Tuvcīņa paštumsā. Recenzija par izrādi «Kokvilnas lauku vientulībā» ar Malkoviču un Dapkūnaiti

Solot sarežģītu stāstu par aizliegtu iekāri, režisora Timofeja Kuļabina iestudējums "Kokvilnas lauku vientulībā" Dailes teātrī uz Lielās skatuves drīzāk tomēr portretē kāda cilvēka svārstīšanos starp dzīvotgribu un dzīvotnespēju meistarīgā Ingeborgas Dapkūnaites un Džona Malkoviča aktierspēlē. Uz stundu iegrimstot teātra zāles tumsā, ir iespēja ieklausīties blīvā, tumšā apziņas plūsmā, kurā uzdotajiem jautājumiem punktu pieliek mirdzošs bārdasnazis. 

Neskaitāmie minējumi un darījumi 

Franču dramaturgs un režisors Bernārs Marī Koltess (1948–1989) un viņa mīklainie darbi, tulkoti teju četrdesmit pasaules valodās un dēvēti pat par hieroglifiem, kā ieniršana cilvēka zemapziņas tumšākajos nostūros, jau līdz šim ir bijuši uz skatuvēm Latvijā pašmāju režisoru interpretācijā. Piemēram, jau 1993. gadā režisors Pēteris Pētersons iestudējis pēdējo no Koltesa uzrakstītajām lugām "Roberto Zuko" (1989) par sērijveida slepkavu; lugu, kas balstīta dokumentālos faktos, pirms pāris gadiem iestudēja arī režisore Laura Groza Liepājas teātrī (2019). Vērtējot Pētersona iestudējumu, teātra kritiķis Normunds Naumanis toreiz pauda domu, ka "šī uz analītisku prātu orientēta dramaturģija nevar būt masu izklaides objekts" ("Diena", 17.07.1993.). 

To tikpat labi varētu attiecināt arī uz krievu režisora Timofeja Kuļabina jaunāko iestudējumu Dailes teātrī "Kokvilnas lauku vientulībā", jo tā izvēlētā forma un scenogrāfiskais risinājums nebūt nelutina skatītāja vizuālās gaidas pēc pasaules līmeņa aktierspēles nepastarpinātas vērošanas, balansējot starp teātri filmā un filmu teātrī, bet

Koltesa blīvās satura dzīles var izrādīties par atvarainu, lai tajās lūkotos visas izrādes garumā, šķietamā reālisma vietā esot konfrontācijā ar simbolismu. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Citā Koltesa lugā "Rietumu krastmala", ko režisors Mihails Gruzdovs iestudējis 2001. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī, darbība noris pamestā ostas angārā, kur sastopas dzīves izraidītie sava ceļa gājēji.

Izraidītība vienlaikus ar neiekļaušanos noteiktā sabiedrībā ir viena no Koltesa darbu pamatlīnijām, kuras viņš saskatījis savā ikdienā un ceļojot: visupirms homoseksualitātes kontekstā, tālāk attīstot šo motīvu arī rasu, dažādu kultūru pretstatījumā.

Arī luga "Rietumu krastmala" (1985) tapusi pēc ceļojuma uz Ameriku un vēsta par brāļa un māsas atrašanos svešādā kultūrvidē. Gruzdova iestudējuma recenzijai teātra kritiķe Silvija Radzobe toreiz deva kodolīgu nosaukumu "Neveiksme" un izrādi raksturoja kā "nāvīgi garlaicīgu" ("Literatūra un Māksla Latvijā", 29.03.2001.).

Tieši nenovēršamā nāves ēnas klātbūtne ir Koltesa darbu neatņemams elements, tāpat kā dažādo skatupunktu sadursme, kura sakāpina dramaturģisko spriedzi. 

Koltesu nereti pielīdzina dzejniekam tā tumšās poētikas dēļ, kura ir klātesoša lugu tekstos. Tajos, kas vēsta par urbāniem vientuļniekiem, kuri aizvien ieklīst tumšākajos nostūros, pietuvojoties šaurajai robežlīnijai starp dzīvo un mirušo pasauli, ko, visticamāk, sekmējusi arī paša autora dzīves apraušanās 41 gada vecumā AIDS ietekmē. Daudzveidīgas interpretācijas formas ziņā, saasinot sadursmi starp iedomāto – pārdevēju un pircēju jeb, tumšāk saucot, dīleri un klientu – pasaulē piedzīvojusi Koltesa luga "Kokvilnas lauku vientulībā" (1986), kas prātā netieši pirmajā mirklī pat sasaucas ar amerikāņa Džeroma D. Selindžera ikonisko romānu "Uz kraujas rudzu laukā" (1951) un viņa izraidīto pusaudzi Kolfīldu ar tā jēgas meklējumiem.

Koltesa lugas cilvēks bez vārda vienlaikus ir sev soģis un cerības devējs, patverdamies pats sevī. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Skatuviskās atslēgas, ar ko tikt klāt Koltesa lugas kodolam, ir bijušas dažādas. Piemēram, Koltesa darbu Ņujorkas festivāla rīkotāja franču izcelsmes amerikāņu režisore Mariona Šoevaerte (Marion Schoevaert) lugu "Kokvilnas lauku vientulībā" izvērš kā fizisku cīņas mākslu paraugdemonstrējumu kolāžu, liekot vienuviet sastapties aziātiskas izcelsmes un tumšādaino rases pārstāvjiem, piešķirot darbam sociālpolitisku nokrāsu. Savukārt poļu režisors Radoslavs Ručiks (Radosław Rychcik) iestudējumu veido kā teātra izrādes, performances un dzīvās mūzikas rokkoncerta sakausējumu, pastiprinot Koltesa poētisko efektu, skatuves gaismās izceļot tekstu jaudu. Turpretī horvātu režisors Ivica Buljans (Ivic Buljan) savu versiju stāsta kā izteiktu, sviedriem pārklātu dialogu film noir stilistikā pilsētas pažobelē. Visās šajās versijās lomās ir vīrieši, taču franču komponists un teātra un operas režisors Rolands Auzets (Roland Auzet) darbam iedod citu dimensiju, galveno varoņu ādā ļaujot iejusties divām sievietēm, vispārcilvēciskojot šo tirgošanos ar savas dzīves jēgu. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Uz iepriekšējo iestudējumu fona starptautisku uzmanību jau guvušā, jaunākās paaudzes krievu izcelsmes režisora Timofeja Kuļabina (Timofey Kulyabin) iestudējums Dailes teātrī izceļas ar filosofiski atturīgu, iekšēji nospriegotu dialogu/monologa izvērsumu, paplašinot interpretāciju uz cilvēkā mītošo dualitāti. Koltesa tekstiem piemīt miriāžu efekts, ļaujot tos klausīties katram savā frekvencē: no sadursmes starp gaismu un tumsu, starp iekāri un atturēšanos, starp sirdi un prātu, starp sievišķo un vīrišķo, starp varmācību un pakļaušanos, starp uzticēšanos un bailēm atklāties, visbeidzot starp dzīvotgribu un dzīvotnespēju. Koltesa lugu, ko latviešu valodā tulkojis Jānis Joņevs, režisors kopā ar dramaturgu Romānu Dolžanski (Roman Dolzhanskiy) pat ir īsinājuši pirmavota blīvuma dēļ. Daudzslāņainība vienlaikus ir pievilcīga un mulsinoša, jo ierastā dramaturģiskā naratīva vietā skatītājam piedāvā poetizētu iekšēju viena cilvēka tuvcīņu pašam ar sevi. 

Kuļabins, kurš citstarp pats pašreiz varētu tapt pieskaitīts brīvprātīgi izraidītajam no tumšo spēku virsvadītās kaimiņvalsts, duālo cilvēka dabu vizualizē arī skatuviski, lomai izvēloties trauslu, ārēji androgīnu sievieti un dzīves nogurušu, nokaitētu vīrieti, turklāt izrādes gaitā liekot tiem mainīties lomām.

Aktieri ir acīmredzami divi, taču to loma – viena. Tā spožie aktieri –  Holivudas spīdeklis amerikāņu aktieris Džons Malkovičs (John Malkovich) un lietuviešu izcelsmes aktrise Ingeborga Dapkūnaite (Ingeborga Dapkūnaitė) – savu filigrāno aktierspēles meistarību, kura rūdīta kā teātrī, tā kino, liek lietā, lai atdzīvinātu eksistenciālu skumju piesūcinātu monologu. Tādu, kurā cīnās, freidiski sakot, tanatoss jeb nāvesdziņa un eross jeb iekāre. Cīniņš, kurš, neraugoties uz aktieru vecumu, pārtop apbrīnojami dzīvnieciski ekspresīvs arī kustībās. Tas noris bezpersoniskā telpā aiz slēgtām durvīm, pa kurām izrādes sākumā videoprojekcijā ieiet noguris vīrietis (aktieris Dainis Gaidelis) lietišķā uzvalkā kā kārtējā piespiedu ādā, ko sabiedrība uzliek kā masku, ejot dienasgaismā. Pēc īsas zibensnovadīšanas pašapmierinājuma epizodē vīrieša stāvs sagumst turpat dušas telpas atvērtās durvīs. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Tumši flīzētā, ieslodzījuma režģu rakstu atgādinošā vertikālā dušas telpa ir kā starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli, kurā cilvēks ik pa brīdim ienāk un iziet, nespēdams izšķirties par vietu, kur turpināties.

Vissmagākā, kā zināms, ir cīņa pašam ar sevi.

Duša kā klaustrofobiska vieta un vienlaikus kā pašattīrīšanās vieta, kur raudzīties spogulī pašam sev un savām bailēm tieši acīs. Skatuvi, no kuras augšējo daļu virs aktieru galvām aizņem lielizmēra ekrāni, mākslinieks Oļegs Golovko, ir iekārtojis kā tumšu, lakonisku telpu. Tās dibensienā iestrādātas vertikālas nišas, kuras aktieru dialoga gaitā pakāpeniski tiek atvērtas, piekļūstot savu atmiņu failiem. Sakaitēta, bet klusināta niknuma pilnajā dialogā, ko izpilda abi aktieri, pamīšus, mainot simbolisko peles un kaķa lomu, krāsas tumšajā telpā ienāk dažos, negaidītos atklātības mirkļos. Tajos, kas ved uz bērnību, uz pirmsākumu. Tie ir atmaigšanas brīži, kā ūdens lāses, kas sitas pret cilvēka pašuzbūvēto cietoksni sev apkārt. Pēc šiem intīmas harmonijas mirkļiem ādas siksnas plīkšķi atbalsojas uz pustukšās skatuves vēl jo skarbāk. Taču, tuvojoties kulminācijai, nišas atkal, kā bailēs saraujoties, aizcērtas ar būkšķi. Tas atgādina cietuma durvju aizciršanos, atkal norobežojot cilvēku no ārpasaules.

Tā šis cilvēks, turpinot darījumu sarunas ar likteni, paliek aizvien ieslodzīts pats sevī. Rāmums pamīšus ar skraju, uzbrūkošu varmācības uzplaiksnījumu, ko pārmaiņus iemieso abi aktieri, liek cilvēkam baidīties pašam no sevis. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Tumsa, par kuru iestudējumā atbild gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, šai telpā apņem vārdus, un gaismai vietas te ir maz. Kā šauras gaismas strēles pār skatuvi stiepjas vertikālas LED lentu līnijas, kuras izrādes gaitā maina krāsas: no baltas uz zilu, no zilas uz sarkanu (secība, sagadīšanās dēļ vai ar nolūku, to nemāku teikt, nenoliedzami, iezīmē kādu karogu, nebūt ne Francijas). Tās atgādina gaismiņas telpā, kuras izgaismo ceļu naktī, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai nepakluptu tumsā. Izrāde tā ir pārpalikusī šaurā cerību gaismas strēle, kurā viss izrādās tikai puspatiesība. 

Tumsas efektu pastiprina arī plūstošā, spokainā skaņas aina, ko veidojis skaņu dizainers Timofejs Pastuhovs (Timofei Pastukhov). Skaņu dramaturģija starppasauļu efektu iestudējuma gaitā pastiprina, lai arī sākotnēji tā šķiet Koltesa tekstus pat izbalinoša. Izrādes finālā mūzika pāraug jau ritmiskā pulsācijā, kas skan teju paša deniņos. Tur, kur rindās stājas Koltesa abpusgriezīgais, pat šizofrēniskais monologs. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Ekrānu nolaupītais līdzpārdzīvojums

"Kokvilnas lauku vientulībā" ir tekstā balstīta luga diviem, kura patiesai iegrimšanai šai tumsā pieprasa pēc iespējas izteiktāku pietuvinājumu. Taču šoreiz tas nenotiek. Pārceļot kamerstāstu no lugas lappusēm uz Dailes teātra Lielās zāles skatuvi, izrādes veidotāji ne vien dod iespēju zvaigžņu "trīsvienības" sniegumu piedzīvot plašākam skatītāju lokam, bet vienlaikus piešķir papildu dimensiju arī pašam iestudējumam: lielizmēra videoekrāni virs aktieru galvām pārtop par to salauzto vīziju vizualizēšanas monitoriem, savukārt atlikusī skatuves daļa, ko apdzīvo abi aktieri, paliek kā sīks leļļu teātris. Kā atgādinājums par to, cik sīks puteklis tumšajā izplatījumā ir cilvēks un tā dzīvība, kurai mēdz piemist pašiznīcināšanās sindroms. Šāds multimediāls paņēmiens rada priekšstatu par domām un iedomām, kuras mēdz būt lielākas par pašu, un aktieru ķermeņiem liek pārtapt par neredzamas rokas kustinātām, vadītām, raustītām marionetēm. 

Graudainumā risinātie kinematogrāfiskie fiksējumi, ko uz ekrāniem rada video dizainers Aleksandrs Lobanovs (Alexander Lobanov), galvenais operators Vladimirs Burcevs (Vladimir Burtcev) un video montāžas režisore Anastasija Žuravļeva (Anastasiia Zhuravleva), rada priekšstatu par cenšanos saskatīt tumsā kopbildi, kas pazūd sliktā izšķirtspējā, vai uzķert skaidrāko vilni, bez trokšņiem, bez pārrāvumiem. Ieraudzīt īsto ainu pilnībā. Bilde ir graudaina, neskaidra, mānīga. Tāda, kas dažbrīd disonē ar to, kas redzams uz skatuves, pastiprinot psiholoģiskās labilitātes efektu varoņos. 

"Kokvilnas lauku vientulībā"

Būtiskas vēstījuma veidošanā šeit ir kustību epizodes, kuras izstrādājusi horeogrāfe Anna Abalikhina (Anna Abalikhina), un operatoru efektu slāņi, kuri kopdarbā padara uz skatuves notiekošo par individuālu halucināciju kāda dzīves nogurdinātā prātā.

Aktieru tuvplāni, kas frontāli raugās mums acīs no ekrāniem, liek domāt, ka tas ir par katru no mums, ka tie visi esam mēs: katrs un neviens konkrēti. 

Tomēr ekrāna klātbūtne, lai arī režijas un dramaturģijas ziņā attaisnojama, aprij aktierspēles nianses un reizē arī mazina līdzpārdzīvojuma pakāpi. Neraugoties uz to, ka vairākkārt pietuvinātās rieviņas aktieru sejās ir saredzamas ekrānā, tomēr šāda starpniecība laupa skatītājam empātiju kadru aulēkšos. Vēlme piezūmot tuvāk aktierus pašam ar savām acīm pat no divpadsmitās rindas nezūd, par spīti ekrānā vizualizētajiem halucinogēnajiem efektiem, kuri signalizē par psiholoģisko virzību varoņa pasaules izjūtā.

Sagaidījis iespēju skatīt pasaules aktiermeistarības zvaigznes vaigā uz Dailes teātra skatuves, skatītājs nonāk mākslas faktā, ko drīzāk varētu saukt par filmu teātrī vai teātri filmā.

Vaigā tik tiešām aktierus Ingeborgu Dapkūnaiti un Džonu Malkoviču ir iespēja redzēt, tiesa, uz tuvplāniem ekrānā, kas uzkundzējas skatītāja skatiena trajektorijā un kas fragmentē iespēju vērot aktieru ķermeniski būvēto stāstu uz skatuves bez videokameru starpniecības. 

Izrāde "Kokvilnas lauku vientulībā"

Slidenās Koltesa vārdu liānas ved dziļāk pirmatnējības džungļos. Stundas garuma grimšana piķa melnā cilvēkapziņas dziļumā ir iespējama, ja skatītājs neatslābstoši ķeras vārdos. (Kādam vēl viens mazizmēra uzmanības zaglis var izrādīties arī titri latviešu valodā, kas nu jau liek sadalīt uzmanību starp trim punktiem uz skatuves.) Sarunās ar žurnālistiem aktieri uzsver kauna aspektu, režisors – iekāri, bet pāri visam ir vairāk bailes pašam no sevis, no tiem apcirkņiem, kuros var iemaldīties tā, ka Ariadnes pavediens var satīties pašam sev ap kaklu, neļaujot izkļūt gaismā sveikā. 

Kāpēc šī izrāde šai laikā par spīti savam intravertumam tomēr atbalsojas kolektīvajā apziņā? Jo lielie jautājumi par gaismas un tumsas tuvcīņu ir tik nepārejoši un urdoši, ka liek apšaubīt katram pašam savu sūtību kā savā, tā visas pārējās pasaules priekšā.

Jautājumi, ko uzdod Koltess, ir vietā arī šī brīža ģeopolitiskajos apstākļos, kur kā labais, tā ļaunais dzimst vienuviet – cilvēka prātā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt