Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Sāku ar sarunām ar libreta autori Māru Zālīti. Neskaitāmās tikšanās reizēs izanalizējām tēlus, apspriedām jau nule tapušās manas tērpu skices. Vairākkārt noskatījos 1988. gada iestudējuma ierakstu. Meklēju savu interpretāciju.
Pirmais, pie kā es ķēros, bija Teicējs. No iepriekšējā iestudējuma tikai divi – Jānis Skanis un Zigfrīds Muktupāvels – mantoja savas lomas. Tātad arī savus tā laika tēlus, tikai – jau 30 gadus vēlāk…
Nemitīgi uzdevu sev jautājumus – vai esmu pareizi sajutusi tēlu būtību, vēstījumu skatītājam? Un tad raisījās arī citi tēli.
Dažkārt kostīmu pielaikošanas procesā dzima idejas.
Piemēram, viena nepiesprausta piedurkne Dīteriha tēla atveidotājam Atim Ieviņam bija tik zīmīgi precīza! Zelta rokas, nosaitētas ar melnām plandošām lentām piedurkņu galos, ieraudzīju kā simboliskas varaskāras ļaunumu darošas rokas.
Šie tērpi aktierus un dziedātājus radoši atraisīja, atļāva izspēlēties un atrast kustības, un parādīt tēla būtību.
Spēlējoties radās arī grupas "Jumprava" vīru – Graubas, Grāvera, Krēslas un Ašmaņa – atveidotie Jodu tēli – tautā sauktās "melnajās kaprona zeķēs" ieautās galvas. Velkot mugurā tērpu, šaurajā augstajā apkaklē iestrēgusī Grāvera galva tūdaļ kļuva par pareizo risinājumu. Es biju sajūsmā. Galvenais, ka viņi spēja dziedāt.
Pieminēt varu Zigfrīda Muktupāvela atveidoto Līkcepuri. Zigfrīds, balstoties savā skatuves pieredzē, nelabprāt, lai neteiktu vairāk, velk parūkas un vispār pat tuvumā sejai neatļauj būt matiem, ko var dziedot ieraut mutē ar ieelpu. Taču šo tēlu man šķita neatbilstoši ietērpt cepurē. Bet tēls prasa savu. Ar ilgu pierunāšanu, vizuāli parādot, pielaikojot un ar friziermeistares apsolījumu, ka mati nesaskarsies ar mutes daļu, tapa sarkanrudie no galvas atkāpušies garie saveltie mati, tautā dažkārt sauktie "peisaki".
Teicēja Jāņa Skaņa spieķi mans tēvs sameklēja savā mežā pēc ilgu stundu meklējumiem.
Tādi skaisti taisni gari spieķi nemaz neaug uz katra stūra! Bet teicēja jeb, tēlaini izsakoties, ceļinieka 30 gadu gaitās nostaigātās vīzes atradu diriģenta Inta Teterovska krājumos.
Manā mākslinieces profesionālajā darbībā vairākkārt ir pierādījies fakts, ka mākslinieki iet laikam pa priekšu. Tas skaidri pierādījās, izvēloties Dona Lāčplēsim kailo galvvidu rotāt ar tetovējumam līdzīgu grima rakstu zīmējumu. Simbolisks Lāčplēša pārtapšanas tēls.
"Lāčplēsis" man pašai kļuva par interesantu atklāsmes darbu, pati spēju vien brīnīties, no kurienes atnāk kaut kad pieredzēti atmiņu fragmenti, sastājas vajadzīgajās vietās un sakārtojas vizuālajā vēstījumā. Radošais gars nepieviļ. Radoši intuitīvi savienojās gan manas studijas etnogrāfijā, gan tērpu vēsturē. Uztaustīts un uzminēts.
