Ulda Pūcīša jubileju otrdien, 2.maijā, pieminēs īpašā sarīkojumā Teātra muzejā, kur atmiņās par aktieri dalīsies viņa studiju biedri, kolēģi, teātra vēstures pētnieki, kā arī meita Milena Gulbe. Būs skatāmas fotokolāžas un videofragmenti.
Edgars „Purva bridējā” ir viena no spožākajām Ulda Pūcīša un varbūt arī vispār latviešu aktiermākslas virsotnēm.
Bet neaizmirstams viņš ir arī kā Cēzars Kalniņš filmā „Elpojiet dziļi”, Zigurds Mārkalns filmā „Atspulgs ūdenī”, arī dzirnavnieks Vējš kinolentē „Īsa pamācība mīlēšanā”.
Kā par Pūcīti teikts aprakstā Kultūras kanonā – viņam piemita spēja iedarboties uz publiku hipnotiski enerģētiskā līmenī un vienlaikus izteikti analītiska pieeja lomai, un tas izpaudās kā kino, tā teātra lomās.
To apstiprina teātra zinātniece Silvija Geikina, kā īpašus meistardarbus minot divas teātra lomas. „Bez šaubām, tas, pirmkārt, ir Ivanovs Šapiro iestudējumā. Tas bija kaut kas tik neparasts, tik aizraujošs un tik traģisks. Tiem laikiem kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs,” vērtē Geikina. “Pērs Gints man arī ļoti, ļoti patika savā laikā, pilnīgi ar aizturētu elpu skatījos. Viņš bija tik filozofisks un tik interesants,” atminas teātra zinātniece.
Pūcītis joprojām dēvējams par vienu no spilgtākajiem tā sauktā dzīvā procesa aktieriem.
Viņa tēlos ir tāds patiesīgums, ka kaut arī tie atveidoti nu jau pirms daudziem gadiem, laika distanci to tēlojumā nejūt – ir pārliecināts Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
„Tas ir tas, ko mēs kādreiz teicām – psiholoģiskā tipa. Aktieris darbojas lomā, radot ilūziju, kas viņš ir tieši šeit, šajā procesā, šajā domu pasaulē. To Pūcīti var redzēt. Tas ir šodienai pilnīgi pieņemams aktiera tēls, ko tu vari skatīties tagad, un tu neredzi nekādu laika nobīdi, kaut arī tas ir darīts pirms 50 gadiem,” sacīja Siliņš.
Pūcīša personībā Geikinu valdzinājis arī tas, ka viņš bijis ne tikai Dieva dots aktieris, bet arī ļoti daudzpusīgs un inteliģents cilvēks, un esot ārkārtīgi žēl, ka tā arī īsti neizmantots palicis viņa rakstnieka talants.
“Ja viņš būtu uzrakstījis grāmatu par sevi, tad tā būtu ļoti interesanta lasāmviela. Viņš ļoti labi rakstīja,” klāsta Geikina. Viņa atceras, ka darbā “Likteņstāsti” viņš attēlojis brīdi bērnībā, kad viņš kā mazs bērns nokritis pie zirga kājām. Māte bijusi šausmās, taču zirgs pārkāpis bērnam pāri, neko tam nenodarot. “Jaunībā, bērnībā liktenis par viņu bija saudzīgs. Liktenis viņam pārkāpa pāri. Vēlāk bija savādāk, bet tur viņš pats arī bija vainīgs,” vērtē Geikina.
Latvijas Radio fonotēka glabā tikai pavisam nedaudzas intervijas ar pašu Pūcīti. 1994.gadā ierakstīta saruna, kurā aktierim tiek vaicāts – kā tas nākas, ka viņa veiksmīgākās lomas ir klasikas darbos, bet vienlaicīgi viņu dēvē par pašu mūsdienīgāko Latvijas aktieri.
“Pirmkārt, tā ir šodienas prasība – visos klasiskos darbos atrast saikni ar mūsdienām. Teātris nevar būt muzejs, kur tiek atrādītas sendienās sacerētas un rakstītas lugas. Otrkārt, cilvēki arī domā, kāpēc es dzīvoju, kāpēc vispār eksistēju – tie ir mūžseni jautājumi. (..) Cilvēkam jātiek skaidrībā ar sevi, lai viņš varētu risināt globālus jautājumus,” pirms 23 gadiem sacīja Pūcītis.
Pūcītis 80. jubilejā tiks pieminēts otrdien Teātra muzejā. Atmiņās par viņu dalīsies viņa bijušie studiju biedri un kolēģi Tamāra Soboļeva, Dina Kvelde, Inta Tirole, Ausma Ziemele, Ausma Kantāne, Zane Jančevska, arī viņa meita Milena Gulbe un vēl citi teātra pasaules cilvēki.
