Šņorbēniņi

Par jauniem stāstiem un lielāku brīvību. Saruna ar "Dirty Deal Teatro" vadītāju Annu Sīli

Šņorbēniņi

Māksliniece Anna Heinrihsone: Teātra tērps uz pakaramā bez aktiera nebūs nekas!

Dramaturģe Justīne Kļava: Teksts ir tikai instruments, kas palīdz veidot izrādi

Teksts nav pašvērtība. Saruna ar dramaturģi Justīni Kļavu

"Man šķiet, ka tas ir ļoti pareizi – apgūt dažādus noteikumus un pēc tam mēģināt iet pret tiem. Jo tikai tā mēs varam radīt kaut ko jaunu", tā saka dramaturģe Justīne Kļava.

"Visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka teātris ir kopīgs radīšanas process, kura galā ir izrāde, nevis teksts, kuru esmu uzrakstījusi (..) Teksts nav pašvērtība. Protams, tas var par tādu kļūt, taču, manuprāt, tas ir tikai instruments, kas palīdz veidot izrādi," spriež Kļava. Viņas lugas kalpojušas par "instrumentiem" režisores Ingas Tropas-Fišeres iestudētajām izrādēm "Dāmas" (2016, Teātris TT) un "Dvēseļu utenis" (2017, DDT), Toma Treiņa Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajiem "Latviešiem" (2019, pēc Garlība Merķeļa darba), Dailes teātra izrādēm "Planēta nr.85" (2018, režisors Dmitrijs Petrenko) un "Sidraba šķidrums" (2020, režisore Paula Pļavniece), kā arī Pļavnieces uz Daugavpils teātra skatuves liktajām "Jubileja’98" (2017) un "Lutišķi. Simtgade" (2018). Pavisam nesen Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Gata Šmita režisētā Justīnes luga "Desmit iemeslu apciemot Kauci".

Ieva Struka: Cik tev ir būtiski teātrī kļūt par "savējo"? Kāda ir atšķirība, esot teātrī kā oficiālam darbiniekam vai kā viesim?

Justīne Kļava: Ārštata darbinieks uzņemas atbildību tikai par savu vienīgo darba daļu – dramaturģijas izveidošanu konkrētai izrādei. Paradokss ir tajā, ka tiklīdz kā kļūsti par štata darbinieku tik lielā institūcijā kā, manā gadījumā, Dailes teātris, it īpaši nonākot vadošā amatā, ir jāuzņemas atbildība ne tikai par to, ko pats dari, bet par visu, kas tur notiek. Pēdējo darbu – "Zemdegu" dramatizējumu – es uzrakstīju pirms vairāk kā pusotra gada. Tad diezgan skaidri iezvanījās pārliecība, ka kaut kas nav kārtībā. Es negribu būt administrācijas darbinieks, ko pārsvarā darīju, piedaloties dažādās sapulcēs, rakstot preses relīzes. Es gribu būt rakstnieks. Manuprāt, tieši šādā formātā es varu daudz vairāk dot Dailes teātrim, un tieši tāpēc tāds lēmums tika pieņemts, par ko esmu ļoti priecīga – ar Žagara kungu esam vienojušies, ka man piedāvās tikai radošus darbus.

Ir bijis daudz runu, tai skaitā no dramaturgu puses, ka Latvijā, tāpat kā Vācijā, vajadzīgi štata dramaturgi, bet realitāte ir pretrunā ar šīm vēlmēm. Kā tev liekas, kāds ir optimālais variants?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Ar dramaturgu Evartu Melnalksni par šo diskutējām, un viņš izteica ļoti interesantu tēzi, ka par literārās daļas vadītāju vai vadošo dramaturgu ir jāstrādā cilvēkam, kuram sirdij tuvāks ir kuratora darbs un kurš ir gatavs uzņemties rūpes, kā literatūras nozarē to darītu grāmatas redaktors. Savukārt dramaturgam vajadzētu būt tam cilvēkam, kurš veido visus dramatizējumus teātrim, kurā viņš ir štata darbinieks, arī īsina tekstus un palīdz režisoram ar jebkāda veida dramaturģiska rakstura jautājumiem. Manuprāt, tas tomēr ir koks ar diviem galiem. Būs režisori, kuri paši rada savus tekstus, un viņiem šāds cilvēks no malas, kurš nāks un teiks "manuprāt, tev vajag izņemt šo teikumu", būs traucēklis.

Nereti mēdz jokot, ka nav labāka dramaturga par beigtu dramaturgu, jo viņš vienkārši netraucē – ne viņam ir savs viedoklis, ne viņš tiek sāpināts, kad ar viņa tekstu pietiekami brīvi apietas. Protams, ka laiki ir mainījušies un pietāte pret tekstu ir būtiski mazinājusies. Kā jūties, ja ar tavu tekstu rīkojas pietiekami nežēlīgi vai bez pārdomām par to, vai tev nesāpēs sirds?

Īsti nav bijusi tāda situācija, kad ar manu tekstu ir izdarīts kaut kas ārprātīgi vājprātīgs, bet vienmēr ir īsinājumi, mudinājumi kaut ko pārrakstīt vai uzlabot un tā tālāk. Visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka teātris ir kopīgs radīšanas process, kura galā ir izrāde, nevis teksts, kuru esmu uzrakstījusi. Teksts nav pašvērtība. Protams, tas var par tādu kļūt, taču, manuprāt, tas ir tikai instruments, kas palīdz veidot izrādi.

Izrāde "Desmit iemeslu apciemot Kauci"

Jaunā Rīgas teātra izrāde "Desmit iemeslu apciemot Kauci" arī pieder pie darbiem, kas tapa nevis mēģinājumu procesā, bet tavā galvā, tavā datorā kā pasūtījuma darbs. Kā veidojās sadarbība ar režisoru Gati Šmitu? Šī nav pirmā reize, kad jūs strādājat kopā.

Jau ļoti senā pagātnē mēs ar Gati pēc "Meklējot Spēlmani" gribējām kaut ko darīt kopā, taču man tolaik Dailes teātrī bija dažādi plāni, tāpēc diemžēl nācās atteikt. Es to ļoti pārdzīvoju un nolēmu, ka nākamreiz noteikti jāpiekrīt. Un tad Gatim no Alvja Hermaņa nāca piedāvājums veidot darbu jaunajiem aktieriem. Pēc ilgām pārdomām un sarunām mēs vienojāmies, ka mēģināsim uztaisīt latviešu gotiku, kas būs ļoti šausmīgi un ļoti smieklīgi vienlaikus. Pats sagatavošanās process bija garš, ļoti daudz runājām par to, kas un kādi varētu būt varoņi. Kad rakstīju, bija vietas, par kurām man likās, ka varētu pat būt par daudz, bet, atnākot uz mēģinājumu, es redzēju, ka Baiba Broka ar Andri Keišu to bija attīstījusi vēl eskalētākā virzienā, un par to man bija liels prieks. Ir vairākas ļoti asprātīgas idejas nākušas no aktieriem, kuras esmu ierakstījusi. Bet arī pret manu oriģinālo tekstu viņi izturas ar lielu pietāti, par ko es ļoti priecājos. Mēs ar Jēkabu Nīmani vienojāmies, ka izdosim albumu, kurā būs visa viņa neiekļautā mūzika un mani neiekļautie teksti (smejas). Bet kā teātra profesionāļi saprotam, ka mēs nevis mēģinām parādīt savas daudzradītāju tieksmes, bet kopā veidojam izrādi.

Mūsdienu dramaturģijā ir maz lugu, kurās uz skatuves parādās vairāk nekā trīs vai četri tēli un visi tiek pie vārda tā, lai tas būtu organiski. Pārsvarā šī brīža dramaturģijā dominē dialogi un monologi. Kāds būtu tavs skaidrojums?

Manuprāt, jāmeklē sava personiskā pieredze kā kaut kas attaisnojošs. Tas ir par pieredzi, kurā tu esi kopienā – ģimene, draugi. Balstos savās bērnības atmiņās – dažādas vakarēšanas un karstasinīgas diskusijas līdz vēlam vakaram notika omītes dzīvoklī Lienes ielā. Par monologu un dialogu mūsdienās. Lai izdomātu varoņu rīcību, motivāciju, raksturus un padarītu varoņus trīsdimensionālus, ir nepieciešams ļoti daudz laika. To uzrakstīt ir daudz ātrāk nekā to visu izdomāt. Visiem ir jāpelna nauda. Mēs nevaram gadu gaidīt, kamēr kāds staigās pa pļavu un sacerēs ludziņu.

Izrāde "Dvēseļu utenis"

Ne tikai par izrādē "Desmit iemeslu apciemot Kauci", bet arī citos darbos uzmanība netiek pievērsta semantiskai vai saturiskai jēgai, bet tiek apspēlēts fonētiskais vai leksiskais skanējums – notiek šī spēlēšanās. Cik lielā mērā tev šī spēle ir svarīga?

 "Dvēseļu utenis" un "Sidraba šķidrums" bija paredzēti kā triptihs, trešā daļa būtu "Mēness maitiņa", un šo nosaukumu autori ir Ance Strazda ar Klāvu Melli. Kad man pateica, ka šis varētu būt izrādes nosaukums, uzreiz sāku domāt, kas tā varētu būt par izrādi. "Dvēseļu uteņa" gadījumā sāku lasīt "Dvēseļu puteni", tas pats ar "Sidraba šķidrautu". Nosaukums nāca no viņiem, par ko milzīgs paldies. Ceru, ka uztaisīsim arī "Mēness maitiņu", lai gan mēs jau esam pieauguši cilvēki, varbūt vajadzētu mazliet nopietnāk skatīties uz lietām. Bet par spēlēm ar kultūras kodiem. Visos dzīvo kaut kādi priekšstati – no nostāstiem ģimenē, no draugiem, no lasītā, un ļoti bieži sanāk, ka šie priekšstati neapzinātā līmenī sakrīt. Manuprāt, ar to ir interesanti rotaļāties, jo tas jau ir tikai priekšstats, tam bieži nav nekādas saistības ar mūsu reālo dzīves pieredzi. Šādi rotaļāties, tādā veidā pētot, kas patiesībā tur ir iekšā, ir ļoti labs paņēmiens.

Izrāde "Sidraba šķidrums"

Luga "Lutišķi. Simtgade", kas tapa Latvijas simtgades gadā un tika iestudēta Daugavpils teātrī, manuprāt, ir arī šodien iestudējama un skar ļoti asu tēmu par to, kā sadzīvot un kas notiek brīdī, kad ir krīzes situācija. Cik daudz mākslai ir iespēju veidot nevis šo formālo, bet dabisko integrāciju?

Es saņēmu pateicības vēstules no krievvalodīgajiem skatītājiem par to, ka viņi jūtas tieši tā, kā atainots izrādē. Viena sieviete teica: "Jūs esat iedevusi man balsi uz skatuves". Man tas šķita ļoti labs rādītājs, jo izrāde bija trīs valodās – arī latgaliešu bija ļoti klātesoša. Manuprāt, tas ir viens no veidiem, kā varam satikties. Kamēr realitātē mēs, visdažādāko uzskatu vai tautību pārstāvji, esam kopā un notiek kaut kāda interakcija reālajā dzīvē, mēs atradīsim pielāgošanos esošajai situācijai. Bīstamība ir tad, ja mēs nesatiekam cilvēkus, kā tas ir ar Covid-19 krīzi, jo tad kļūstam ļoti viegli ievainojami no tās informācijas telpas, kas mums atrodas apkārt. Es ļoti priecājos, ka ir atcelti ierobežojumi, var būt pilnas skatītāju zāles un varam satikties un sarunāties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt