Uz skatuves tiecos pēc patiesības. Saruna ar aktrisi Janu Ļisovu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Aktrises Janas Ļisovas pieredze uzkrāta un noslīpēta gandrīz uz visām Rīgas teātru skatuvēm, bet viņa pati sarunā ar Rus.lsm.lv atzīst, ka mēdz justies nepārliecināta par to, ko dara: "Es vairāk tiecos pēc patiesības, pēc organiskas pastāvēšanas uz skatuves. Un tajā saskatu savu mīnusu, jo profesija prasa māku spēlēt. Mēģinu ar sevi vienoties, bet pagaidām tā katru reizi ir cīņa ar sevi."

Jana Ļisova 2021. gadā pievienojās Latvijas Nacionālā teātra trupai, tajā viņai pagaidām ir trīs izrādes – "Finlandizācija", "Sapnis vasaras naktī" un "Riests", bet februārī paredzēta pirmizrāde iestudējumam "Sievietes daļas". 2015. gadā festivālā "Patriarha rudens" Jana Ļisova tika atzīta par labāko aktrisi. Par lomu "Finlandizācijā" nominēta 2019./2020. gada "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā "Gada aktrise otrā plāna lomā", savukārt 2021./2022. gada sezonas sākumā saņēma Nacionālā teātra ceļojošo balvu – Ieviņas un Kārlēna šķiltavas–  kā labākā jaunā aktrise.

LTV skatītāji 22. janvāra raidījumā "Teātris.zip" Janu Ļisovu varēs redzēt Ģertrūdes ielas teātra izrādes "Taņas dzimšanas diena" ierakstā, kas pēc tam vēl nedēļu būs pieejams Replay.lv.

Ludmila Meteļska: Savulaik aizgājāt no Rīgas Krievu teātra štata – jums bija vajadzīga radošā neatkarība. Bet tagad esat piekritusi kļūt par Latvijas Nacionālā teātra aktrisi.

Jana Ļisova: Dzīvē viss ir cikliski. Aiz muguras ir periods, kad man vajadzēja kļūt brīvai, lai organizētu savu personīgo laiku, personīgo telpu, lai tiktu skaidrībā, kā savienot darbu ar dzīvi. Bet tagad ar prieku esmu pievienojusies Nacionālā teātra trupai – tas ļoti organiski ir kļuvis par daļu no manas eksistences. Nekas manī nepretojas, man ir interesants gan kolektīvs, gan repertuārs.

Vai jums vieglāk ir spēlēt latviski?

Kad spēlēju, par valodu nedomāju, taču krievu nav mana dzimtā valoda, un, pirms tajā spēlēt, man tomēr jāsagatavojas, jo zinu – man ir akcents. Vai izloksne.

Nav nemaz!

Paldies. Tas ir vienīgais, kas rada atšķirību darbā dažādās valodās, bet iekšēji neko nemaina. Vienkārši es zinu, ka, pirms kāpt uz krievu skatuves, man vairāk jāpievērš uzmanība runai.

Tas jūs padara par universālu aktrisi. Esat paspējusi sadarboties vai ar visiem Rīgas teātriem. Ja nu vienīgi Dailē vēl neesat spēlējusi…

…un Jaunajā.

Toties neatkarīgie teātri palikuši jūsu.

Es pat Rēzeknē paspēju spēlēt, "Jorikā", pie Mārtiņa Eihes – izrādēs "Mans kaimiņš ebrejs" un "Kaija".

Bijāt Ņina?

Nē. (Smaida.) Biju Trigorins. Tie ir bilingvāli iestudējumi, tos spēlē krieviski un latviski.

Izrāde "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknē
Izrāde "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknē

Un atkal par valodām – jūs mācījāties par surdotulku.

Mani interesēja runa, tās defekti.

Kāpēc defekti? Varbūt – kā aktrisi – runas savdabība?

Bija interesanti uzzināt, kāpēc kāds var kaut ko runāt, bet cits nevar. Jūrmalā ir Latvijā vienīgā koledža, kurā gatavo surdotulkus, iesniedzu dokumentus un sapratu, ka tas ir patiešām interesanti. Tev jābūt ļoti labai atmiņai, vajadzīgas plastiskas rokas un prasme kontrolēt savu nervu sistēmu. Lūk, jūs runājat ar mani, bet man jākustina rokas jūsu runas ātrumā. Turklāt zīmju valodā ir cita gramatika, jāmeklē sinonīmi, jo ne viss tiek iztulkots viens pret vienu, jāklausās un vienlaikus jātur galvā tas, ko jūs teicāt iepriekš. Ļoti labs treniņš smadzenēm.  

Ko tas jums devis kā aktrisei?

Tas deva man tiesības ierakstīt ar surdotulkojumu bērnu izrādi Rēzeknes teātrī. Un piedalīties "Willa Teātra" projektā – mani tajā uzaicināja "runāt" tikai zīmju valodā.

Tāpēc – redziet, es varu spēlēt gan krievu, gan latviešu, gan zīmju valodā, ja vajag.

Neaizmirsīsim par Jevgeņijas Šermeņovas un Lienas Šmukstes filmu "Mežs" – jūs tajā tik lieliski izmantojāt šo prasmi!

Kad tu sāc kaut ko darīt, iespēja to izmantot atrodas pati no sevis. "Mežā" es mēģināju spēlēt, ka tulkoju, ka manā priekšā ir cilvēks, lai gan tur bija tikai kamera, un es izdomāju savas atbildes reakcijas – apturēju "sarunbiedru", pārjautāju.

Galu galā iznāca, pēc mūsu domām, visdzīvākā filmas daļa. Vai jūs aicina filmēties kino?

Aicina, dod mazas lomas, tomēr es labāk izvēlos spēlēt teātrī. Filmēšanā viss ir izrauts no konteksta – vispirms beigas, pēc tam vidus, un vēl jāspēlē bez partnera, kamerai. Kur lai ņemu vajadzīgo emociju? Bet teātrī, mijiedarbojoties ar partneri, es dabīgi nonāku līdz vajadzīgajai pašsajūtai.

Tad parunāsim par teātri, par jūsu nesenajām pirmizrādēm. Par Šekspīra "Sapni vasaras naktī" Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā.

Mani uzaicināja piedalīties "Sapnī" mēnesi pirms pirmizrādes. Laika bija palicis maz, mēģinājumi bija intensīvi, turklāt Elmārs vienmēr iet ne pa visvieglāko un ērtāko ceļu, bet aktieriem ar viņu ir interesanti.

Izrāde "Sapnis vasaras naktī"
Izrāde "Sapnis vasaras naktī"

Skatītājiem – arī.

Nejūtos pārliecināta raksturlomās, bet šeit man tika tieši tāda – es spēlēju Helēnu.

Vai esat paklausīga aktrise?

Protams. Taču, ja esmu izdarījusi to, ko grib režisors, bet tas neizskatās organiski, tas nevienam nav vajadzīgs. Galu galā organisks izrādās tas, kas nāk no manis.

Vai Elmārs bija atvērts jūsu priekšlikumiem?

Ļoti atvērts. Viņš, protams, pats var manā vietā kaut ko izdomāt, taču tas nepavisam nav viņa darbs. Turklāt tāds rezultāts nebūs noslīpēts, filigrāns, niansēts. To ir grūti panākt, ja kaut kas ir tev svešs. Bet vajag, lai viss elpotu.

No personāžiem var aizņemties viņu, nevis jūsu, iegūto pieredzi.

Jā. Šķiet, es nekad nerīkotos kā Helēna. Mīlestībā viņa iet līdz galam kā lokomotīve. Spēlē un domā – bet tā taču ir laba īpašība! Nekādas pieticības, nekāds "es taču nespēšu". Jāmēģina – vēl reizi un vēl – atvērt durvis, kuras tavā priekšā aizvērušās. To var iemācīties no lomas.

Var? Vai arī tas patiešām jau kādreiz noderējis un palīdzējis?

Es aizdomājos, un līdz ar to pirmais solis sperts – es, Jana, arī varu dažkārt nebūt pieticīga un panākt, ko gribu.

Ja es spēlēju Helēnu, mēģinu kaut ko tādu atmodināt sevī, izjust, padarīt to sev organisku un domāt kā viņa, kāpēc to neizmantot dzīvē?

Esat spilgta, temperamentīga, saturīga aktrise, bet šajā izrādē – arī sarkanā tērpā. Skatītājs nevar neskatīties tieši uz jums.

Es dzirdu, ko jūs sakāt, bet šķiet, ja jūs to sakāt par kādu citu. Esmu tik ļoti nepārliecināta par to, ko daru… Man vienmēr šķiet, ka nespēlēju pietiekami labi… Elmārs mēģinājumos teica – maz, maz neprāta enerģijas! Turklāt vajadzēja panākt, lai uz skatuves nenotiktu ekspresīva kliegšana – lai šajā kliegšanā būtu mīlas izmisums. Bet man tuvākas ir lomas, kurās jābūt organiskai, jāeksistē atbilstoši Staņislavskim. Kā "Mammā" uz Rīgas Krievu teātra skatuves.

Tagad par "Mammu". Visā izrādes gaitā Jekaterinas Frolovas varone nokaitēja atmosfēru – kāpēc dzīvot? Taču viss izrādījās nieki, tikko uz skatuves paradījāties jūs, viņas sen mirusī mamma. Vai bija variants šai lomai paņemt kādu citu, nevis jūs?

Katja Frolova gribēja, lai mammu spēlētu tieši es, teica, ka neredz šajā lomā nevienu citu, izņemot mani. Un par šo lomu esmu viņai neprātīgi pateicīga.

Par mirušajiem jārunā tikai labu, un jūs nospēlējāt mammu tieši tādu, kādu viņu nav iespējams aizmirst – mammu pateicības pilnās atmiņās.

Esmu sev noformulējusi, ka spēlēju dzīvu cilvēku, bet viņš aiziet un uz atvadām nodod bērnam, kurš paliek, savu mīlestību un gaismu.

Jums bija vesels uzdevumu komplekts – būt bezgrēcīgākai un ievērojamākai par pārējiem varoņiem, ielikt izrādē saulainu punktu un padarīt visus par optimistiem – zālē un uz skatuves.

Es nedomāju par daudziem uzdevumiem – tikai par vienu. Vajadzēja nodot galveno domu – manai meitai viss būs labi, jo es – lūk, tagad, skatītāju klātbūtnē – atdodu viņai labāko, ko esmu uzkrājusi sevī visas dzīves laikā, jo man to vairs nevajadzēs.

Kad aktieris iziet no teātra, vai viņam ir grūti neturpināt spēlēt dzīvē?

Es ne pārāk labi meloju. Un, cik zinu, mans personīgais tiešums režisoriem tieši patīk – manā sejā viss atspoguļojas.

Tātad uz skatuves arī nemelojat.

Es vairāk tiecos pēc patiesības, pēc organiskas pastāvēšanas uz skatuves. Un tajā saskatu savu mīnusu, jo profesija prasa māku spēlēt. Mēģinu ar sevi vienoties, bet pagaidām tā katru reizi ir cīņa ar sevi. Ik reizi nezinu – izdosies, neizdosies, bet, ja izdosies, tad cik lielā mērā. Šis prasīgums pret sevi dažkārt iedzen neadekvātā stāvoklī. Tu spēlē, un astoņdesmit procentu tavas uzmanības aiziet cīņai ar izjūtu, ka neizdosies. Lai gan tev ir viss, lai izdotos.

Šī iekšējā balss, kuru tu nevari apklusināt, protams, ietekmē spēles kvalitāti, laupa lidojumu, brīvību, azartu. Vajag dzirksteli, taču tās nav, jo tu sevī dzēs citu uguni.

Kā ir paklanīties pēc izrādes?

Man ir neveikli. Jo tu tikko biji tēls, bet tagad esi cilvēks. Taču, ja bijusi sarežģīta loma, tas atvieglo atgriešanos realitātē: lūk, cilvēki, lūk, aplausi.

Ja zāle pieceļas un aplaudē, bet jums ir aizdomas, ka esat nospēlējusi ne gluži tā, kā vajadzētu, kā jūs to uztverat? Domājat, ka zālei nav taisnība, vai ka jums nav taisnība?

Ka zālei nav taisnība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti