Horeogrāfes Olgas Žitluhinas topošā izrāde ir pirmais mēģinājums Latvijā runāt par sarežģītajām Ibsena „Branda" idejām pilnmetrāžas laikmetīgās dejas izrādes formātā. Visā pasaulē zināmā norvēģu dramaturga lugas regulāri iestudētas Latvijas teātrī jau kopš tā pirmsākumiem, taču Ibsena darbu inspirēta horeogrāfija līdz šim tapusi tikai kā dramatisko izrāžu sastāvdaļa. Plašsaziņas līdzekļiem jau ziņots, ka mākslinieciskais projekts guvis starptautisku atbalstu, 99 pieteikumu no 56 pasaules valstīm konkurencē kļūstot par vienu no četriem Starptautiskā Ibsena konkursa laureātiem.
Izrādē dejo Latvijas laikmetīgajā dejā neierasti liels dejotāju sastāvs – 15 dejotāji, ar kuriem kopā izrādē piedalīsies arī grupas „Dzelzs vilks" mūziķi Juris Kaukulis un Kaspars Tobis. Izrāde „Ārā" ir jau devītais mākslas projekts, kurā Olga Žitluhina sadarbojas ar populārās grupas „Dzelzs vilks" mūziķiem, kuri šobrīd aktīvi iesaistās mēģinājumu procesā, kopā ar horeogrāfi meklējot labāko izrādes muzikālo risinājumu.
Ilggadīga sadarbība Olgu Žitluhinu saista arī ar tērpu mākslinieci Šeilu, kura līdzīgi mūziķiem regulāri piedalās mēģinājumos, lai sarunās ar dejotājiem atrastu katram piemērotāko, vienlaikus izrādes kopējai koncepcijai atbilstošāko tērpu.
Pirmoreiz Olga Žitluhina sadarbojas ar scenogrāfu Gintu Gabrānu. Mākslinieks ir viens no Latvijas laikmetīgās mākslas zināmākajiem pārstāvjiem, kas savos darbos eksperimentē vienlaikus ar zinātni un mākslu. Gabrāna izstāde „Paraspoguļi" 2007. gadā pārstāvējusi Latviju Venēcijas biennālē, tikusi nominēta „Purvīša balvai", kļūstot par skatītāju balsojuma uzvarētāju. Ginta Gabrāna veidotās scenogrāfijas sešas reizes nominētas „Spēlmaņu nakts" balvai, saņemot to 2001./2002. gada sezonā. Arī izrādes „Ārā" scenogrāfijā Gints Gabrāns ir savai, zinātniskajos eksperimentos balstītajai, mākslinieciskajai valodai uzticīgs, izmantojot, piemēram, lāzerus. Līdzīgi kā citi izrādes elementi scenogrāfija top mēģinājumu procesā, ar dažādu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palīdzību uzdodot arī mūsdienās aktuālos Branda jautājumus.
Branda moto skan: "Tiks piedots – ja tu neiespēji, bet mūžam ne – ja negribēji". Izrāde top, domājot par cīņu ar tumsu, par kāpšanu kalnā, vēlmi aizraut un vest sev līdzi, par šaubām un neticību ceļā, par bedrēm, kurās jāiekrīt, lai zinātu, kur kāpt un kādēļ to darīt. Vai tas joprojām ir ceļš, kuru katram jānoiet kādā savas dzīves posmā, vai arī tagad maksimālismam un ideālismam vairs nav laika, jo jāpaspēj interesēties par visu vienlaikus? Lielākais radošās komandas izaicinājums ir par šiem jautājumiem runāt tā, lai jauniešiem nenāktu smiekli, lai visas cēlās idejas nekļūtu par stindzinoši aukstiem jēdzieniem. Tādēļ būtiski, ka izrādes dejotāji paši ir jaunieši – Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas studenti. Un viens no horeogrāfes Olgas Žitluhinas un dramaturģes Intas Balodes būtiskiem uzdevumiem mēģinājumu procesā ir uzdot urdošos jautājumus un uzdevumus jaunajiem dejotājiem, panākot to, ka viņi tiek „izsisti" no intelektuālā un ķermeniskā komforta tīkami pasīvā stāvokļa: „Lai visi ceļas un iet. Lai kāpj uz galda, uz kalna, pa trepēm, pa margām. Un nevis kā auni un aitas, bet katrs no savas gribas un prāta. Ar prieku un labu devu pašironijas."
