Trīs dažādas sievietes, viņu likteņi un stāsti - Irinas Kešiševas, Jeļenas Ņetjosinas un Žannas Lubgānes atveidotajos sieviešu tēlos. Piedzīvotajā ir gan sāpes, gan mīlestība, veidojot dzīvi kā metāllūžņu izgāztuvi, kurā jāizvērtē, kas izmetams ārā un kas vērtīgs un paturams sev.
“Visu negatīvo savā dzīvē vajag izmest izgāztuvē kā metāllūžņus, dzīvot ar gaišo, ar prieka sajūtu, jo mēs uz šīs zemes esam atnākuši vien uz mirkli, un tērēt dzīvi bēdām, aizvainojumiem, nodevībai, cīņām nav vajadzīgs,” saka režisore, dramaturģe Alla Korovkina (Krievija).
Izrāde ir pilnībā autores darbs, rakstot šo lugu par savu pieredzi. Viens no lugā aprakstītajiem notikumiem pirms 40 gadiem piedzīvots Daugavpilī. Pirmā mīlestība. Šķiršanās un sāpes.
“Kad cilvēks pieaug, protams, vairāk ir sāpju nekā prieka, bet tāpat atmiņā paliek priecīgie brīži. Gribējās nodot pozitīvo, tā pati šķiršanās ir bēdīga, bet dzīvot apzinoties, ka piedevusi, mīlējusi un mīli joprojām,” saka Korovkina.
Iestudējumā iezīmējas arī padomju laiks, komunisma celšana, kopīgie ideāli un to ietekme uz cilvēka iekšējo pasauli. “Rāda tā laika nepieciešamību melot, pārspīlēt savu mīlestību pret dzimteni, par ko šeit tiek runāts, ka cilvēki bija spiesti aizmirst sevi,” skaidro aktrise Jeļena Ņetjosina.
“Metāllūžņi” šajā sezonā nebūs pēdējais režisores un pedagoģes Allas Korovkinas darbs Daugavpils teātrī. Kopā ar Daugavpils teātra vadītāju Oļeģu Šapošņikovu bez režisora striktiem uzstādījumiem, aktieriem pašiem brīvi izvēloties, taps Antona Čehova stāstu kaleidoskops.
