Trīs vitamīna devas. «Dirty Deal Teatro» izrādes «Triptihs» apskats

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Dirty Deal Teatro” izrāde “Triptihs: Džeks Uzšāvējs, Skittles, Ludzas kadriļa” ir trīs vienā, tiesa, atšķirīgi “garšā”, formā, teātra valodas ziņā. Droša izvēle, jo uzdrīkstos apgalvot, ka vismaz vienā no trim īsizrādēm atradīsies āķis, ar ko sagūstīt skatītāja uzmanību. 

C vitamīna deva

Iespējams, tieši veselīgā un pašreizējā epidemioloģiskajā situācijā tik akūtā humora deva visos trijos viencēlienos ir šo satura un formas ziņā atšķirīgo darbu dabiskā saistviela. Režisore Paula Pļavniece kopā ar trim dramaturgiem – Justīni Kļavu, Kārli Krūmiņu un Klāvu Melli – runā par varu dažādās tās izpausmēs, vienlaicīgi protot pasmīnēt par to trīs īsu stundu garumā. Savukārt nepierastais aktieru “kokteilis” – Ance Strazda, Inta Tirole, Anna Klēvere, Ivars Krasts, Jānis Kronis, Agris Krapivņickis, Andis Strods – ļauj vienuviet redzēt jaunas kombinācijas uz skatuves.

Prātā visas trīs īsizrādes rindojas daudzveidīgā secībā, cenšoties tikt skaidrībā, kā mainītos izrādes-triptiha iedarbība uz skatītāju, ja mainītu to secību. Režisores Paulas Pļavnieces izvēle sākt ar grotesku detektīvkomēdiju, turpināt ar skolas atskabargaino drāmu un desertam atstāt emocionāli saputotu divatnes attiecību kokteili ir dabiska. Vienlaikus, ja jau triptihs, tad jābūt trijiem tematiski saistītiem darbiem. Paši izrāžu veidotāji stāsta, ka vienojošais motīvs esot vara. Taču, no skatītāja pozīcijām raugoties, vara paliek tikai kā izejaspunkts sižetam, par nesošo sienu tomēr atstājot attiecības pašiem ar sevi un vienam ar otru, nevis attiecības ar varu.

Varas klātbūtne drīzāk diktē apstākļus, kuros izrāžu varoņi šķetina savas savstarpējās attiecības.

Burziņš Vāverpils iecirknī

Atsaucot prātā īru dramaturga Mārtina Makdonas melnuma kvintesenci un amerikāņu kinorežijas ikonas Kventina Tarantino asiņaino graciozitāti, gaumīgi izklaidējoša ir pirmā daļa “Džeks Uzšāvējs”, kuras pamatā ir Justīnes Kļavas dramaturģiskais materiāls. Neeksistējoša mazpilsēta. Policijas iecirknis. Divi izmeklētāji. Cietušo lomās – kailas pēcpuses. Vainīgo lomās – neatrisinātu attiecību mudžeklis ģimenē, skolā un sabiedrībā.

Parodējošā, reālistiskā telpa, ko bagātīgi iekārtojusi scenogrāfe Austra Hauks, kļūst par dinamiskas attiecību risināšanas ringu starp diviem brāļiem – garo un izstīdzējošo, lempīgo Ivara Krasta varoni un mazo, apaļīgo, tūļīgo Jāņa Kroņa varoni – un viņu skolasbiedru Agra Krapivņicka varoni. Dramaturģe veikli izmanto komiski pārbaudītus tēlus, uz kuriem lūkojoties nāk prātā nevis klasiskais tandēms ar Šerloku Holmsu un Doktoru Vatsonu, bet gan drīzāk bērnībā redzētais toreiz vēl čehoslovāku animācijas filmu seriāls par diviem suņiem un vārnu “Stremjanka un Makarons”.

Tāpat dramaturģe ieliek varoņus situāciju komēdijas pārpratumos, dekorētiem ar dokumentāliem inscinējumiem vietējās avīzes lapās un kriminālziņu apskatā; papildina ar tipiskām pakaļdzīšanās ainām un ļauj šķīst sejā ielietam pastāvējušam puķūdenim un asins pleķiem, zibināties ieročiem un viedokļiem.

Visbeidzot atgādinot, cik vientuļš katrs ir savā patiesībā. Līdz absurdam vientuļš un vienlaikus smieklīgs savā rīcībā.

Lai arī tieši ilgstoši smiekli par otru, iespējams, noved pie tāda iznākuma, ar kādu noslēdzas triptiha pirmā daļa.

Jautājums – kam?

Otrā daļa – dramaturga Kārļa Krūmiņa “Skittles” – vēsta par skolas klasiski sarežģīto jautājumu – skolēnu attiecībām ar skolas direktori un skolotāju. Šī triptiha izrāde liek uzdot visvairāk jautājumu par šīs izrādes mērķauditoriju. Vai tas ir sentimentāls ieskats skolas laikos, no pieaugušo pozīcijām raugoties? Vai tas ir realitāti ilustrējošs stāsts vecāku acīm? Vai tomēr vidusskolas dumpiniekiem (un ja tā, tad vai patiesi vidusskolēni varētu identificēties ar konkrētajiem skolēniem šai teātra zālē, vai tomēr ir notikusi nobīde laikā par kādu desmitgadi)? Iespējams, atbildes ir vairākas.

Asprātīgs, bet ne visiem aktieriem ērts ir uzdevums iejusties skolēnu ādā, leksikā, pārdzīvojumos (vispārliecinošāk ar to tiek galā Andis Strods). Vienlaikus izvēle skolēnu kurpes likt uzvilkt dažādu paaudžu aktieriem, tostarp, Annai Klēverei, Intai Tirolei, Jānim Kronim un Andim Strodam, bet skolas personāla lomas atvēlot jaunākās paaudzes aktiermeistarības apguvējiem Ancei Strazdai un Agrim Krapivņickim, iespējams, ir režisores vai dramaturga apzināts solis, lai ļautu sajust šo neērtību arī skatītājam.

To, ka esam izauguši no skolas sola, bet aizvien pieļaujam tās pašas kļūdas, tikai citās vidēs, un to, ka plaisa starp paaudzēm nekad nepazudīs pavisam.

Vienlaikus šai “gabalā” tas arī paliek vienīgais pārsteiguma moments skatītājam, pārējā laikā pacietīgi vērojot klasisko un iepriekšparedzamo sižetu par teicamnieces un sliktā puiša attiecību sekām un varoņu izvēlēm.

Man riebjas, ka viss riebjas

Pirmā doma, ko ir vēlme īstenot pēc izrādes izskaņas, ir cerība atrast “Youtube” ārēs kāda deju amatierkolektīva izdejotu Ludzas kadriļu, kas arī veiksmīgi izdodas. Tiesa, tagad uz šo dejā ietērpto attiecību kompozīciju gribot negribot nākas skatīties dramaturga Klāva Meļļa asprātīgi smalki jūtošajām acīm. Drāma, kurai piešķirta Ludzas kadriļas četru daļu struktūra, vēsta par diviem attiecībās un attieksmēs apjukušiem jauniešiem, kuri publiski lasa savu dienasgrāmatu piezīmes kā apsūdzības otram no tiesas zāles rindām.

Vicinot gaisā apgalvojumu “Man riebjas, ka …” karogu, jauniešu izteikumos apziņas plūsmas formā aiztek viņu emociju kamols pavedienu pa pavedienam, tinoties pašiem gar kājām, ik pa brīdim ļaujot paklupt arī skatītājam, uzpazīstot tipiskākās aprakstītās situācijas.

Tiktāl, kamēr nekas cits neatliek, kā vien iekrist vienam otra apskāvienā.

Apziņas plūsmas izmantošana ar maģisko un formu saturošo vārdu atkārtojumu atsauc prātā Krievijas mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva izteiksmes formu īpaši sirreālistiskajā mīlas stāstā filmā-koncertā “Skābeklis” (starp citu arī ar absurdu dejas un ritma motīvu). 

Šai triptiha daļā telpas ziņā tīrajā scenogrāfijā būtiska loma ir Klāva Meļļa spriedumiem un Jāņa Sniķera gaismu scenogrāfijai, atkailinot emociju līnijas un nospriegojot tās. Tieši iecere risināt šo stāstu ar kadriļas intermēdijām, kur stāstnieka cepuri galvā uzliek aktieris Ivars Krasts, piešķir trešajai, noslēdzošajai triptiha daļai zināmu devu viegluma. Tāda viegluma, kas atspēko jauniešu dumpinieciski apjukušos apgalvojumus un apvainojumus sev, otram, citiem, galu galā – valstij. Un ļauj cerēt, ka viss būs labi. Arī tad, ja bezcerība vēl skatās acīs no atspulga spogulī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti