Šņorbēniņi

Dramaturģe Justīne Kļava: Teksts ir tikai instruments, kas palīdz veidot izrādi

Šņorbēniņi

Grima māksliniece Sarmīte Balode: Es kalpoju aktierim

Māksliniece Anna Heinrihsone: Teātra tērps uz pakaramā bez aktiera nebūs nekas!

Tērps bez aktiera nav nekas! Par teātra kostīmu mākslinieka darbu stāsta Anna Heinrihsone

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Domāt. Domāt vispār. Domāt un redzēt kopplānu un tajā pašā laikā spēt izstāstīt stāstu makrotuvplānā. Tā Andra Freiberga skolu raksturo Anna Heinrihsone – diplomēta scenogrāfe, kura teātrī līdz šim vairāk strādājusi kā kostīmu māksliniece.

No daudzajām izrādēm, kuru tapšanā Heinrihsone ir piedalījusies, sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku sanāk pieminēt vien dažas – "Kopenhāgenu" Jaunajā Rīgas teātrī, "Sapni vasaras naktī" Nacionālajā teātrī, "Hamletu", "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" un šobrīd topošo "Vēlo mīlu" Valmieras teātrī.

Ieva Struka: Mūsu sarunu biju iecerējusi sākt citādi, bet tu iedevi pavisam negaidītu pavedienu: aptaustīji ar roku "Šņorbēniņu" studijas sienas un teici – re, kāds roku darbs! Tad nu man ir jautājums: kā tu iekārtotu teātra šņorbēniņus, ja tev tiktu dots tāds uzdevums? 

Anna Heinrihsone: Interesants jautājums... Nu, redz, tur būtu jāsaprot, vai tā ir tehniska telpa, vai telpa, kur nolīst un paslēpties. Jo viena lieta – kā tie funkcionē izrādes laikā un izrādes vajadzībām, bet otrs jau ir visādi gadījumi un stāsti, kas tur notiek citā laikā – pēc pirmizrādēm, piemēram.

Es vairāk par šo otro pusi... 

Tad man liekas – jo mazāk tajā telpā jaucas iekšā, jo labāk. Zinu, ka Dailes teātrī bija iekārtots tāds atpūtas stūrītis.

Pēc kādas lielas pirmizrādes visi klejojām apkārt pa teātri, pilnīgi nelegāli uzkāpām šņorbēniņos un atklājām tur tādu kā midziņu ar spilveniem. Ļoti ērtu buduāru!

Tas bija tiešām superīgi. Tu esi kā tāds Dievs – ko gribi, to izgaismo. Nu, fantastiski!

Un neko labāku jau arī nemaz nevajag – tādus spilventiņus, uz kā mīksti sēdēt un gaidīt īsto momentu. 

Manā iztēlē šņorbēniņi ir vieta, kur atpūšas tie, kas aizgājuši mūžībā, bet visu mūžu turpat teātrī ir pavadījuši. Un tad es viņus iedomājos uz tiem spilventiņiem. 

Kā tādi eņģelīši, vai ne? Bet vispār ir maģiska tā vieta, jo tur ir pilnīgi cita perspektīva. Ja skatītājs uz skatuvi skatās no apakšas uz augšu, tad šņorbēniņos ir pilnīgi apvērstā perspektīva. Tumsa, tehniskās ierīces, un patiesībā nekāda papildus iekārtošana tiem nav nepieciešama. 

Anna Heinrihsone
Anna Heinrihsone

"Šņorbēniņos" esmu aicinājusi tevi kā kostīmu mākslinieci, tajā pašā laikā principā tu esi studējusi scenogrāfiju. Man atmiņā ir izrāde "Kopenhāgena" Jaunajā Rīgas teātrī. Pēc izrādes secināju, ka scenogrāfija, kas mani tik ļoti uzrunājusi, ir tavējā. Kāpēc scenogrāfijas darbu tev ir tik maz, ja tu to esi mācījusies?

To tā īsti nemaz nevar izskaidrot. Īsti pat nav ko atbildēt, jo tikpat labi jūtos kā gleznotāja vai telpas iekārtotāja. Ilgu laiku esmu mocījusies ar to, kāpēc tā vai ne tā. Bet tad vienā mirklī sapratu, ka laiku pavadu pilnīgi nelietderīgi, uzdodot sev šos jautājumus, kas patiesībā nav no manis atkarīgi. Jo neslēpsim, ka

scenogrāfs, kostīmu mākslinieks vai jebkurš cits, kas strādā teātrī, ir atkarīgs no pasūtījuma.

Un es vienkārši beidzu uzdot sev šos jautājumus un nolēmu darīt to, kas man nāk priekšā, un to, kas mani tiešām interesē. Ņemot vērā, ka mani interesē tik daudzas un dažādas jomas, kas saistītas ar mākslu, es it kā to pat negribu likt kādās nosaukumu kastītēs. Bet "Kopenhāgena"... Man šī izrāde ļoti patika, saturs bija interesants, viss kopā – kāda bija mūsu komanda, kā mēs strādājām… Tas bija ļoti aizraujoši. 

Es to vairāk jautāju tādēļ, ka man šķiet – kostīmu mākslinieks ļoti bieži veido pastāvīgu tandēmu ar režisoru, kaut arī ciešāks tandēms viņam varētu būt ar scenogrāfu, jo viņi abi veido kopējo ainavu. Tev ir prasmes veidot arī telpu, un tad ir ļoti interesanti, kā tie pienākumi sadalās. Jo ne velti gan Vladislavs Nastavševs, gan Alvis Hermanis un arī Viesturs Kairišs savā "Baltijas gredzenā" uzskatījis, ka viņš var veikt visas šīs funkcijas vienlaikus. 

Tad man jāsaka tā, ka tam režisoram, kurš ir spējīgs to izdarīt veiksmīgi, ir ļoti liels talants. Un ne visi, kas to metas darīt, ir vinnētāji. Bet man liekas, ka tas ir atkarīgs no cilvēka, jo, piemēram, kad strādājam ar Indru Rogu, mēs esam tādā sakabē, ka no tā apļa nevar pat izkļūt ārā, kamēr vien esi tajā procesā, un nav svarīgi, kāda virziena mākslinieks tu esi. Tā ka tas, manuprāt, ir atkarīgs no personības, ar kuru tu strādā, un arī no tā, cik es gribu ieiet tēmas dziļumā. 

Es, protams, varu vienkārši uzzīmēt – kas tur, uzzīmē! – kādu kostīmu.

Bet parasti es domāju par paralēlēm, meklēju kādus tipāžus un atsauces mākslā, domāju, ko tas tēls ir darījis pirms un ko darīs pēc tam.

Es uztaisu to stāstu vai attēlu pati sev. Varbūt, ka tas noder arī aktierim – protams, ka es dalos visās savās pārdomās.

Tas ir svarīgi man pašai – lai tas nebūtu vienkārši zīmējums kādai modes skatei, bet lai tas būtu ar saturu saistīts. Protams, visu noskaņu nosaka ideja un telpa, bet tajā pašā laikā ir ārprātīgi svarīgi, cik ērti aktieris jūtas savās drēbēs, cik tās atbilst viņa tēla raksturam. Un tas dažreiz iznāk šausmīgi sarežģīti, jo, pirmkārt, ir grūti ielīst otra cilvēka galvā, lai saprastu viņa domu gājienu. Tad vēl režisora vīzija, jo režisors šos tēlus jau savā galvā ir kaut kā ietērpis, un tad jāspēj tas izlobīt un vēl ielikt tajā visā savu domu. Tur tāda baigā bize jāsapin. Piemēram, tagad Valmieras teātrī ar Māru Ķimeli strādājam pie "Vēlās mīlas", kam es kā reiz taisu scenogrāfiju. Un tā telpa būs netipiska, jo teātris šobrīd ir rekonstrukcijā un izrāde notiks citā vidē. Un esmu ļoti priecīga, ka varu abas puses apvienot, jo tad varu veidot kopējo noskaņu ne tikai ar kostīmiem, bet arī ar telpu, gaismu. Jo es daudz domāju arī par gaismas uzstādījumu – kā viss tiks izgaismots. Tas ir forši, ka daru abas lietas, jo varu kontrolēt, kā izskatās rezultāts, darīt visu, kā es gribu. Bet, protams, ir arī Māras Ķimeles faktors, un Māra ir ļoti prasīga – viņai ir sava bilde galvā, un – jā, tur mums ir tāda slīpēšanās.

Iestudējums "Vēlā mīla" Valmieras teātrī
Iestudējums "Vēlā mīla" Valmieras teātrī

Tu pieskāries tēmai, ko nevaru noturēties nepaturpinājusi. Proti, "Šņorbēniņos" vismaz divās sarunās ar aktieriem esmu jautājusi, kas notiek ar tēlu pēc izrādes. Mākslinieki atzinās, ka viņi daudz domā par to, kas ar viņa tēlu notiek pirms izrādes, bet par to, kas notiek pēc izrādes, viņi nemaz tā nav aizdomājušies. Un tu kā kostīmu māksliniece savukārt tikko pieminēji, ka tu mēdz par to domāt. Konkrētus piemērus, protams, ir grūti atcerēties, bet kāpēc tev tas šķiet svarīgi?

Man ir svarīgi, lai tad, kad skatos uz izrādes notikumu vai stāstu, mēs pieslēdzamies kaut kādai līnijai, kas bijusi pirms tam un aiziet tālāk pēc. Tas nav nogrieznis, tas ir tāds punkts – vienkārši  tu tajā ieskaties, bet tas turpinās. Ja visi to spēj izdarīt, stāsts veidojas tiešām dzīvs. Bet ja to skatās ar domu "te mēs sākam, un tad beidzam" un ja vien visi varoņi nenomirst... Bet arī pēc tam kaut kas turpinās, kā, piemēram, "Karalī Līrā". Tas veido līdzību ar dzīvi – ka jebkurā gadījumā ir kaut kādas pieslēgšanās un atslēgšanās.

Kad tu pēc padarīta darba sēdi zālē un notiek izrāde – vai tev ir būtiskāk, lai tevis radītie kostīmi perfekti ieguļ kopainā, vai arī kostīms būtu harmonijā ar aktieri, kam tas ir mugurā?

Tie procesi notiek jau pirms tam, jo pirmizrādē sēžu un skatos tā, it kā tas uz mani neattiektos, bet pēdējā cēliena beigās es uztraucos par to, ka būs jākāpj uz skatuves. Un citreiz ir tā, ka tiešām – tu skaties tādām kā citām, nepiesaistītām acīm. Un tad ir ļoti interesanti, jo tu pēkšņi ieraugi to kopainu.

Bet pirmizrādē beidz par to domāt un aizmirsti – noskaties un viss.

Ir gadījies tā, kā, piemēram, Nacionālajā teātrī ar "Sapni vasaras naktī". Bija atliktās pirmizrādes, bija mūsu pašu pirmizrāde un pēc tam atkal oficiālā. Aizgāju uz to. Tur bija nomainījusies aktrise, un viņai bija uzvilkts citas aktrises tērps. Protams, ka sāku dīdīties krēslā un domāju – nu, vai tad tiešām nevarēja man paprasīt? Viņai taču ir cits izmērs! Un tad es prasīju citiem cilvēkiem, ar ko es biju kopā uz šo pirmizrādi – vai jūs pamanījāt? Neviens to, protams, nebija pamanījis. Es sapratu – nu jā, tas ir profesionālais tiks. 

Bet par to kopainu... Lai kā gribētos tā saucamās kostīmu izrādes, man tomēr svarīgāk ir, lai viss strādā kopā. Var pat nebūt mana uzvārda [afišā] – man svarīgi, lai visa izrāde ir piedzīvojums. Tā ir zināma pārkāpšana savam ego un kārei pēc atzinības, bet esmu gatava to upurēt. Jo man svarīgāk, lai viss kopā ir Notikums. Un vēl arī tāpēc, lai nojauktu romantizēto priekšstatu par kostīmu mākslinieku. Jo tas ir ārprātīgs psiholoģisks darbs – piemēram, laikošanas. Nekad laikošanā tērps neizskatās tā, kā tam būtu jāizskatās – tas ir par lielu, atgādina maisu, tas ir nesmuks, karājas, un vienmēr – katru reizi! – es redzu to vilšanos un neapmierinātību aktieru sejās... It kā viņi to nezinātu! Un tad tu tur stāvi un mēģini nogludināt situāciju ar šuvējām. Varbūt vajadzētu kādu neirolingvistisko kursu tiem, kas strādā teātrī ar aktieriem, jo tā ir tāda šķautne šim darbam.

Zini, Nacionālā teātra [dienesta] trepēs ir pīpēšanas vieta – tu ej pa tām kāpnēm un dzirdi, kā tevi aprunā… Tad, protams, esi satriekts. Tas nav tā vienkārši – aizej uz darbnīcu, uzzīmē, un pēc tam tērpu veido saskaņā ar aktieri. Tā galīgi nav!

Ja aktierim [tērps] nepatīk, viņš var nojaukt visu shēmu.

Tāpēc jāmēģina paskaidrot. Ne visi spēj uztvert zīmējumu, ne visi spēj uztvert to, ko mēģinu pastāstīt, tāpēc es rādu bildītes, izprintēju kādus mākslas darbus, ja tas ir nepieciešams, ilustrēju ar asociatīviem piemēriem, kāpēc esmu izdomājusi tieši tā – piemēram, ko šis tēls manā skatījumā darījis pirms tam, un tad raisās saruna. (..)

Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" iestudējums Nacionālajā teātrī
Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" iestudējums Nacionālajā teātrī

Skatoties tavu ļoti plašo izrāžu sarakstu, nomācošs vairums ir lielu pilnmetrāžas inscenējumu. Tas ir milzīgs darbs – nerunājot par psiholoģisko aspektu, bet arī tīri fiziski – apģērbt lielu, lielu aktieru ansambli. Tomēr ir arī mazie kamerstila darbiņi, kur aktieris atrodas metra attālumā no skatītāja, un redzama ir katra vīle. Kas ir grūtāk – rēķināt tuvo attālumu, ja zini, ka ieraudzīs pat materiālu, vai tomēr milzīgā glezna uz lielās skatuves?

Man liekas, ka ne visi var [pievārēt] tos lielos inscenējumus, tāpat kā ne visi režisori tos var iestudēt.

Pirms lielajiem iestudējumiem man gadījies tā, ka vienkārši ir izmisums, jo es nesaprotu, kas kurā mirklī nāks…

Parasti lielajos iestudējumos ir tā, ka vairāki aktieri spēlē vairākas lomas, tāpēc es vēl kombinēju, kad viņš varēs noiet [no skatuves] pārģērbties. Sākumā ir tāds izmisums, ka neko nesaproti – tiešām nesaproti! Ir tāda sajūta kā pirms lēkšanas kraujā. No otras puses pieredze jau rāda, ka vienmēr viss ir kaut kā noskaidrojies un neviens jau pliks uz skatuves nav izgājis.

Bet tad lielajos iestudējumos ir nākamā stadija – tu ieej azartā, sāc taisīt kombinācijas, spēlēties ar masām: tur var dabūt krāsu laukumus, veidot attēlu no aktieru ķermeņiem – tas ir ārprātīgi aizraujoši! Un ja vēl ir saskaņa ar režisoru – ka tu ar viņu spēj to visu izrunāt… Tas ir baigais gandarījums.

Bet, kas attiecas uz tām vīlēm, nav jau starpības – tāpat visas tekstūras un faktūras "notiek" arī lielajā iestudējumā, jo gaismā tikpat labi var nospēlēt arī auduma tekstūra pati par sevi. Bet mazajos – jā, tur ir tāda pērlīšu izšūšana, līdzībās runājot. Un arī nianses.

Piemēram, Valmieras teātra izrādē "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" skatītāji izrādē tā kā osta gaisu. Jo aktrise tik tuvu noiet garām, ka vienā mēģinājumā sapratu, ka viņai jāsmaržo tieši tā. Un tagad abas aktrises pirms izrādes sasmaržinās – katrai ir savas smaržas.

