Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Citreiz kādam aktierim nav saredzams kāds cits izrādei nepieciešams priekšmets. Vai zini, ka tad atskrien rekvizitores (parasti tās ir sievietes), kuras nezin kāpēc uz noteiktā galda noteiktā vietā nav nolikušas noteiktos priekšmetus – tos, ar kuriem aktieri darbojas izrādes laikā, lai savu lomu varētu nospēlēt veiksmīgi, lai izrāde būtu pilnasinīga. Citreiz tas būs šķēps vai vairogs, citreiz dabīgs vai mākslīgs zieds, dažreiz vienkārši brilles vai zīmulis. It kā sīkums, un tomēr – ja kāda no nepieciešamajiem priekšmetiem trūkst, aktieris, protams, nospēlēs savu izrādi, tomēr tā var izrādīties traucējoša epizode un pat neveiksme.
Nu, vai jūs varat, piemēram, iedomāties "Skroderdienas Silmačos" bez tējas, kuru Zāra pasniedz Ābramam, Rūdi bez gludekļa, vai slaveno pankūku ainu bez svaigi ceptām pankūkām, kuras reizēm smaržo pat zālē!?
Jā, jā! Kad piecpadsmit vai divdesmit reizes tiek spēlētas "Skoderdienas", katru dienu teātrī tiek ceptas svaigas pankūkas – svaigu pankūku lērums, kuras notiesā gan Bebene, bet atlikumu izķer pārējie aktieri, jo tās ir tik garšīgas! Kad šīs pankūkas savā nelielajā istabiņā uz parastas elektriskās plītiņas cep rekvizitoru meitenes, smaržo viss teātris. "Skroderdienu" laiks rullē! Rekvizitoru meitenes vai dāmas, kuras lielākoties teātros strādā desmitgades un pat vairāk – tieši viņas zina gan katru nepieciešamo rekvizītu izrādēm, gan to, kāds garastāvoklis var izvērsties konkrētam aktierim, ja kaut kas nebūs laikā un vietā…
Rekvizitoru uzmanības lokā ir arī milzīgs noliktavas klāsts, kurš rūpīgi cauri gadiem tiek glabāts ar domu: un ja nu kas būs vajadzīgs?
Parasti tā arī notiek, kad ir brīdis, un mākslinieki atceras, ka kādā no izrādēm bijis viens vai otrs priekšmets. Un ticiet vai ne – rekvizitores bez kompjūtera palīdzības savos tūkstoš lietu krājumos atrod vajadzīgo.
Teātru vadība ik pa brīdim telpu trūkuma dēļ vēlas iztīrīt sastāvējušo noliktavu krājumus, un tad rekvizitores kā cāļu mātes iestājas pozā, pierādot, ka tieši viens vai otrs priekšmets nepieciešams izrādēm. Un viņām jau allaž ir taisnība, jo daudzas lietas vienkārši vairs uz pasaules netiek ražotas. Nu, piemēram, vai atceraties mūsu senču veļas mazgājamo dēlīti – tā saucamās ribas? Un, ja nu izrādes ainā vešerieņu darbībai vajadzīgas desmit tādas ribiņas? Jā, teātrī tādas atradīsit. Un neskaitāmās padomju laikam raksturīgās lietas? Protams, reizumis arī rekvizitores kļūst dusmīgas, ja teātra darbinieki, iztīrīdami savus mājokļus, labu gribēdami, visu nogādā teātrī. Tad klusi, lai nevienu neaizvainotu, rekvizitores to utilizē...
Rekvizitors ir arī cilvēks, kurš gandrīz no paša mēģinājumu procesa sākuma allaž ir teātrī, jo pat tad, ja uz skatuves nav nevienas dekorācijas, māksliniekiem dažādi priekšmeti nepieciešami tēla attīstībai.
Rekvizitori ir saudzējama profesija, lolojami cilvēki, jo tikai pieredze un gadi šajā darbā veido to zināšanu kopumu, kas nodrošina pilnvērtīgu darba procesu.
Teātrī ienākot, jaunam rekvizitoram paiet gadi, lai apjēgtu gan to rekvizītu klāstu, kas sastopams teātra noliktavās, gan jaunveidoto izrāžu specifiku un sadarbību ar māksliniekiem.
Rekvizitori, kuri teātros strādā ilgi, parasti ir "slimi" ar teātri, un viņus par to mīl arī aktieri, jo bez viņiem nevar iztikt. Tā nu tas reiz ir!
