Pirmie skatītāji sāk nākt uz autostāvvietu Pasta ielā vēl ilgi pirms sākuma, kas bija paredzēts pulksten 21.30. Kolēģi žurnālisti ierodas, šķiet, visi. Un kā gan ne – beidzot pēc ilga pārtraukuma kultūras notikums norisinās dzīvajā, nevis visiem apnikušajā tiešsaistes formātā. Turklāt pirmo reizi viss notiek pēc jaunajiem noteikumiem – pleķītī, kur jānotiek izrādei, ielaiž tikai tos, kas var uzrādīt Covid-19 sertifikātu.
Publikā ir vairāki desmiti cilvēku. Horeogrāfe un dejotāja Kristīne Brīniņa, viņa arī laikmetīgās dejas izrādes-performances “Drupas” režisore un izpildītāja, pieiet pie konstrukcijas, kas salikta no baltiem silikātķieģeļiem, kuri atgādina mājas sienas būvniecības sākumposmā un…
“Es būvēšu ēkas sienas un dažādas konstrukcijas no 500 ķieģeļiem, balansēšu uz tām. Sienas sagāzīsies, es tās radīšu atkal un atkal. Tas viss apvienosies ar horeogrāfiju. Tā visa jēga ir manas pārdomas par to, ko nozīmē mājas un kāpēc mums visapkārt, gan pilsētā, gan, jo īpaši, laukos, ir tik daudz pamestu ēku. Kāpēc mēs ceļojam no vienas vietas uz otru, un ko mēs aiz sevis atstājam. Un ko mums vispār nozīmē apziņa, ka mums ir mājas,” tā vēl pirms vairākiem mēnešiem, kad projekts tikai sākās, sarunā ar Rus.lsm.lv paskaidroja Kristīne Brīniņa.
Pēc viņas ieceres performances “Drupas” ideja sasaucas ar vācu domātāja un viena no 20. gadsimta lielākajiem filozofiem Martīna Heidegera eseju “Būvēt. Mājot. Domāt”.
… Brīniņa apiet apkārt “mājai” un iekārtojas tajā “nakšņot”, pēc tam sāk salikt vēl vienu sienu, iekšējo. Ne tikai no ķieģeļiem, bet pievienojot arī mazus akmentiņus. Apstaigā konstrukciju no augšas, balansējot uz ķieģeļiem, kas šūpojas, un turpina iekārtot māju. Atvelk lielu plāksni, noliek uz sliekšņa. Un – aizkustinoša detaļa – vēlāk, ieejot “mājā”, pret to slauka kājas kā pret kājslauķi. Sanes vēl ķieģeļus no milzīgas kaudzes zālājā, atnes “mājās” lauku ziediņus… Vārdu sakot, rada mājīgumu. Bet pēc tam – sāk visu graut. Un atkal būvē. Pievienojiet deju, precīzāk sakot, plastiskās kustības, kurās ir dvēseles meklējumi, balansēšana uz robežas tiešā un pārnestā nozīmē, jūtas, vientulība un skumjas. To visu pavada un papildina mūzika, kuru ar analogajiem instrumentiem spēlē Maksims Šenteļevs.
Pievienojiet vēl arī kontrastu – smalka meitene ar garu bizi un smagie ķieģeļi, kurus Brīniņa ne tikai staipa šurpu turpu un no tiem saliek dažādas konstrukcijas, bet “graušanas stadijā” arī met uz augšu.
Interesants iestudējums. Ar jēgu, kuru varbūt nav tik vienkārši “nolasīt” tiem, kuri ir tālu no laikmetīgās mākslas. Bet brīžiem izrāde patiešām aizraujoša.
Vēl jāpiebilst, ka izrādes “Drupas” radīšanu atbalstīja Liepājas Kultūras pārvalde 2021. gada pirmajā kultūras projektu konkursā.
Kristīnes Brīniņas "Drupas" nākamo tikšanos ar skatītājiem piedzīvos 19. jūnijā Rīgā festivāla "Laiks dejot" programmā.
