Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Gan asaras, gan smiekli varot atmodināt cilvēkos dievišķo ("dionīsisko") sākotni un šķīstīt dvēseli no zemiskuma. Šo dziļo pārdzīvojumu teātra izrādēs dēvēja par katarsi.
Līdzīgi veidojušās arī viduslaiku mistērijas.
Lieldienu un Ziemassvētku dievkalpojumos Svētos rakstus lasīja, sadaloties lomās – katrs lasīja vai dziedāja kādas personas teikto (piemēram, Jēzus Kristus saruna ar Pilātu, ganiņu satikšanās ar eņģeļiem Ziemassvētku naktī, Trīs Austrumu gudro dialogs ar Hērodu). Vēlāk šo ainu izpildītāji uzvilka apģērbus vai turēja atribūtus (zizli, scepteri, šķēpu), kas simbolizēja to vai citu personāžu. Šādas izrādes mēdz saukt par liturģiskajām drāmām, jo tās izauga no dievkalpojuma rituāla (liturģijas).
Vēlāk reliģiskās teātra izrādes sāka rīkot pie baznīcām un pilsētu laukumos. To mērķis bija morāla attīrīšanās, garīgs pārdzīvojums (līdzīgi kā sengrieķu teātrī: katarse – κάθαρσις).
Bija dažādi izrāžu paveidi. 11. gadsimtā radās mirakls – izrāde, kurā kādu dramatisku problēmu atrisina brīnums, bieži Dievmātes Marijas iejaukšanās. 15. gadsimtā uzplauka moralitē – izrāde-pamācība, kurā alegoriski tēloti cilvēka netikumi un tikumi. Pirmo šāda veida izrādi sacerējusi sieviete mūķene, klostermāsa Hildegarde no Bingenas, arī komponiste, dzejniece, mistiķe un zinātniece.
Bet kā tad ar izrāžu garumiem? No nesenākas pagātnes ilguma ziņā iespaidīgs ir vācu komponista Riharda Vāgnera piedāvājums. Viņa operu ciklu "Nībelunga gredzens" jābauda veselas četras dienas. Ciklu veido četras varenas operas. Taču viduslaiku ļaudis ir pārsnieguši Vāgnera rekordu.
Izrādes rīkošanā Jorkas pilsētā esot piedalījušās 49 organizācijas – amatnieku cunftes, izrādes iestudēšanai notikuši 48 mēģinājumi. Dažkārt tās ilga vairākas dienas. Kādā izrādē bijušas 38 ainas, 50 000 panti, 242 darbojošās personas, un tās izrādīšanai bija nepieciešamas 25 dienas.
Interesanti veidojās izrāžu pasniegšanas formas. Uz skatuves, piemēram, varēja vienlaikus atrasties visi spēlētāji, izrādes vadītājs tad staigājis ar īpašu zizli. Tiem aktieriem, kuriem pēc notikumu gaitas bija jāsāk darboties, viņš pieskārās, un aina "atdzīvojās". Ar zizli varēja arī pamodināt aizsapņojušos aktierus.
Dažkārt kādu ainu nospēlēja vienā no laukumiem uz ratiem, pēc tam tie aizbrauca uz citu laukumu. Tajā laukumā, kur tika spēlēta pirmā aina, iebrauca nākamie rati – izrāde it kā pati nāca pie skatītājiem.
Citkārt galvenajā laukumā rati tika sabraukti aplī, un pa vidu stāvošie skatītāji varēja noskatīties uzvedumu, pagriežoties pret tiem ratiem, uz kuriem darbojās aktieri.
Skatuves laukumu bieži veidoja starp diviem galējiem punktiem, proti, starp Dieva troni, kurā sēdēja aktieris, kurš tēloja Dievu, un elles muti, no kuras iznāca velni un kurā tika ierauti grēcinieki.
No šejienes arī skatuve kā pasaules metafora un izrāde kā dzīves metafora...
Starp nopietna rakstura ainām viduslaiku mistērijās varēja būt arī komiskas epizodes: farsa žanrs – izklaidējoša darbība, kas notiek pa vidu galvenajai. Ja tajās darbojās muļķi, tad šādas spēles viduslaikos sauca par sotī, ja velni, tad par djablerijiem.
Interesanti, ka pozitīvo varoņu lomās darbojās amatieri, savukārt profesionāli aktieri atveidoja velnu un neliešu lomas.
