Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Priekškars ir aizvērts, un uz skatuves notiek sava – autonoma dzīve. Kāds nervozē, staigā no vienas puses uz otru, kāds palaiž jociņu, tā mierinādams sevi, citi steidz pielabot kostīmu vai grimu, bet vēl kāds klusi un mierīgi stūrītī atkārto tekstu vai pārdomā mizanscēnu. Jā – tie ir aktieri, kuriem reizumis uzmundrinājumu sniedz režisors, bet varbūt viņa tur nemaz nav, varbūt viņš ielavījies zālē tā, lai ansamblis neredzētu un nesatrauktos.
Es jums uzbūru preambulu situācijai aizkulisēs, pirms atveras priekškars, lai pārsteigtu skatītāju. Un tomēr tā nav visa teātra dzīve. Lai radītu izrādi, procesā iesaistīti daudzi cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji – no režisora līdz teātra apkopējai, kura pēc izrādes klusi satīra lauku jaunai dienai, jaunai izrādei.
Bet vai zini, ka viena no būtiskākajām profesijām, lai cik tas arī jocīgi neizklausītos, ir skatuves strādnieki?
Kad teātrī visas gaismas ir izslēgtas un pārējais personāls devies pie miera, dežūrgaismu režīmā līdz pusnaktij tiek nobūvēta esošā izrāde un sagatavots viss nākamās dienas mēģinājumam, vai arī naktī būvēta kāda no sarežģītākajām izrādēm.
Reizumis tie ir trīs vai četri vīri, citreiz desmit, divpadsmit vai vairāk. Tie ir vīri, kuri parasti ir mazliet nosmulējušies no putekļainajām dekorācijām, tie ir vīri, kuri lielu laiku savas dzīves pavada teātrī, nemanot pat klimata pārmaiņas. Viņu trīs ēdienreizes paiet garderobē, un dušas parasti tiek lietotas teātrī, ne mājās. Tie ir vīri, kuri, nereti ienākuši teātrī darba meklējumos, tur arī paliek uz desmitgadēm.
Tie ir vīri, no kuriem ir atkarīga cilvēku drošība uz skatuves. Katra iesistā nagla vai savienojuma skrūve, katrs nostiprinātais dekorācijas gabals var kalpot gan veiksmei, gan problēmai un pat traumai.
Kā piemērs ir brīdis no izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī "Raiņa sapņi", kur uz skatuves griežas no guļbaļķiem izveidots saules–likteņa rats vairāku tonnu smagumā. Kāds no skatuves vīriem steigā nebija nostiprinājis savienojuma skrūvi. Aktieris ar spēku un aizrautību iegrieza ratu – tas gāzās. Skatītāji domāja, ka tā jābūt…
Bet patiesībā tikai Dievs un Laima stāvēja blakus, ka smagi necieta cilvēki šajā brīdī. Ar šo stāstu es vēlējos iezīmēt, cik atbildīga ir skatuves strādnieka loma teātrī, jo tieši uz viņu pleciem gulstas aktieru drošības garantija. Cik precīziem ir, piemēram, jābūt, lai tādā izrādē kā "Ferdinands un Luīze", kur aktieri lido un veic dažādas sarežģītas manipulācijas un trikus, viņi justos droši.
Skatuves strādniekiem ir jābūt arī laipniem un mierinošiem. Atceros kādu gadījumu no savas izrāžu vadītāja pieredzes 80. gados Latvijas Nacionālajā operā. Agrāk visu noteica zaļš un sarkans signāls: iededz zaļo – viss kārtībā! Iedegts sarkanais – uzmanies!
Baletā "Žizele" balerīnai jānobrauc lejup pazemē.
Skatuvnieki gaida zaļo signālu un sāk griezt vinču, kura nolaiž šauro lūku, uz kuras ar paceltu kājas pozu – arabesku – stāv dejotāja. Es sajaucu mūzikas taktis un iedevu signālu par ātru.
Skatuvnieki jau laiž lūku, un es saprotu, ka nu ir riktīgas ziepes, un sāku raustīt signālu. Viņi nesaprot, ko darīt, jo apstādināt vairs nevar...
Balerīna ieloka kāju, nesatraumējas. Skatuvnieki noceļ balerīnu no lūkas, samīļo, kaut arī paši pārbijušies un, nemaz nebūdami vainīgi, saprot, ka varēja būt lielas nepatikšanas…
Es ļoti cienu šos puišus – vīrus, kuri ceļas agri, brauc uz noliktavām salā un saulē, lai atvestu dekorācijas, lai tās saglabātu daudzām izrādēm, lai laikā tiktu uzbūvēta skatuve, lai aktieri tajā justos labi un lai jūs, ejot mājās, pat neiedomātos par viņiem. Jo dekorāciju taču ir radījis scenogrāfs. Bet uzbūvējuši un nodrošinājuši skatuves montāžas dienesta darbinieki, vieni no visnepieciešamākajiem darbiniekiem teātrī.
