Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Šoreiz es esmu izrādē, kurā būs daudz dažādu interesantu kostīmu – kostīmu, kurus rada kostīmu mākslinieki un dizaineri, bet realizē šuvēji un drēbnieki, bet līdz skatuvei nogādā ģērbēji.
Parasti lielā teātrī šuvēju cehi ir divi – vīriešu un sieviešu kostīmiem, bet ģērbēju cehs – kopīgs, jo noliktava kostīmiem ir viena. Vīriešu kostīmu šuvēji šuj gan bikses un kreklus, gan vestes un žaketes, pat kaklasaites un tauriņus, arī zeķes un apakšbikses.
Sieviešu kostīmu šuvēji izpilda vēl sarežģītākus uzdevumus – no ļoti modernām līdz ārkārtīgi pompozām senlaicīgām kleitām un kostīmiem. Un tam visam ir jābūt noteiktā stilā, ko izdomājuši kostīmu mākslinieki, kuri nereti ir visai cimperlīgi un iegribu pilni, jo viņu ieceres jārealizē visā pilnībā.
Audumu dažādība – no lina līdz dažādiem plastikātiem un pat kartona. No ļoti vienkārša uzvalka vīriešiem un "Coco Chanel" smalkās vakarkleitas sievietēm līdz senlaicīgām 18.–19. gadsimta pufbiksēm un lielkleitām ar stāvapkaklēm un žabo. Kaut vai, piemēram, savulaik Vijas Artmanes karalienes Elizabetes kostīmi, vai Ilmāra Blumberga tērpi "Jāzeps un viņa brāļi" izrādēm. Domāju, ka šādus kostīmus nevar radīt neviena no pasaules brendu līnijām – ne "Boss", ne "Gucci". To visu jāprot realizēt teātra šuvējiem…
Tādas profesijas kā teātra kostīmu izgatavotāji netiek apmācīti. Parasti tie ir ļaudis, kuri gadu no gada ar lielu mīlestību pret teātri pēta dažnedažādus materiālus, lasa daudz grāmatu, iet uz muzejiem un, galvenais, to visu izmēģina praksē, savu pieredzi apgūst katrā teātrī.
Esot pasaules teātros, vienmēr esmu centies ielūkoties šajā pasaku valstībā, ko rada šuvēji un uzglabā kostīmu noliktavās. Man vienmēr licies, ka šuvēju ļaudis ir ārkārtīgi saudzējami, jo ne tikai viņu pašapgūtā pieredze un profesionālisms ir vērtība, bet arī tolerance un pacietība. Šuvēji strādā ar vismaz diviem ļoti nervoziem un savu ego apliecinošiem māksliniekiem – tērpu māksliniekiem un aktieriem. Vieni grib realizēt un uz skatuves ieraudzīt tieši savu ieceri, bet otriem tajā ir jānospēlē izrāde, tātad jājūtas ērti un komfortabli, un, pats galvenais, lai viņam – aktierim – kostīms pašam patiktu un palīdzētu veidot tēlu.
Bieži aktieris nejūtas labi konkrētajā kostīmā, un tad tieši šuvējam ir jābūt gan abu pušu samierinātājam, gan pārliecinātājam, gan kostīma labotājam, lai mierinātu aktieri un radītu viņam to labāko. Tieši šuvēji mēģina reizumis pieslēpt figūras defektus un izcelt parādāmo.
Tieši no šuvējiem ir atkarīgs - cik ērtu kostīmu viņi būs realizējuši pēc mākslinieku skicēm, tik laba konkrētam aktierim būs lomas realizācija, jo kostīms viņam netraucēs, bet papildinās. Un cerams, ka kostīmā nebūs aizmirsusies kāda "šūname adatine".
Un, kad kostīmi ir gatavi, tos līdz aktieriem katru izrādes dienu nogādā ģērbēji un ģērbējas, kuras no tūkstoš galvu noliktavas atrod tieši konkrētās izrādes tērpu galeriju. Un, ņemot vērā, ka izrādes mainās gandrīz ik dienu, varam tikai pabrīnīties, kāds spēks un rūpība ir ģērbējiem, pārnēsājot simtiem kilogramu, ik reizi pirms izrādēm tos sakopjot, mazgājot un gludinot.
