Valmieras teātra aktrisei Ligitai Dēvicai – 80!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

20. decembrī 80. jubileju svin Valmieras teātra aktrise Ligita Dēvica, medijiem vēsta teātra pārstāvji.

Ligita Dēvica, kuru viņas tuvi draugi un kolēģi dēvē par Gitu, ir dzimusi 1940. gada 20. decembrī Liepājā. No turienes viņa 1963. gadā kā pavisam jauna aktrise, tikko vienu gadu pamācījusies Baltijas Flotes teātra studijā, atnāca uz Valmieras Drāmas teātri, tam kļūstot par viņas pirmo un vienīgo darba vietu, bet pilsēta – par mājām, kur uzaug viņas dēls.

Ligita Dēvica ir izdzīvojusi septiņdesmit divas lomas – visdažādāko raksturu drāmu un traģēdiju varones. Valmieras teātrī viņa uzplauka 70. un 80. gados; kaut arī aktrise spēlējusi pie daudziem režisoriem, nozīmīgākie režisori viņas karjerā bijuši tikai trīs – Oļģerts Kroders, Māra Ķimele un Valentīns Maculēvičs, kuri, kā norādīja teātrī, ļāvuši viņai pilnībā sasniegt augstu skatuves patiesības līmeni, un aktrises cilvēciskais un mākslinieciskais iespēju mērogs bijis ļoti plašs. “Režisori, dodot viņai lomas, vienmēr prognozē vārdos grūti izskaidrojamo aktrises pievienoto vērtību – inteliģenci, aristokrātiskumu un sievišķīgo pievilcību. Dīva no matu galiņiem līdz papēžiem,” par aktrisi raksta Valmieras teātrī.

Vairāk nekā sešdesmit darba gados Ligita Dēvica ir spēlējusi sarežģītas, pretrunu plosītas stiprās sievietes – Lēdija Miltforde Frīdriha Šillera “Mīlā un viltū” (1967), Ģertrūdi Viljama Šekspīra “Traģiskajā stāstā par Hamletu, Dānijas princi” (1972), Mašu Antona Čehova “Trīs māsās”, (1974), Raņevsku “Ķiršu dārzā”, (1986). Viņas veiksmīgākās lomas ir arī dziļi latviskas varones, kuru galvenā īpašība ir nesalaužamais spēks, kas reizēm kļūst arī par vājumu, tāda ir viņas Maija Raiņa darbā “Mīla stiprāka par nāvi” (1983) un Orta izrādē “Pūt, vējiņi” (1985), Roplainiete Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1990) un Mazbērzu māte “Trīnes grēkos” (1997). Viņa spoži atsegusi modernā laikmeta sievietes pretrunīgo, daudzšķautņaino būtību, bet īpaši dziļi atklāta nelaimīgās medmāsas Rečidas personība Deila Vosermana darbā “Kur dzeguze ligzdu vij” (1984).

Nozīmīgs posms Ligitas Dēvicas radošajā dzīvē ir arī brīdis, kad 2002. gadā Valmieras teātrī atgriežas Oļģerts Kroders. ”Pie Krodera es garīgi izaugu. Ja nebūtu Krodera, ja viņš nebūtu no tās Rīgas atnācis atpakaļ uz Valmieru, es sen vairs neko nedarītu teātrī, un manu sirdi pārņēma tāda pateicība – dziļa. Līdz asarām,” par savu mūža režisoru saka aktrise. Un tapa dzīvesgudras un par savas dzimtas likteni atbildīgas sievietes – visvairāk tās sajūtamas Niskavuori saimniecē Hellas Vuolijoki darbā “Akmens ligzda jeb Niskavuori sievietes” (2006), tad arī Voiņickā Antona Čehova lugā "Tēvocis Vaņa" (2003), Elvīrā Evitas Sniedzes darbā "Tie paši oši" (2003), Juliānā Tesmanes jaunkundzē Henrika Ibsena "Hedā Gablerē" (2005), Ņinā Aleksandrovnā Ivolginā F. Dostojevska lugā “Idiots” (2006), Hannā Kenedijā Frīdriha Šillera "Marijā Stjuartē" (2010) un arī Dārtā Evitas Sniedzes lugā “Mākoņains, iespējams skaidrosies”(2010). Viena no nozīmīgākajām šī posma lomām ir Nārbuļu saimniece Katrīna Latvijas Televīzijas daudzsēriju filmā “Likteņa līdumnieki” (2003–2006).

Ligitas Dēvicas talants novērtēts, viņai piešķirot Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1986), aktrise vairākkārt izpelnījusies nominācijas Latvijas Teātra darbinieku savienības ikgadējā teātru skatē, bet 2006. gadā viņa saņēmusi Latvijas teātra gada balvu kategorijā “Labākā aktrise radio teātrī” par Annas lomu Sandras Vensko lugā “Melnais mežastrazds”. Māksliniece saņēmusi arī Valmieras teātra balvu par Mūža ieguldījumu (2010) un valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2011).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti