Kultūras Rondo

Mākslinieka Jūlija Madernieka devums. Šogad viņa 150.jubilejas gads

Kultūras Rondo

Tuvojas "Lielie lasīšanas svētki" Nacionālajā bibliotēkā

Top aktiera Kaspara Znotiņa un ģitārista Kaspara Zemīša saruna skaņdarbos un dzejoļos

Top aktiera Kaspara Znotiņa un ģitārista Kaspara Zemīša saruna skaņdarbos un dzejā

Mūzikas namā "Daile” aprīlī gaidāms jaundarbs – aktiera Kaspara Znotiņa un ģitārista Kaspara Zemīša saruna skaņdarbos un dzejoļos “Motīvs balsij un ģitārai”. 

"Jau agrāk biju pamanījis, ka Ulda Bērziņa dzejā tiek pieminēts tāds Leinerts. Vairāki dzejoļi ir, kur parādās varonis uzvārdā Leinerts. Bērziņš kaut kad bija teicis, ka tas ir dzejnieks. Paskatījos, kas tas īsti ir par dzejnieku. Pirmkārt, izlasīju viņa dzejoļu krājumu "Gaisma". 

Tas tieši trāpīja tai noskaņai, kuru iztēlojos gandrīz kā ideālo dzeju. Tā ir tā netveramā viela, kur nav nekāda sabiedriska vēstījuma. Skaidrs, ka tā sāpe atnāk. Viņa tur ir," stāstu par topošo iestudējumu aizsāk aktieris Kaspars Znotiņš. 

Šī ir subjektīva, aktiera veidota dzejoļu izlase. 

"Tas ir sens temats – aktieris lasa dzeju. Tas ir sens temats, pret kuru dzejniekiem ir diezgan noraidoša attieksme, un [Imants] Ziedonis savulaik skaidri un gaiši pateica, ka teātrim dzeju nevajag dot. Bet daži aktieri uz to neklausās, un viņi tomēr ņem to dzeju un runā to dzeju skaļi," atklāj Znotiņš.

Viņš arī atzīst, ka vislabākais veids ir, kad dzejnieks pats runā savu dzeju.

Johans Sebastians Bahs un Uldis Bērziņš, Augustins Barioss un Pēters Brūveris, Eitors Villa Lobušs un Uldis Leinerts. Viens no lielajiem dižajiem komponistu vidū, Latīņamerikas komponistu zelta repertuārs ģitārai un Latvijas dzejnieku 20. gadsimta otrās puses perioda smeldzes un ironijas poēzija – šādu savienojumu ir gatavi piedāvāt aktieris Kaspars Znotiņš un ģitārists Kaspars Zemītis sarunā skaņdarbos un dzejoļos "Motīvs balsij un ģitārai”.

Savai izrādes izlasei aktieris izvēlējies tos dzejniekus, kas bijuši Ulda Bērziņa vienaudži.

"Kopīgas gaitas ar Bērziņu viņi gājuši, tad Bērziņa sapņos viņi nāk visi – Kunoss, Brūveris, Leinerts. Es sapratu, ka tie ir viņa draugi, Ulda Bērziņa draugi, tie dzejnieki, kurus viņš nepaskaidrojot liek iekšā savos sapņu atdzejojumos, noredzējumos," atklāj Znotiņš.

"Uldis Bērziņš un viņa dzeja iedeva to rāmi, kur iet un tiekties. Dzejnieka gars nav savaldāms, viņš meklē, iet pāri robežām. Viņš momentā satausta robežas, momentā prāto un fantazē par to, kas ir aiz robežas. Un šeit tas pamazām sākas ar Leinerta dzeju, kur viņa dzejā parādās tā lielā zivs, kas, manuprāt, ir Leinerta gadījumā tas mistiskais, netveramais, ko nevar citādāk nosaukt kā liela zivs," turpina Znotiņš.

Savukārt Kaspars Zemītis izvēlējies Johana Sebastiana Baha, Augustina Bariosa, Eitora Villa Lobuša un savus skaņdarbus izrādei. 

"Man šis caurviju motīvs pašam mūzikai droši vien nav. Šeit Znotiņš ļoti veiksmīgi, lasot kopā dzeju, ļāva man izvēlēties kaut ko no tā, ko es jūtu,

ko es, skatot cauri izvēlētos dzejoļus, sajutu, ka šeit man ir noteikti jāliek iekšā kaut kāds trakums, šeit ir pēkšņi dzejā ārprātīgs trakums, un es jūtu, ka viena Baha prelūdija to visu noliek pie vietas," mūzikas izvēli raksturo Kaspars Zemītis.

"Tieši tādā veidā arī tas mūsu rasols veidojās, rasols ir viena garšīga padarīšana, ja tu zini sastāvdaļu proporcijas. (..) Manuprāt, šeit rasols ir no vienkāršām sastāvdaļām, bet daža laba sastāvdaļa ir ļoti īpaša un ļoti smalka," salīdzina Zemītis.

"Zemīti, kāds rasols, mēs par gaismu runājam, uz gaismu tiecamies!" nepiekrīt Znotiņš.

Runājot par izrādi kopumā, Zemītis vērtē, ka visi dzejnieki runā par lielo gaismu, kas mūs apspīd.

"Manuprāt, tā lielā kopīgā līnija, kas iet cauri, ir šie vienkāršie zemes cilvēki, kas domā par kaut ko lielu, par šo lielo īpašo gaismu, kas mūs apspīd un mēs sajūtam, ka tas notiek. Katrs no viņiem mēģina atspoguļot," uzskata Zemītis.

Mūziķis atzīst, ka ikviens no izraudzītajiem autoriem ir spējis pieskarties dievišķajam - gan vārdos, gan skaņās.

"Viņi ir bijuši ļoti dažādi. Par Bahu droši vien lielākā daļa pasaules teiks, ka tas nu gan bija komponists, kas spēja pieskarties dievišķajam vai parādīt savā mūzikā dievišķo. Taču arī visi šie latviešu dzejnieki, kas šeit ir salikti kopā, manuprāt, ir spējuši ieraudzīt un aprakstīt šo dievišķo jeb šo sapni un dievišķo ideālu, neskatoties uz to, kā katram dzīvē ir gājis," bilst Zemītis.

"Ceru, ka mums izdosies izstāstīt šo stāstu, ka tev nav obligāti jābūt baltas gaismas apspīdētām, lai sajustu šo dievišķo pieskārienu.

To var sajust gan caur mūziku, gan caur dzeju, un to var sajust arī caur to, kā mēs spēlējam, kā mēs lasām, kā mēs dzirdam šo mūziku un dzeju," turpina mūziķis.

Ja Znotiņš teica, ka vislabākais veids ir, ka dzejnieks pats lasa savu dzeju, Zemītis min, ka mūzikā ir labi, ka ir interpreti, jo tas dod mūzikai vairākas šķautnes. Viņš domā, ka arī dzejai interpreti līdzīgi piešķir šādas šķautnes.

Saruna skaņdarbos un dzejoļos “Motīvs balsij un ģitārai” mūzikas namā "Daile” – no 9. aprīļa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti