Viņš kopā ar savu kādreizējo Valmieras teātra kursu iestudējis jaunās dramaturģes Annas Zvaigznes lugu “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā”. Iestudējums pieteikts kā balles deju stunda divās daļās.
Iznesīga, stalta un noslēpumaina – tāda bijusi mūsu valsts sarīkojumu deju kustības aizsācēja Velta Kalniņa. Viņa piekodināja pēc nāves visas liecības par sevi iznīcināt un aizmirst.
Jautājums “Kāpēc?” un Veltas Kalniņas dedzība raisījusi dramaturģes Annas Zvaigznes interesi veidot lugu, ko Valmierā iestudējis Pēteris Krilovs. Pirmizrādē skatītāju rindās arī cilvēki, kuri dejotāju labi pazina, un viņiem bija divējādas jūtas par redzēto – kāda skatītāja, Veltas Kalniņas radiniece, atzina, ka diez vai Kalniņa vēlētos, lai par viņas dzīvi izstāsta tieši šādā veidā.
Savukārt cits skatītājs norādīja, ka, lai arī pasniegšanas veids viņam šķiet sarežģīts, Veltas Kalniņas gars jūtams cauri visam iestudējumam.
“Tā mīlestība, kas viņai bija pret deju, tā mūs visus vieno vēl šodien. Es uzskatu, ka tas bija mans pienākums piedalīties šajā izrādē, lai viņas vārdu kaut mazliet paspodrinātu tiem cilvēkiem, kuri varbūt viņu nezināja un tik daudz neatcerējās,” norādīja izrādes kustību konsultante Signe Heidemane.
Valmieras Drāmas teātra iestudējumā ir trīs Veltas Kalniņas, viena atspoguļo dejotājas personību, otra – ''alter ego Stubenhocker'' jeb istabā tupētāju, bet trešā – dokumentālo Veltu Kalniņu, kuru atveido Elīna Vāne.
“Es domāju, ka tas ir tāds foršs veltījums gan Veltai Kalniņai, tāds sava veida piemineklis, gan arī visiem skolotājiem, māksliniekiem, kuri sadeg un kaut kāda cita dzīve paiet garām…” atklāja Elīna Vāne.
“Kalniņas liktenis jau veidojas no tā, ka viņa savu dzīvi visu laiku atcērt, visas saiknes, ne vīrs, ne dēls, ne kaut kādas emocionālas saiknes, tikai audzēkņi un deja. Un tad tā izrāde veidojas kā piramīda, kad cilvēks fanātiski šo vienu lietu piekopj un kas ar viņu notiek,” izrādes ieceri ieskicēja režisors Pēteris Krilovs.
Šajā iestudējumā režisors sapulcinājis savu kādreizējo Valmieras kursu, bet sānsoli un atgriešanos pēc vairāk nekā 10 gadiem šajā teātrī ar šo iestudējumu piedzīvo aktieris Kaspars Zvīgulis.
“Būt Valmierā man priekš profesijas ir medus maize, jo paspēlēt, pirmkārt, ar saviem kursabiedriem, ar Pēteri Krilovu pastrādāt, ar citiem kolēģiem - tas uzreiz saasina visas maņas. Mani visvairāk uzrunā – tas, ko mēs gribam atstāt aiz sevis vai negribam, vai kas paliek. Un es bieži par to esmu domājis,” neslēpa Zvīgulis.
