Uzaudzis tāllēkšanas bedrē. Aktieris Kārlis Arnolds Avots stāsta par radošajiem izaicinājumiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Tikpat aizrautīgs kā savulaik sportā šobrīd teātra un kino mākslā ir jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots. Viņš uzaudzis sportistu ģimenē, arī pats bijis tuvu sportista karjerai, taču tad, daudziem par pārsteigumu, pievērsies teātrim. Iespējams, pie vainas tik krasam pavērsienam bija Jaunā Rīgas teātra izrāde "Ziedonis un Visums", ko viņš noskatījās vidusskolas laikā un kas viņam pilnīgi "norāva jumtu", kā viņš pats saka.

Aktieris Kārlis Arnolds Avots stāsta par radošajiem izaicinājumiem
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Šobrīd Kārlim Arnoldam sākusies trešā sezona Dailes teātrī, vēl šogad būs pirmizrādes divām filmām, kurās viņš atveido galveno varoni. Viņš ir Jazis Viestura Kairiša filmā "Janvāris", kas vēsta par barikāžu laiku, un Matīss – topošais maksātnespējas administrators Staņislava Tokalova filmā "Mīlulis". Bet viņa sirds visvairāk šobrīd pieder spēlfilmas projektam "Uļa", kas vēstīs par slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Filma ir Kārļa Arnolda Avota izlolota ideja, viņš ir scenārija autors un atveidos arī galveno lomu.

Baiba Kušķe: Dailes teātris tikko pasludinājis savu 103. sezonu, Jums savukārt šī būs trešā sezona Dailes teātrī. Neskatoties pat uz visiem pandēmijas sastingumiem, šķiet, ka šīs divas pēdējās sezonas jums ir bijušas ļoti veiksmīgas – ir ļoti daudz lomu, galvenās lomas, arī "Spēlmaņu nakts" balva. Par ko jums pašam ir vislielākais gandarījums no visa šī padarītā? Gan profesionāli, gan arī tīri cilvēciski.

Kārlis Arnolds Avots: Lielākais gandarījums ir tajā, ka darbs nebeidzas, nāk nākamie, un es, protams, nesēžu uz lauriem vai uz savām izmantotajām iespējām, bet domāju jau par nākamo. Šobrīd tas tuvākais, par ko es katru dienu domāju, ir filmas projekts par Uļu. To es auklēju jau piecus gadus un turpinu vēl auklēt katru dienu.

Ja vēl par teātri – kādas jaunas lomas jūs gaida un kas šajā ziņā ir tas intriģējošākais?

Sezona man sāksies ar atklāšanas izrādi "Farinelli un karalis" Viestura Kairiša režijā. Tur man ir jāspēlē divas savstarpēji saistītas un nesaistītas lomas – viena no tām: es spēlēšu un vadīšu lelli-zirgu. Tā kā es divus gadus esmu studējis arī Leļļu teātra kursā, tad manī ir mazliet kaut kas no šīs tehnikas saglabājies, es jau kādu laiku gribēju to atkal izmēģināt, un tagad man ir iespēja. Paralēli tam es vēl spēlēšu teātra impresāriju Džonu Riču.

Otrā izrāde man būs pie mana meistara, izcilā aktiermeistarības skolotāja Mihaila Gruzdova, tās būs "Precības". Man būs viena no vadošajām lomām, par to es esmu ārkārtīgi iepriecināts un gaidu bezgalīgi.

Un trešā izrāde man ir "Brands", tajā es spēlēšu Agnesi. Pavisam nesen es noskatījos leģendāro Arnolda Liniņa iestudēto "Brandu", jā, latiņa ir ļoti augsta! Tas būs diezgan ekstrēmi, kādā virzienā mēs iesim, bet tas būs par šodienu.

Par kino turpinot šī gada nogalē ir gaidāmas divu spēlfilmu pirmizrādes, kurās abās jums ir galvenās lomas. Jūs jau pats esat redzējis gala rezultātu?

Jā, es esmu redzējis. Filmu "Mīlulis" es esmu redzējis tādā testa "skrīningā", režisors Staņislavs Tokalovs man parādīja vispirms vienu, pēc tam otru montāžas versiju. Es pavisam noteikti ar redzēto esmu apmierināts, jo es ar tīru sirdsapziņu zinu, ka es tiešām ieguldījos abās filmās un man bija pamatīgs izpētes posms. Pavisam nesen "Mīluļa" gadījumā es atvēru kādu failu vecajā datorā un pamanīju, ka es saistībā ar šo lomu esmu izveidojis pilnīgi tādu neparastu, traku un ekstrēmu lomas koridoru ar 350 punktiem, kas notiek ar manu varoni. Tā kā es esmu attiecies ļoti nopietni, un man galvenais ir, lai režisors ir apmierināts, lai viņš uz filmēšanas laukuma redz to, ko viņš grib redzēt, to, ko viņš ir iecerējis. Tie ir divi pavisam dažādi varoņi, abi stāsti kaut kādā veidā ir pieaugšanas stāsti, bet pavisam dažādi – viens ir jauna vīrieša, bet otrs ir jaunieša pieaugšanas stāsts.

Un notiek divos dažādos laikos…

Jā, vienas filmas sižets notiek 2016. gadā, bet otras – 1991. gadā.

Kas bija tie jūsu izpētes avoti, strādājot pie lomām, lai taptu šādi 350 punkti?

Protams, galvenais avots esi vienmēr tu pats, jo aktierim jāmeklē krustpunkti. Staņislavskis arī teica – kad tu pirmo reizi izlasi lugu, tev ir vienmēr jāpiefiksē tās vietas, ar kurām tu rezonē kā cilvēks. Bet, protams, ir vēl otrs posms, kas ir vēl būtiskāks, lai tu nespēlētu tikai sevi un neaprobežotos kaut kādā priekšstatā, un tas ir izpētes posms. "Mīluļa" gadījumā es tiešām gāju tikties ar dažādiem maksātnespējas administratoriem, advokātiem, intervēju viņus, arī tādus bēdīgi slavenos…

Vai bija laba atsaucība no viņiem?

Nē, man vajadzēja tiešām būt ļoti nepiekāpīgam un drosmīgam, bet galu galā visi palīdzēja.

Strādājot pie Jaža lomas filmā "Janvāris", savukārt Viesturs Kairišs bija viens no izpētes punktiem, jo viņš pats bija uz barikādēm, otrkārt, arī mani vecāki. Es tikos arī ar Igoru Lingu. Jura Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam?" tur arī ir Igora daļa, kur viņš prezentē savu mazo autorkino. Un, protams, viens no galvenajiem prototipiem vismaz tādā būtības ziņā man bija pats Juris Podnieks. Es izlasīju viņa biogrāfiju, skatījos daudz viņa filmas, lai saprastu, sajustu tā laikmeta garšu un cīņu. Man tieši iedvesmoja posms, kad viņš bija jauns, mēģināja izsisties un bija uz tādas robežas, ka viņa mamma nevarēja saprast, vai viņš būs ģēnijs vai viņu ieliks cietumā.

Protams, mūzika man vienmēr ir tāds iedvesmas avots. "Janvāra" laikā es, teiksim, grupu "Joy Division" klausījos tik daudz, ka man gada nogalē parādījās "Spotify" ziņojums, ka es esmu top viens klausītājs pasaulē. Tas ir tas veids, kā es strādāju. Mēģinu tēlu piepildīt no visām pusēm.

Jaža loma no Jums prasīja arī vizuālas pārmaiņas…

Jau kastinga laikā Viesturs Kairišs kopā ar izcilo kino operatoru, pedagogu un režisoru Voiteku Staronu izvēlējās mani. Bet Voiteks ieteica, lai varbūt es nometu kādus trīs kilogramus. Kad Viesturs man to pateica, es, protams, būdams ekstrēmists, nometu vismaz desmit kilogramus mēneša laikā. Man jau īsti pat nebija ko mest, jo es jau tā biju diezgan slaids, bet man tā seja ir tāda, kāda tā ir… Bet es nometu šo svaru un dabūju nost savu atlētismu, kas man ir kā sportistam, jo es nāku no sportistu ģimenes. Kad to atlētismu es dabūju nost, man parādījās pavisam cita fizika ķermenim, vairs nebija tik daudz spēka, es citādāk staigāju un jutos kā tāds jauns, mazliet nevarīgs, nesaprotošs jaunietis, kurš tiešām vienkārši grib piepildīt savus sapņus.

