14.gadsimta Lietuvā iztēlotā "Vaidelotes" stāsta centrā ir karaļa vienīgā meita Mirdza, kuru viņas tēvs vēlas izprecināt karavadonim Laimonam. Taču viņa sirds jau pieder Mirdzas audzinātājai, svētnīcas un tās kalpoņu - vaidelošu - sargātājai Asjai, kurai savā amatā laicīga mīlestība ir liegta. Abu spēcīgo sieviešu tēlus Valmieras teātrī atveido aktrises Inese Pudža un Māra Mennika.
"Ar apziņu it kā ir tā sajūta - jā, tas ir 14.gadsimts, kur ir daudz aizliegumu, kur tu nedrīksti mīlēt, ko tu gribi, kur tev ir jākalpo ne pēc savas izvēles, piemēram, Dievam svētnīcā. Bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka tas nebūt nav tas tālais laiks. Man vispār ļoti mīļa ir Aspazija, viņas teksti, domu tīrība, plūdums. Man tas ārkārtīgi patīk," saka Asjas lomas atveidotāja Māra Mennika.
1894.gadā tapusī "Vaidelote" ir Aspazijas pirmā un slavenākā luga, kas jauno dramaturģi strauji uznesa popularitātes virsotnē. Savulaik skatuves valodā to interpretējuši tādi režijas grandi kā Eduards Smiļģis un Oļģerts Kroders.
Valmieras teātra iestudējuma autore Inese Mičule teikusi, ka arī viņu ļoti saista Aspazijas poētiskā un senā valoda, tādēļ tā atstāta tieši tāda, kā autore to radījusi. Aktrise Inese Pudža spriež, ka šodienas skatītājam atslēga uz šo mūsdienīgo stāstu rodama caur cieņu un gatavību pieņemt valodas seno skaistumu, līdz kam arī pati aktrise gājusi garu ceļu.
"Mirdzas tekstā man ir trīs mīļākās vietas. Viena, kur viņa saka, ka mīlestība ir zelta tilts starp debesīm un zemi. Otrajā cēlienā ir tāds nolādējuma teksts, kas ir fantastisks. Ja tu nejauc tekstu, tas tevi uzrauj un viss nāk. Bet, ja tu nojauc kaut mazāko vārdu - "rau" vai "ak", tas ķieģelis sabrūk. Dod, Dievs, lai nesabruktu. Man parasti teksti salīdzinoši iet viegli galvā, bet te bija grūti," atzīst Inese Pudža.
"Vaidelotes" vēsturē īpaša nozīme ir arī mūzikai. Pirmiestudējumam Rīgas Latviešu biedrībā savulaik mūziku rakstīja Jāzeps Vītols, 20.gados Aspazijas muzikālā dzeja iedvesmoja Jāzepu Mediņu radīt operu "Vaidelote". Tas parāda, cik cienīta Aspazija bijusi savas dzīves laikā, un nekas nav mainījies arī šodien, saka Valmieras teātra iestudējuma mūzikas autors Emīls Zilberts. Aspazijas dzeju viņš komponējis pirmoreiz, savā mūzikas valodā ietērpjot arī slaveno dzejoli "Mēness starus stīgo", kas lugā pieder Mirdzas balsij.
"Es centos tam nepiegriezt pārāk lielu vērību, rakstot savu versiju, jo citādi es līdz rezultātam vispār nebūtu ticis. [Emīlam] Dārziņam savulaik bija savs skatījums, Vītolam - citādāks, un tagad, 21.gadsimtā, man ir savs skatījums. Kaut gan es mēģināju mūzikas valodā neaiziet projām no klasiskām pamatlietām. Klasisko momentu centos saglabāt caur to, ka skan simfoniskais orķestris un klasiskie instrumenti bez sintezatoriem," stāsta komponists.
Aspazijas dzeja Valmieras teātrī šosezon skanējusi arī dzejoļu krājuma "Sarkanās puķes" iestudējumā. Bet par spīti aktieru teiktajam par Aspazijas valodas skaistumu un cauri gadsimtiem aktuālajām tēmām viņas lugas šodien teātros parādās reti.
"Vaidelote" Valmierā atgriežas pēc 90 gadiem. To Latvijas Radio pārrunā ar aktrisi Māru Menniku, kura izrādē spēlē Asju: "Jā, varbūt, ja nebūtu bijusi šī jubileja, būtu vēl retāk. Kad uzzināju, ka man būs tā laime būt šajā darbā, es, protams, ļoti nobijos. Bet [teātra zinātniece] Ieva Struka man sacīja: "Māriņ, priecājies, tu ielēksi pēdējā vilcienā. Jo nevar zināt, kad tādu lugu vēlreiz iestudēs." Tā ir - pēc tik ilga laika, liekas - vai vispār nāks? Un kam tas interesēs? Bet izrādi skatījās abi mani bērni, kuriem ir septiņi un 12 gadi, un viņām bija ļoti interesanti. Ļoti bailīgi gan esot bijis. Tā ka, ja jaunajai paaudzei kaut kas pat patīk, tad jau varbūt aizies. Nezinu, kāpēc Aspazija pie mums ciemojas, bet esmu laimīga par viņas apciemojumu."
"Vaidelote" uz Valmieras teātra lielās skatuves savu dzīvi sāks ceturtdien, 24.martā. Līdzās Mārai Mennikai un Inesei Pudžai Aspazijas seno varoņu lomās iejutīsies arī Kārlis Freimanis, Januss Johansons, Rihards Rudāks un citi aktieri.
