Viens, kas izrādē nav no autora, bet nācis klāt no režisora, ir dokumentālās liecības par tā laika partijas un kultūras jomas amatpersonu izteikumiem. Lugā tā laika cenzūra saskatīja ironiju par pastāvošo iekārtu un tā tika aizliegta, jo, kā stāsta režisors Mārtiņš Eihe, daži no partijas bosiem lugā saskatījuši pat pārāk tiešas norādes.
"Viens no aspektiem, kāpēc to aizliedza, bija tas, ka pirmajā cēlienā nomirst viena no vecajām komunistēm, viņa tālāko laiku it kā atrodas pagrabā un pārējie danco pa virsu. Ļoti daudzi saskatīja, ka tā ir komunistiskā ideja, kas ir nomirusi un kurai tagad visi danco pāri. Otrs bija tīri sadzīviska sakritība, jo lugas darbība norit Mežaparka mājā, pie kuras stāv milicis, bet vienīgā māja Mežaparkā ar milici piederēja [Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāram Jānim] Kalnbērziņam. Bet Priede to tā nebija domājis, tā ir tikai sakritība," stāsta Mārtiņš Eihe.
Aktrise Baiba Valante, kura izrādē atveido varoni, kam ir svarīgi jaunības un aizejošā laika ideāli, vērtē, ka šī izrāde ir būtiska arī no lugas vēstures skatupunkta.
"Viena ļoti laba lieta, ko Mārtiņš Eihe ir izdarījis ar šo Gunāra Priedes aizliegto lugu šodien, es personīgi to uztveru kā tādu netiešu atvainošanos Gunāram Priedem, tādu netiešu atvainošanos visiem tiem kultūras darbiniekiem, kuri cieta šo represiju rezultātā, kuri tika atlaisti no darba, un - tās ir manas personīgās izjūtas - ka tā ir arī atvainošanās visai Latvijai par to, kas tika piedzīvots," pauž Baiba Valante.
Lugas darbība noris padomju laikā, bet šodienas skatītāju zālē būs arī paaudze, kura šo laiku nav piedzīvojusi, tāpēc savā ziņā izrāde būs arī vēstures stunda. Jaunais aktieris Eduards Johansons vērtē, ka tā nav viegli saprotama vēsture: "Tas ir diezgan sarežģīti, kā tas ir, ka visu laiku ir kontrole, visu laiku kāds uzmana un arī paši uzmanās, ko saka un dara."
Režisora Mārtiņa Eihes iestudējums gan nav tikai ar atskatu aizgājušajā pagātnē. Laiki mainījušies. Jautāts, vai mainījusies ir lugā ietvertā dubultmorāle, Mārtiņš Eihe saka: "Man liekas, ka ir nomainījušies tikai virsvalciņi, tādā nozīmē jau nekas nav mainījies, lugas "mesidžs" jau nav mainījies, mēs esam gatavi uz visu savas karjeras, naudas un citu lietu vārdā. Ir jau tā, ka mūsu valsts arī ļodzās visās vīlēs, un ir svarīgi, ka mēs runājam par to pilsonisko, par to morālo, par to cilvēcisko satvaru.''
Izrādās, arī iestudējuma nosaukumam - "Smaržo sēnes" - ir sava nozīme. "Tā ir viņu jaunības dienu parole - "Smaržo sēnes". Ir pirmā daļa, un Mirdza Kēlerte ir atnākusi uz Kārļa jubileju un viņa grib viņam atgādināt to otro daļu, kas ir ļoti būtiska, tur kaut kāds kods ir ielikts, un viņš to neatceras. Tātad - tas nozīmē, ka viņš tos jaunības dienu ideālus ir aizmirsis, nodevis. Tāpēc ir "Smaržo sēnes" - tā ir paroles pirmā daļa, un mums visiem ir jāizdomā un jātur svēta tā otrā," skaidro režisors.
Šī būs tikai otrā reize, kad Gunāra Priedes luga "Smaržo sēnes" būs uz profesionālā teātra skatuves. Pirmo reizi to 1988.gadā iestudēja Oļģerts Kroders.
