstītas, iedziedātas iekšā."