Es domāju, ne viens vien vēlētos 10 kilogramus nomest mēneša laikā. Kāds bija jūsu paņēmiens?

Tā ir vistīrākā sliņķu diēta. Saucas fasting diēta. Vienkārši, ka tu 16 stundas neēd, bet astoņas stundas tu drīksti ēst. Es arī izslēdzu visas maizes, visus ceptos produktus, mēģināju nedzert jogurtus, bet vairāk lietot ūdeni. Iedvesmojies no dažādiem mūsu pārokeānijas aktieriem, par kuriem ir leģendas, ka viņi vienu ābolu dienā ir ēduši, es arī aizgāju kaut kādās pilnīgi ekstrēmās galējībās, ka es šo starpību paaugstināju līdz 20 stundām pret četrām stundām, bet es nevienam neiesaku tā darīt. Taču es jutos labi, viss bija kārtībā. Bet svaru atgūt bija ļoti grūti, jo man vēl vielmaiņa, ziniet, laikam strādā ļoti labi, paldies Dievam.

Bet izturēt diētu arī bija grūti?

Arī bija grūti, jo skaidrs, ka uz filmēšanas laukuma ir visādas končiņas un bulciņas, nereti pavāri īpaši palutina filmēšanas grupu.

Tagad esam nonākuši līdz projektam par Uļjanu Semjonovu, kas, šķiet, ir jūsu izlolota ideja?

Jā, es pie tās nonācu pavisam nejauši, vēl mācoties akadēmijā. Kāds puisis no Pēterburgas kursa, latvietis, gribēja tikt atpakaļ uz Latvijas Kultūras akadēmiju, bija sailgojies pēc Latvijas, un es noorganizēju viņam tikšanos ar Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu, mūsu kursa vadītājiem. Roga uzdeva uzdevumu, ka mums kopā ir jāuztaisa darba "Noziegums un sods" fragmenti. 

Es pārlasīju Dostojevska romānu, un domāju, ko es varētu spēlēt, jo Valmieras kurss tajā brīdī jau bija sadalījis lomas, un negribējās nevienam atņemt ne Raskoļņikovu, ne Svidrigailovu, un tad es iedomājos, ka es varētu būt augļotāja. Es šo domu pateicu skaļi, un mana māte piemetināja, ka – nu, tu būtu tāda baigi gara augļotāja, tāda Uļjana Semjonova. Un tajā brīdī man pa visu ķermeni bija zosāda, es aizgāju pie pirts mājas un sāku raudāt. Tā tas ir turpinājies, tagad jau sāk īstenoties, un tas ir neticami un brīnišķīgi.

Jūs esat pats scenārija autors, jūs spēlēsit arī galveno lomu, un tā būs spēlfilma?

Jā, tā būs spēlfilma par Uļjanu Semjonovu, par viņas pirmajiem soļiem līdz basketbolam un jau basketbolā. Pagājušajā vasarā es braucu pa visu Latviju, tikos ar viņas līdzcilvēkiem, treneriem, komandas biedrenēm, vācu stāstus, intervēju viņus. Viņu pašu vēl nointervēt nav sanācis, bet esam runājuši pa telefonu. Bet noteikti tādas sarunas mums būs, mēs par to jau esam vienojušies. Šomēnes mēs arī aizbrauksim līdz Medumiem, līdz viņas mājām, paskatīties, kā tur ir. Jā, tas būs stāsts par 13 – 14 gadus vecu meiteni, kura ir neparasti gara un apveltīta ar neparastu zemes un gribas spēku, kura nonāk Rīgā un mēģina saprast, par ko viņa grib kļūt. Kamēr citi viņu grib izveidot par basketbolisti, citi – par vēl kaut ko, viņa tiešām ar savu gribasspēku sasniedz lielas lietas, kā mēs zinām.

Kā jūs pats skaidrojat, kāpēc jums bija tāds emocionāls satricinājums, kad pēkšņi piedzima šī ideja?

Tāpēc ka es pats esmu basketbolists, mana māte ir sporta skolotāja, un es esmu uzaudzis, kā man patīk teikt, tāllēkšanas bedrē. Es zinu, ko tas nozīmē, zinu visus šos pārdzīvojumus sportā, un tā man ir ļoti tuva tēma.

Arī Uļa ir milzīgs mans elks, uz ko es bērnībā esmu skatījies un fanātiski sekojis līdzi viņas sporta vēsturei. Lai arī kur viņa parādītos, es vienmēr viņu apbrīnoju. Un tas man ir ļoti personiski. Man vienmēr visvairāk ir gribējies runāt par tām lietām, kuras es saprotu, un sports un basketbols, sportista liktenis, tāpat dažādo cilvēku liktenis, cilvēku, kuri atšķiras, liktenis.

Būtībā tas ir stāsts par jebkuru cilvēku, kurš ir šaurāks, platāks, tievāks, garāks, kurš grib saņemt mīlestību tādu, kādu visi cilvēki.

Bet mēs katrs tomēr esam tādi, kā esam, un katrs saņemam sava veida mīlestību.

Jūs esat iesaistīts vēl vienā jaunā un intriģējošā filmas projektā "Padomju džinsi", kas paredzēta kā daudzsēriju filma…

Jā, ja viss izdosies, ja viss sanāks. Pagaidām es tiešām piedalījos tīzerī kā galvenais varonis, kā Renārs. Tas būs stāsts par kādu jaunu vīrieti, kurš nonāk psihiatrijas slimnīcā un slimnīcas pagrabstāvā atver savu džinsu fabriku. Režisors ir Staņislavs Tokalovs kopā ar Juri Kursieti.

Tad jums atkal gaidāms ļoti interesants izpētes process?

Jā, tas jau ir mazliet sācies, Staņislavs, protams, ar aktieri strādā ļoti intensīvi, viņš nepārtraukti sūta dažādas filmas, liek man vērot dažādus pacientus pagaidām no internetā pieejamiem materiāliem.

Ir tāda sajūta, ka jūs esat tik pamatīgi un dziļi savā profesijā, ka diez vai vispār kam citam atliek laika. Tomēr es dzirdēju, ka esat šogad iestājies Zemessardzē.

Jā, tā es organiski jutos. Nav tā, kas tas bija emocionāls lēmums, jo pagāja diezgan liels laiks, līdz es aizgāju un iesniedzu dokumentus. Un salīdzinoši nesen es esmu nodevis zemessarga zvērestu. Tā es jūtos. Nu, mēģināšu to apvienot ar teātri, esmu arī informējis vadību, Juri Žagaru, neesmu saņēmis nosodījumu. Skaidrs, ka izrādes būs jāspēlē un uz mācībām tikšu tad, kad tikšu, bet esmu bijis jau pāris reižu tur, un esmu ārkārtīgi gandarīts, ka pieteicos, jo es satieku tik dažādus cilvēkus – gan uzņēmējus, gan galvenos redaktorus, gan aktierus un režisorus. Un tas ir tik svarīgi arī man kā aktieriem – bagātināties ar šiem likteņiem, ar šiem cilvēkiem. Un pats galvenais – tur valda tāda neparasta brālība, esmu ieguvis ļoti daudz jaunu draugu, gaidu nākamās mācības un jūtu, ka tas būs mans brīvā laika hobijs pilnīgi noteikti.

Vai to veicināja kara konteksts?

Pavisam noteikti. Es sapratu, ka mukt es nekur negribu. Es kādreiz gribētu uzbūvēt šeit, Latvijā, savu māju. Nesen lasīju "Brandu", un tur bija viens tāds teikums – te mans nams, te es palieku, te mans zobens asināms. Jā, man gribētos palikt. Skaidrs, ka tās kara šausmas tevī iedarbojas emocionāli, un man kā vīrietim, manuprāt, tā ir mana atbildība – palikt šeit.

Man liekas, nepietiek ar pilsonisku vai patriotisku attieksmi, ar skaidru pozīciju pret karu, ir jāizdara kaut vai minimums, un šis ir mans minimums, ko es varu izdarīt.

Skatoties uz tām kara šausmām, es domāju par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem nav tādu iespēju aizbēgt pie draugiem ārzemēs vai vienkārši pamest savu valsti, un man bail iedomāties, kas notiktu, ja viņi šeit paliek. Skaidrs, ka gribētos dzīvot pasaulē, kur nav armijas, nav ieroču, bet, ja kaut kas būs, tad es te būšu, palikšu, sargāšu un darīšu visu, ko vien varēšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti