Valmieras teātra apaļajā zālē jaunā režisore un aktrise Inese Pudža iestudē leģendārā zviedru dramaturga Augusta Strindberga traģisko kamerlugu “Pelikāns”, kurā notikumi risinās vienā ģimenē pēc tēva nāves, pamazām atklājot ģimenes tumšo pusi - melus, neuzticību, mātes negodīgo rīcību un jau pieaugušo bērnu nespēju patstāvīgi lemt par savu dzīvi un to mainīt.
"Es pirmoreiz sastopos ar Strindbergu," atzīst aktrise Inese Ramute. "Viņš ir tāds, ap kuru ir leģenda, ka viņš bijis ne visai laimīgs ģimenē, ar sievu ne tā gājis, un līdz ar to tas viss atspoguļojas viņa dramaturģijā. Un es domāju, es sapratu to, ar ko viņš visu mūžu ir mocījies, to neatminēto mīklu - kas tad ir šī sieviete, kāpēc viņa ir tāda, kāpēc viņa dara pāri? Kāpēc, kāpēc, kāpēc vesela virkne traģisku notikumu? Ja tā godīgi paskatās uz ģimenes mantojumu, redzi tās lietas, kuras ir drusku citādā veidā, bet tas pats, tas pats, tas pats..."
"Kā jaunam aktierim tas man ir pirmais smagi psiholoģiskais darbs. Tā ir liela pieredze, tas prasa ļoti daudz iekšējā ziņā, protams, tā ir liela pieredze, nervu raušana līdz pēdējam vaļā, tā ir vērtīga pieredze. Tas palīdz aktierim," saka aktieris Eduards Johansons, vērtējot Strindbergu kā tādu darbu autoru, kuros "var rakt un rakt, un skatīties no dažādiem aspektiem".
Lugas nosaukumā “Pelikāns” ietverts gan vārda tulkojums no grieķu valodas, kas nozīmē cirvis, un kāda sena teika, kas vēsta, ka pelikāna putnu māte savus mazuļus glāsta tik lielā mīlestībā, ka tos nogalina. Bet pēc trim dienām ierodas tēvs un izmisumā par bērnu nāvi pāršķeļ savas krūtis ar knābi. Asinis, kas plūst no viņa brūcēm, atdzīvina beigtos putnēnus. Tā rakstīts viduslaiku zvēru grāmatās – bestiārijos. Cits skaidrojums vēsta, ka putnēnus nogalina čūska, bet pelikāns tos baro ar savām asinīm, lai viņi atdzīvotos. Režisore Inesei Pudžai lugā visbūtiskākā šķiet bērnu un vecāku attiecības.
"Pelikāns" pirmizrādi piedzīvos 10.februārī.
