Ruta Birgere ir īsts brīnums!" saka izrādes "Gribu, bet baidos" režisore Anita Sproģe. "Rutiņa bija pirmā, kas zināja savu tekstu no galvas, viņas gatavība strādāt ir apbrīnojama. Tas vien, ka viņa piedalās izrādē, rada tā-ā-ādu ētisko līmeni. Un arī izrādes varoņiem viņa ir tāds standarts, ar ko sevi salīdzināt."
Valmieras teātrī viņu dēvē par labo gariņu, kurš vienmēr iepriecina ar savu pozitīvo enerģiju un humoru.
Viņa viens no tiem cilvēkiem, kuriem nav bijušas grandiozas lomas, kas nāk atmiņā, kaut gan daudz bijis skaistu lomu. Bet tas, kas nāk prātā, runājot par Rutiņu, ir viņas nerimstošais, cilvēcīgais šarms,” saka Valmieras teātra direktore Evita Sniedze.
Rutiņa, kā viņu mīļi sauc teātrī, ir iedvesmojusi daudzus režisorus. Viņa nekad pati nav lūgusi nevienu lomu, taču režisori viņai vienmēr ir centušies piemeklēt kādu tēlu.
Godīgi varu teikt, ka no katra režisora esmu kaut ko paņēmusi. Par nevienu nevaru teikt, ka nekas nebūtu no viņa nācis. Tagad, rēķinot pēdējos gadus, Fēlikss Deičs ir mans režisors, viņš mani atdeva teātri un pie Vara Braslas es spēlēju divas brīnišķīgas lomas,” – tā jubilāre.
Daudzi aktrises līdzgaitnieki viņu apbrīno par spēju savā vecumā vēl kāpt uz skatuves un ar tādu atdevi spēlēt viņai uzticēto lomu.
“Viņa ir sava veida mūsu teātra Ēvalds Valters.Viņš 100 gadu vecumā vilka tornī karogu, Rutiņa vēl joprojām spēlē. Tas ir brīnums!” uzsver aktrises studiju biedrene, bijusī Valmieras teātra aktrise Austra Skudra.
Man nav svarīgi, vai tā būtu galvenā, vai bezvārdu loma, jo tajā bezvārdu lomā es kādreiz varu vairāk parādīt kā galvenajā lomā ar daudziem tekstiem,” norāda Ruta Birgere.
Ruta Birgere patiešām ir Valmieras teātra standarts un "zelta prove", uzsver teātra pārstāvji. Nākusi no Latvijas pirmās brīvvalsts inteliģences aprindām ar stingru audzināšanu, nopietnu izglītību, brīvi pārvaldītām svešvalodām, fizisku izturību un možu garu. Tāpēc ikviena viņas loma, vienalga, cik ilgu skatuves laiku aizņem, ir absolūti svarīga režisora koncepcijā un izrādes kopējā zīmējumā, un to novērtē ne vien pieredzējušie režijas meistari, bet arī pavisam jaunie censoņi.
Ir sajūta, ka ap pieredzējušām aktrisēm dzīves laikā ir izaudzis apkārt tāds enerģijas mākonis, un Rutai Birgerei tas ir visspēcīgākais. Kad viņa parādās - telpā mainās enerģija," apgalvo režisors Elmārs Seņkovs, kurš aktrisi kā pirmo izvēlējās savam sievu korim izrādē "Raudupiete".
Pēc Nacionālā teātra studijas absolvēšanas un vienas sezonas šajā kolektīvā pārējais Rutas Birgeres liktenis saistīts ar Valmieras teātri. Kopš 1950. gada, kad viņa ieradās Valmieras teātrī režisores Annas Lācis uzrunāta, viņa ir spēlējusi visdažādākās lomas - no liriskām varonēm līdz revolūcijas cīnītājām, no kreftīgām lauku sievām līdz dzimušām aristokrātēm: In Senu (Thai Djan Čuna "Dienvidos no 38. paralēles", 1950), Agafju Tihonovnu (N. Gogoļa "Precības", 1951), Monu (M. Sebastjanu "Zvaigzne bez vārda", 1957), Rozi (P. Pētersona "Man trīsdesmit gadu", 1962), Leikartu Lību (A. Upīša "Zaļā zeme", 1965), Veriņu (P. Putniņa "Pasaulīt, tu ļaužu ēka...", 1972), Voiņicku (A. Čehova "Tēvocis Vaņa", 1983), Elvīru (J. Krūsvala "Mākoņu krāsas", 1984), Betu (I. Indrānes "Zemesvēzi dzirdēt", 1986), Dori (V. Sauleskalna "Meldermeitiņa", 1991), Sprintiju (M. Saimonas "Izdzīvošanas ābece vecākām kundzēm", 1994), Rozāliju Solimeni (E. De Filipo "Filumena Marturano", 1995), Džesiju (N. Saimona "Kāpēc tas tā, Mel?", 1995), Sofiju Ivanovnu (N. Ptuškinas "Šie saldie Ziemassvētku sapņi jeb Liktenim tā labpatikās", 2000), Mīli (R. Blaumaņa "Potivāra nams", 2001).
Ruta Birgere ar gadiem režisoriem kļuvusi par savdabīgu talismanu, jo kopā ar viņu uz skatuves parādās Valmieras teātra aktieru kvintesence: nepārejoša interese par teātri jebkurā izpausmē, dziļa labvēlība pret kolēģiem un profesionāla pašcieņa.
Tās sajūtamas ikvienā lielākā vai mazākā lomā: Rogožina mātē (F. Dostojevska "Idiots", 2006), Anfisā (A. Čehova "Trīs māsas. Versija", 2007), Dāmā (A. Čehova "Ķiršu dārzs", 2009), Boila kundzē (A. Kristi "Peļu slazds", 2009), Mazbērzu Vecomātē (R. Blaumaņa "No saldenās pudeles", 2010).
2007. gadā Ruta Birgere saņēma augstāko novērtējumu Latvijas teātra mākslā - "Spēlmaņu nakts" balvu par Mūža ieguldījumu, 2009. gadā kļuva par Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri, bet 2013. gadā tika uzņemta Latvijas teātra Zelta fondā.
