Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Digitālās mākslas formas ir daudzveidīgas un bieži sastopami ir hibrīdžanri, tāpēc klasifikācijas nolūkiem ir pieņemtas četras pazīmes, kas raksturo tieši digitālo teātri, nošķirot to no citām digitālās mākslas formām. Vissvarīgākā pazīme ir “dzīvums”, proti, izrādē reālā laikā vismaz daļa izpildītāju un skatītāju atrodas kopīgā telpā (tā var būt gan fiziska, gan digitāla). Izrāde nevarētu notikt bez digitālo tehnoloģiju izmantošanas. Digitālā izrādē ir ierobežota interakciju pakāpe, proti, to pamatā rada mākslinieki, nevis auditorija. Visbeidzot – digitālās izrādes pamatā ir kāds stāsts.
Pirmās patiesi digitālās izrādes ir tapušas 20. gadsimta 80. gados, kad tās iespējamas padarīja tehnoloģiju attīstība, īpaši personālo datoru (PC) bums. Tomēr interesanti, ka
vairums digitālā teātra vēsturnieku runā par digitālā teātra pirmsvēsturi, saistot to jau ar 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta sākumu.
Un šī pirmsvēsture labi izskaidro, ar kādiem procesiem ir saistīta teātra interese par digitālām tehnoloģijām.
Gadsimtu mija ir laiks, kad teātra pasaule ievērojami mainās – rodas jaunas, iepriekš nebijušas teātra profesijas, īpaši – režisora un scenogrāfa profesija. 19. gadsimta teātrī galvenā persona teorētiski bija dramaturgs, tomēr praksē bieži dominēja aktieri, no kuriem pat talantīgākie visbiežāk uz skatuves izcēla tikai sevi, nedomājot par to, kādu iespaidu atstās izrāde kopumā.
Īsi kopsavelkot pirmo slaveno režisoru un scenogrāfu iespaidu par sava laika teātri, 19. gadsimta aktieri bija egoistiski un neuzticami, kā arī neprofesionāli, jo paļāvās uz iedvesmu un talantu, nevis tehniskām zināšanām un izkoptu amatprasmi.
Nav nejauši, ka slavenie 20. gadsimta režisori bieži izstrādā savas aktieru apmācības sistēmas un tajās bieži definē aktieri kā ķermeni, mehānismu, kas pakļauts režisora gribai. Bet dažiem teātra novatoriem ar to nebija gana, un
jau kopš 19. gadsimta otrās puses pasaules teātrī periodiski aktualizējas sapnis par teātri bez aktiera; mākslas darbu, kas absolūti iemieso iestudējuma autora vīziju un ko neapdraud cilvēka kļūdas un nejaušības.
20. gadsimta sākumā tehniski tas nebija iespējams, un teātris apmierinājās ar aktieru marginalizēšanu – aizstāšanu ar marionetēm, aktiera ķermeņa vienādošanu ar scenogrāfijas elementiem utt. Tehnoloģijai attīstoties, tomēr sapnis ir izrādījies dzīvs un auglīgs.
Digitālā teātra galvenie jautājumi ir saistīti ar izpildītāja ķermeni – kā bioloģisks ķermenis var tikt savienots ar tehnoloģiju vai kā to aizstāt; kas kontrolē izpildītāju, tai skaitā, piemēram, piedāvājot iespēju aktiera ķermeni kontrolēt skatītājam utt.
Digitālais teātris interesējas par dažādiem telpas paplašinājumiem. Visbeidzot liela nozīme digitālajā teātrī ir arī atmiņai; visbiežāk mēs neiedomājamies, ka cilvēki šodien atceras būtiski citādāk, nekā pirms fotogrāfijas un kino izgudrošanas; komunikācijas tehnoloģijas ir būtiski pārveidojušas moderno cilvēku, bieži pat fiziskā līmenī. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc digitālais teātris ir neatņemama laikmetīgā teātra mākslas daļa, – teātris vienmēr sasaucas ar sava laika aktualitātēm. Bet 21. gadsimtā vairs nav tādu cilvēku, kurus nebūtu ietekmējušas digitālās tehnoloģijas.
