Īru dramaturga Semjuela Beketa traģikomiskā dzīves uztvere un spēja līdz absurdam novest cilvēcisko attiecību saspēli, radot arvien noslēpumaināku un neizprotamāku gaisotni, būs ciets rieksts tiem skatītājiem, kas no teātra mākslas gaida ierasto kustību un dinamiku.
Režisore Inese Pudža izvēlējusies apstādināt laiku.
“Es uzķēros uz to viņu attiecību stāstu, jo viņš ir iedevis vīrieti un sievieti, tas ir stāsts par viņu kopīgo telpu, dzīvi un vēl tas izaicinājums, kā to tekstu, kas ir pašvērtība, kas nav dialogs klasiskā nozīmē, kā viņu padarīt uztveramu, caur kādu veidu, - tas bija izaicinājums,” atzīst režisore.
“Man gribējās apstādināt laiku ar to, un tas var nebūt patīkami. Tāpēc, ka teātris – darbības māksla un visiem jādarbojas, un visam jānotiek,” saka režisore.
Aktrisei Leldei Kalējai Vinnijas loma izrādē ir igauņu režisora Ēvalda Hermikeles pirms daudziem gadiem izteikts novēlējums.
“Šis ir grūts materiāls, viņam visi baidās ķerties klāt, jo Bekets ir Bekets. Es auklējos, auklējos ar viņu, bet, jo vairāk ielasījos, jo mani uzrunāja, tad uzrunāju manu režisori Inesi Pudžu, viņa piekrita laipni, un tāds tapa šis darbs,” saka aktrise.
Absurda meistars Bekets stāstā par pāra attiecībām mūža nogalē, sievieti rāda kā nepārtraukti runājošu radioaparātu, bet vīrieti kā klusējošu, savā pasaulē aiz mākoņu aizkariņiem noslēgušos indivīdu. Lugā autors darbību iztēlojies tuksneša smiltīs. Bet jaunās scenogrāfes Bertas Vilipsones fantāzijas lidojums radījis būvgružu kaudzi.
“Galvenajai varonei iebrukuši griesti vairākos stāvos, viņa iespiesta kā kancelītē, viegli atceras un sapņo, bet atrodas smagumos; atrisinājām mēs to būvgružos, veidojot kārtīgu dekorāciju, kuru var salikt, izjaukt, kas ir viegla,” stāsta Vilipsone.
