Dzelzceļa stacija, kurā cilvēki var paskriet viens otram garām tā arī nesatikušies, ir lugas darbības vieta, un viņi satiekas – Orfejs un Eiridīke.
Sengrieķu mītu par Orfeju, kurš devās uz mirušo valstību, lai atgūtu savu sievu Eiridīki, franču dramaturgs Žans Anuijs ielicis mūsdienīgā vidē. Šī nav vienīgā autora luga, kurā viņš pārrada senos mītus un sengrieķu traģēdiju sižetus, tā ir arī „Mēdeja”, kuru arī savulaik 70. gados Valmieras teātrī iestudēja Māra Ķimele.
„Man ļoti patīk tādas labas, skaistas lugas ar kārtīgu dramaturģiju, es to izbaudu, un man arī šķiet svarīgi, ka ir lomas aktieriem, ko spēlēt, ka tās ir lielas lomas ar attīstību, ar iekšējo dzīvi, ar svarīgiem notikumiem,” par savu izvēli, šoreiz izraugoties „Eiridīki”," stāsta režisore.
Žans Anuijs šo lugu saraksta pagājušā gadsimta 40. gados, bet, kā atzīst režisore, nav runa par laika noilgumu, lai vai kā mainās laikmeti un arī mēs, vienā ziņā mēs paliekam nemainīgi - un tās ir sievietes un vīrieša attiecības, kuras katrs mēs izdzīvojam no jauna.
"Stāsts ir par to, cik trauslas ir cilvēku attiecības, cik ļoti tās ietekmē mūsu iepriekšējā dzīve un pagātne un arī katra privātīpašnieciskums un cik daudz kas ir mums galvā, kas traucē mīlēt un pieņemt otru cilvēku. Šajā stāstā ir tāda detaļa, ka tā pagātne traucē mīlestībai," skaidro režisore.
Galvenajām lomām režisore izraudzījusies, kā pati saka, savus bijušos audzēkņus un talantīgus aktierus – Inesi Pudžu un Aigaru Apini. Inese Pudža gan atzīst, ka vēl grūti vērtēt to, vai viņas Eiridīke jau ir tāda, kā viņa pati to vēlētos redzēt, jo loma un emociju gamma, kas jāizdzīvo, iemīloties, sastopoties ar mīļotā cilvēka neticību, nav viegla.
„Es domāju, ka Māra vairāk runā par to, ka tas varētu būt svarīgi jauniešiem, kuriem attiecīgā vecumā jūtas un izjūtas ir daudz spilgtākas, iespējams, kā pieaugušiem cilvēkiem, un tā kontrole ar prātu ir citādāka, es domāju, ka viņa ir vēlējusies iet to ceļu, kā jauniešiem likt ieraudzīt sevi, kaut kur atpazīt un tad izdarīt izvēles,” stāsta aktrise.
Leģenda par mīlētājiem – tā teikts izrādes anotācijā un, kā vērtē aktieris Agris Māsēns, kurš atveido Orfeja tēvu, tas ir arī stāsts par jauna cilvēka sevis meklējumiem.
„Es Orfīšpaps, man dēls tāds savas pasaules dzīvotājs un uztvērējs, un viņš tiecas pēc tās lielās īstās mīlestības, un viņam liekas, ka nekas apkārt tāds nav bijis, bet - kamēr viņš mīlestības dēļ aiziet, kā lai nu pasaka maigāk, principā tāds mūsdienu Romeo un Džuljetas variants," saka Māsēns.
Bet tā jau gluži nav, ka izrāde būtu tikai jauniešu auditorijai - mīlestībai, attiecību trauslumam jau nav gadu noilguma.
„Jebkurš, kurš savā mūžā ir mīlējis, tas viņu skar, vienalga, cik gadu!" smej Ķimele.
"Protams, katram ir sava privātā dzīve vai domas, kas tas ir, izrādē jau kā tai mītā - viņš atskatās, un tad viņi satiekas pēc nāves, bet ļoti, ļoti svarīgi ir būt dzīvē un mīlēt dzīvē," - tā Pudža.
Katrā ziņā iestudējums vienaldzīgu neatstāj, to varēja pārliecināties jau ģenerālmēģinājumā. Šovakar „Eiridīkei” Valmieras teātrī pirmizrāde.