Līdz tādām niansēm. Tas atkal ir cits kaifs – dabūt to trešo maņu, ka tev paiet garām un tiešām uzvēdī aromāts. Tā ir tā starpība ar kino – ka tu vēl vari iedot arī to smaržu klāt – pieslēgšanās pie notikuma līdz tādam līmenim.

Iestudējums "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" Valmieras teātrī
Iestudējums "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" Valmieras teātrī

Es šad tad esmu domājusi par smaržām un smakām, kas patiesībā teātrī tiek ļoti maz izmantotas. Varbūt neuzmanības dēļ, bet varbūt arī īstenībā tas ir ļoti riskants izteiksmes līdzeklis: ja kostīms vai scenogrāfija tev kairina acis vai skaņu partitūra – ausis, maņu orgāns, kas saistīts ar ožu, ir ārkārtīgi individuāls.

Ir jau tie gadījumi, kad uz skatuves tiek kaut kas cepts, un publiski visi vēderi rūc. Tomēr cept – tas ir superreālisms. Bet tieši tas, kas attiecas – īpaši kamerzālēs – uz to, kā konkrētais smaržo – man liekas interesanti to turpināt. Jo es, piemēram, esmu ļoti sensitīva uz smaržām:

ja uz ielas man vienkārši kāds paiet garām un tu sajūti viņa smaržu, man uzreiz izveidojas bilde par šo cilvēku – smarža ir tāds iedarbīgs veids.

Piemēram, iekārtoju izstādi ar Vasiļjeva tērpu kolekciju – tie bija Otrā pasaules kara laika tērpi, un par vienu no tērpiem bija apgalvojums, ka tā ir Hitlera sievas Evas Braunas kleita. Tas bija Liepājas muzeja filiālē, kur bija iespēja šim tērpam izveidot atsevišķu telpu. Veicām pētījumu, kādas smaržas tolaik bija modē. Diezgan vecmodīga iznāca tā buķete – bija gan roze, gan lavanda.

Caur vienu smaržu eksperti sakombinējām to smaržu, un telpā smaržoja. Smarža pati par sevi mūsdienām bija tāda šķebīga, bet man liekas, ka tas tieši bija forši, ka tu ieej tajā telpā, un uzvēda aromāts, arī kleita ir no zīda, ļoti tipiska tam laikam. Un pat ja tā smarža bija neuzbāzīga, vienalga – uzskatu, ka viņa uzbūra laikmeta un personības noskaņu un bildi.

Runājot par kostīmiem un raksturu. Izņemot tērpu ārpus izrādes konteksta un noliekot tos mums līdzās, mēs saprotam – jā, šis tērps, visticamāk, ir no ļoti traģiska iestudējuma. Par komiskiem kostīmiem runājot, ir pat ļoti viegli iedomāties, kāds tas varētu būt. Bet vai tērpam var piešķirt arī pretēju raksturu? Un vai vispār šādā aspektā tev ir nācies domāt?

Man liekas, ka ir tieši otrādi – komiskos ir grūtāk saprast! Un es kā psiholoģe tev varētu tagad pajautāt: pastāsti mazliet vairāk par to traģiku – tieši kāda traģēdija ir notikusi ar šo tēlu? Vai cilvēks ir nelaimīgs, vai viņš ir cietis, vai viņš ir lūzeris? (..)

Piemēram, kā parādīt mūsdienu biznesa cilvēku? Vai viņam vienmēr jābūt uzvalkā? Nē taču! Tikpat labi viņš var būt džinsos. Bet kā parādīt to, ka viņš ir pietiekami "biznesīgs"?

Bet par to traģisko un komisko...

Piemēram, ja tu veido "Karali Līru", ir skaidrs, ka komēdijas tur nebūs. Kā tu piešķir intonāciju arī caur kostīmu, un vai to vispār var?

Protams, var. Ne vienmēr komiskais ir krāsains, un ne vienmēr traģiskais ir melns. Un drīzāk tas ir kontekstā, jo traģiskums jau bieži veidojas no tā, ka tēls ir neiederīgs konkrētajā vidē un brīdī, kas notiek uz skatuves. Tāpēc arī

ir tik grūti iekārtot izstādes ar teātra kostīmiem, jo bez aktieriem tie ir tādi tukši – neredzu tos uz manekeniem, man tie neko neizsaka.

Jo man vajag papildus informāciju! Bieži vien tērps pats par sevi nav nekas – teiksim, brūna jaciņa un pelēkas bikses – nu, ko tev tas izsaka? Tas var būt gan komiski, gan traģiski – visa sāls ir konteksts. Tāpēc negribētos kaut kur karināt kostīmus bez aktieriem.

Bet komēdiju viscaur melnā tu vari iedomāties?

Kāpēc gan nē? Uztvere par to, kas ir smieklīgs, mūsdienās transformējusies – arvien vairāk mēs ejam sarkasma virzienā un smieklīgs ir tieši melnais humors, nevis tiešais, kurš ir ļoti naivs. Līdz ar to naivu papildināt ar naivu – tur nekas labs nesanāks. Drīzāk tas strādā uz atšķirībām, kontrastiem. Ja pagājušajā gadsimtā komiskos tēlus mēģināja apģērbt komiski un tas strādāja, tad tagad, man šķiet, tas vispār nestrādā. Tas liekas senili.

Strādāt pie jebkura cita gadsimta stilizācijas kostīmu māksliniekam droši vien ir ļoti radoši un interesanti. Bet iestudējumos, kas runā par šodienu, tas ir grūti vai viegli? Un kā piešķirt māksliniecisko vērtību šodienas cilvēkiem?

Tas ir baigi grūti... Tas ir ļoti, ļoti grūti, jo katram šai ziņā ir savs priekšstats.

Te man jāapgāž arī tā teorija, ka aktieri uz skatuves varētu kāpt savās drēbēs. Tā būtu traģēdija! Tas nekad nestrādā, jo ir jābūt māksliniekam, kas redz kopskatu, citādi vienkārši būs rasols.

Manuprāt, visam jāiekļaujas kaut kādos noteikumos. Protams, katrs tēls var būt savā stilā, jābūt kaut kam vienojošam. Piemēram, skatos uz radio studijas blokiem, kas ir šajā studijā, un te ir kaut kāda proporcija – ir jābūt vienam elementam, kas kaut vai neredzami atkārtojas, bet visu saista. Tāpēc nedrīkst ļaut pašiem ģērbties. Jā, man ir bijusi tāda pieredze, un es nekad neesmu bijusi līdz galam apmierināta, kas no tā ir rezultātā sanācis. Jo ir ļoti daudz subjektīvo viedokļu. Sak, nē, tie tā neģērbjas. Nē, ja viņš ir tāds, tad viņš nekad to neuzvilktu. Viņš nekad nenēsātu tādu pulksteni, vai arī – jaunietis nekad tā neizskatītos. Īpaši jauniešu tēli uz skatuves – aktieri jau vairs nav nekādi jaunieši, un tas jau ir klupšanas akmens. Ja viņi uzvelk jauniešu drēbes, nu, kas tur beigās var sanākt? Bet vienalga – ja ir tādi gadījumi, es vienmēr pārprasu kādam jaunākas paaudzes cilvēkam, vai tas tā var būt, vai tas ietrāpa. Lai nav tā, ka uz izrādi atnāk kāds jaunās paaudzes skatītājs un sāk vienkārši smieties. Tad tas ir traģiski.

Runājot vēl par paaudzēm – scenogrāfijas jomā Latvijā runājam par Andra Freiberga skolu un vēl senākām skolām. Kā ir kostīmu mākslā? Vai tu pati jūti, ka kļūsti par skolotāju jaunākajām mākslinieku paaudzēm? Un kā vispār – vai kostīmu mākslā varam runāt par skolu, vai arī nav vērts to darīt? 

Tur ir mazliet savādāk, jo tā saucamā Freiberga skola vēl arvien turpinās – viņa skolnieki turpina skolot jaunos kursus. Mums nebija atsevišķas kostīmu nodaļas vai novirziena, un vispār tā skola, ko ieguvu, bija vairāk par domāšanu, nevis kādām tehniskām lietām. Jo tad, kad pabeidzu akadēmiju, es pat nezināju, kā un ko sauc uz skatuves. Visdrīzāk varētu teikt, ka kostīmu nozarē ir kaut kādas līdzības – līdzīga domāšana vai līdzīgi paņēmieni. Tādā gadījumā domāju, ka

uz mani kaut kādā ziņā attiektos Večellas Varslavānes līnija. Jo man viņa ļoti patika kā personība, viņa bija fantastiska!

Ne tikai tas, kā viņa strādāja teātrī – bet arī tas, kā viņa runāja, kā viņa ap sevi uztaisīja to vidi – tas bija vienkārši apbrīnojami... Tā ka man drīzāk gribētos viņas skolu pārņemt, jo tā domāšana mums bija līdzīga.

Bet arī scenogrāfijas skola patiesībā veidojas domāšanas līdzībās. Distance visur ir svarīga. Visiem mums, šobrīd strādājošajiem, pamatā tomēr ir Freiberga uzstādījums – domāt. Domāt vispār. Domāt un redzēt absolūtu kopplānu, tajā pašā laikā spējot izstāstīt stāstu ar pilnīgu makrotuvplānu. Un tas – vienalga, vai tā ir scenogrāfija vai kostīmi – atrisina visus jautājumus. Nezinu, kā viņš to iemācīja, bet tas ir ļoti, ļoti svarīgs paņēmiens. To es sauktu par Freiberga skolu.

Nereti nākas domāt par to, ka beidzas izrāde, un, tāpat kā aktieriem un režisoriem jāpierod, ka viņu darbs ir gaistošs, arī ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku darbiem ir līdzīgi – agri vai vēlu tie tiek pārstrādāti, pielāgoti kādam citam vai pat elementāri utilizēti, izārdīti, un tie vairs neeksistē. Vai ir kāds kostīms, kuru ja ne gluži tu gribētu redzēt uz ielas ejot pretī, bet par kuru tev liktos – šim būtu jāpaliek vēsturei?

Jā. Tā ir sāpīga tēma, jo pati esmu bieži gājusi teātra noliktavā meklēt tērpus, kurus varētu izmantot un pārstrādāt savām vajadzībām. Un vienmēr man ir tā šausmīgā neērtības sajūta, ka es ņemu citu mākslas darbu un pārtaisu. Bet tāds ir tas process. Jā, tas ir gaistošs. Īpaši tad, ja izrādei, piemēram, nepieciešams nevis jauns tērps, bet tāds, kas piedzīvojis savus laikus, un tad nav nekā labāka par kostīmu noliktavu! Bet ir tērpi… Piemēram, "Hamleta" tērpi, kas bija ļoti pāragri aizgājušajai izrādei Valmieras teātrī. Ir arī tādi, kas ir pavisam neuzkrītoši – kaut kādas žaketes esmu pati bružājusi, krāsojusi un berzējusi, lai tās izskatās vecas. Bet nu – atkal jau jāatkārto, ka bez aktiera šie tērpi nav nekas. Nu, labi, tas ir mans roku un domu darbs, bet bez aktiera tas nav nekas, un tas jāpieņem.

Viljama Šekspīra "Hamlets" Valmieras teātrī
Viljama Šekspīra "Hamlets" Valmieras teātrī

Sanāca mums tāds ļoti sāpīgs noslēgums.

Nē, nav sāpīgi, nav ko tādā sentimentā grimt. Vienkārši tur jau ir vēl viens aspekts. Jebkurš – arī mākslinieka darbs, ir vienkārši darbs: tās nav alegorijas vai kaut kāda plūstoša fantāziju pasaule, kurā es dzīvoju. Tas ir reāls darbs, kurā esmu psiholoģiski un fiziski nostrādājusies, un pieņemu to, ka mans darbs sākas un beidzas. Un mana darba augļus var izmantot kāds cits – jā, protams, bet – pārstrādājot, nevis pa tiešo paņemot, tas gan. (smejas)

Bet noslēgumā es varu teikt – kas mums traucē iztēloties, ka tie veļi šņorbēniņos sēž tavos kostīmos? Lai taču viņi to dara!

Viņi to var darīt, jā, tikai gribētu zināt, kura tieši velis tas ir. Varbūt kaut kas jāpielabo viņam, varbūt jāiedod cits pulkstenis? (smejas

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti