Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! «Teātris.zip». «Vēstule draugam». Mūzikas nama Dailes izrāde

Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! «Teātris.zip». «Divpadsmit krēsli». Jaunā Rīgas teātra izrāde

«Teātris. ZIP». «Smieklu sasaukšanās»

«Teātris.zip bērniem» – Renāra Kaupera dziesmas dēliņam nonāk uz skatuves un televīzijā

Otrajos Ziemassvētkos Latvijas Televīzija un Valmieras Drāmas teātris projektā “Teātris.zip” sagatavojuši dāvanu gan bērniem, gan vecākiem. Proti, izrādi ar Renāra Kaupera dziesmām un Ineses Zanderes stāstiem “Smieklu sasaukšanās”, kurā piedalās arī pats Kaupers. Šķiet, šī ir viena no dāvanām, kas patiesi tuvojas Ziemassvētku garam, nesot sevī rotaļīgu vieglumu, cieņu, prieku un sadraudzību.

Dziesmas radušās jau labu laiku pirms izrādes, Renāram Kauperam esot mājās, virtuvē, kopā ar sievu Agnesi un mazo dēliņu Āronu un šķirstot Ineses Zanderes dzejoļu grāmatiņu “Brīnumbēbīša gads”. Pirmā dziesma – “Par brīnumbēbīti” – radusies dzejas iespaidā un ir veltījums Āronam. Pēc tam tapušas arī pārējās – septiņas kopskaitā, kas apvienotas albumā “Sasauc smieklus izklīdušus” (2014). Kopā ar Renāru, kā vienmēr, muzicē viņa draugi, kas, Zanderes vārdiem runājot, “atļaujas arī jokus dzīt”, kas visiem tik ļoti patīk. Mūziķu vidū – arī Goran Gora, kas izrādē “Smieklu sasaukšanās” dublējas ar Kauperu.

Līdz ar Renāru vai Goran Goru valmieriešu izrādē dziesmas atskaņo profesionālu mūziķu un aktieru apvienība “Kāposti ar desiņām”, kurā ietilpst: Inese Pudža, Klinta Reinholde, Baiba Valante, Pauls Iklāvs, Uldis Sniķers, Mārtiņš Meiers un Ingus Kniploks. Muzikālā grupa tapa, improvizējot ar dažādiem mūzikas instrumetniem. Savukārt, nosaukums – “Kāposti ar desiņām” – nāk no Zanderes dzejoļa, ir tikpat omulīgs un priecīgs kā pati izrāde.

Kaupers ir gandarīts, ka mājas kārtībā tapušās dziesmas, kas veltītas viņa puisītim, nu skan arī no teātra skatuves.

Interesanti, ka par izrādes skatuves krustmāti var saukt režisori Indru Rogu – tā Valmieras Drāmas teātra intervijā ar “Smieklu sasaukšanos” radošo ansambli atklāj Kaupers: “Atbraucu uz teātra izrādi (Valmierā), vienu no retajām, uz ko es biju ieradies laikā, un dodoties uz zāli, mani aiz rokas noķēra mana mīļā bērnības drauga Kaspara Rogas māsa Indra Roga. Ievilka savos apratamentos – kabinetā (apkārtējie izrādes dalībnieki smejas), un saka: “Klausies, es dzirdēju, ka esot dziesmas ar Ineses Zanderes vārdiem. Ļoti gribētos dzirdēt. Jo ir ideja, ka varētu to attīstīt tālāk. Līdz teātra izrādei.”

Indra Roga pati gan izrādi neesot iestudējusi. “Pēc sarunas ar Indru, mūs liktenis saveda ar Inesi (režisori Inesi Mičuli – red.), Mūzikas akadēmijas kafejnīcā, kur mēs atkal nonācām pie tā, ka jā, varētu mēģināt,” nedaudz ironiski jautrā stilā turpina Kaupers. “Un tad pēc dziesmām uzreiz bija stāsti, Ineses stāsti. Un jāsaka uzreiz, ka nebija viennozīmīga reakcija uz stāstiem, vai ne? Jo viņi jau nav tādi skaisti, puķaini... jaukas pasaciņas. Tur ir tādi stāsti, kurus, pat izlasot, tu nevari uzreiz pateikt...” savas pirmās sajūtas par Zanderes dzīves brīžam skarbo realitāti nesošajiem stāstiem dala Renārs.

“Kurš pirmais izlasa to stāstu tevī? Pieaugušais vai bērns? Ja izlasa pieaugušais – nobīstās. Bērns – nē!”

komentē režisore Inese Mičule, kas līdz ar citiem izrādes dalībniekiem intervijas laikā sēž uz Valmieras Drāmas teātra skatuves dēļiem.

Viss radošais ansamblis atzīst, ka bērnu izrāde paģēr domāt no cita rakursa nekā parasti, proti, no maza cilvēka pozīcijas. “Reizēm mēs par bērniem domājam pārāk ideālistiski. Vai arī, ka mēs gribētu, ka viņi redz pārāk skaistas, gaišas lietas,” stāsta Kaupers. “Mēs viņus gribam pasargāt,” papildina režisore Mičule, kas, tāpat kā Kaupers, savu profesionālo lomu režijā dala ar vecāka lomu saviem pašas bērniem. Tas, protams, palīdz bērnu auditoriju uzrunāt daudz precīzāk...

Neilgu laiku pirms “Smieklu sasaukšanās” pirmizrādes Latvijas Televīzijā, Renārs Kaupers kopā ar aktrisi Inesi Pudžu ierodas uz raidījuma “Teātris.zip” filmēšanu, lai pirms izrādes parunātos ar skatītājiem un vairāk pastāstītu par izrādi.

Abiem mugurā ir jakas ar rāvējslēdzējiem, tas ir bijis raidījuma radošās grupas lūgums: lai sarunas gaitā varētu paspēlēties ar raidījuma nosaukumā ietverto vārdiņu “zip”, kas atgādina rāvējslēdzēja skaņu.

Grimētavā Kaupers izvelk no somas vēl kādu stila elementu – divus, gluži jaunus un stilīgus zeķu pārus: vienu sarkanu, otru dzeltenu.

Un kopā ar radošo grupu uzjautrinās un spriež, kuras no zeķēm būtu piemērotākas. Visi gan joko, taču patiesībā zina, ka bērnu raidījumā detaļas ir ļoti svarīgas. Tam jābūt košam un uzrunājošam. Galu galā visi vienojas par dzeltenajām.

"Teātris.zip – Smieklu sasaukšanās" raidījuma filmēšana

Pēc mazas pūdera devas Renāram Kauperam un nedaudz lielākas – Inesei Pudžai, abi mākslinieki dodas uz filmēšanas laukumu. Te operatori un apgaismotāji kārto kameras un gaismu lukturus, režisore uz melni tapsētajām kāpnēm, kur aktieri sēdēs, izvieto krāsainus spilvenus. Savukārt redaktore izrunā ar Jēkabu, Klintu un Paulu – bērniem, kas filmēšanā būs Renāra un Ineses sarunu biedri – scenārija plānu. Bērni ir lepni un arī apmulsuši, ka viņiem būs iespēja filmēties kopā ar pašu Renāru Kauperu, taču, uzzinājuši, ka finālā būs jāmācās dziesma un jādzied, kategoriski atsakās to darīt. Skolā viņiem arī ļoti nepatīkot dziedāt, un viņi to nekad labprāt nedarot.

Ko nu? Scenārijā gan var improvizēt, bet fināla ieceri izjaukt nepavisam nebūtu labi. Proti, ideju televīzijas skatītājiem iemācīt dziesmu “Par brīnumbēbīti”, lai, skatoties izrādes finālu, arī skatītāji var sajusties kā izrādes dalībnieki un dziedāt līdzi. Ko darīt? Visi pieaugušie saprot, ka bērnus nedrīkst arī piespiest, citādi viņi filmēšanas laukumā būs saspringuši un nedabiski.

Radošā grupa viltīgi samirkšķinās ar Kauperu un Pudžu, bērniem apsolot, ka dziedāt nemaz nebūs obligāti. Proti, bērni dziedās tikai tad, ja viņiem gribēsies. “Un kāpēc gan ne?” – Kaupers papildina raidījuma veidotājus, “mēs taču varam izpausties ļoti dažādās radošās lietās, vai ne? Ne tikai dziedāt, bet arī zīmēt, veidot vai kā citādi.”

Raidījumā piedalās arī māsiņas Nora un Madara, kas kopā ar animācijas mākslinieci Silvu dziesmiņu “Par brīnumbēbīti” veidos plastalīnā. Radošu izpausmju patiešām var būt tik daudz!

Drīz vien filmēšana sākas ar Renāra un Ineses možo “Labrīt!” televīzijas skatītājiem un bērniem studijā. Patiesībā gan ir dienas vidus, bet raidījums “ies gaisā” Otro Ziemassvētku rītā. Filmēšanu gan tūlīt nākas pārtraukt, jo jaka ar rāvējslēdzi traucē Renāra ģitāras spēlei. Tiek nolemts, ka Kaupers filmēsies bez jakas. Un viss veiksmīgi turpinās.

Pēc brīža arī bērni, Renāra un Ineses draudzīgās attieksmes ielīksmoti, atraisās sarunai, un labprāt piedalās rāvējslēdžu spēlē: Zip, Zip, Zip.... rāvējslēdzēji skrien ātrāk un lēnāk, pēc Renāra komandas veidojot mazu rāvējslēdzēju dziesmiņu.

Pēc tam visi spriež, kā tas ir: sasaukties ar smiekliem? Un nonāk pie secinājuma, ka tas notiek tad, kad visi smejas kopā. Kas – jā, ļoti iespējams! – ir ne tikai jautri, bet arī veselīgi.

Un vēl kāda jocīga īpašība piemīt smiekliem: tie ir lipīgi! Kas vēl ir lipīgs? Notiek minēšana, un bērniem ir daudz variantu! Slimības! Kas nav nekas patīkams. Bet arī līme! Plāksteris! Mīkla! Kožļenes! Žāvas! Un arī dziesmas!

Inese stāsta, ka reiz, iepirkdamās veikalā, dzirdējusi dziesmu, no kuras nav tikusi vaļā visu dienu. Jēkabs saka, ka nemaz nevajagot dziesmu dzirdēt. Viņam tā mēdzot pielipt slēpojot, brīdī, kas viņš garlaikoti brauc kalnā ar pacēlāju. Lēni slidinoties kalnā, kāda dziesma nez no kurienes ienāk prātā, un tu esi noķerts. Un vaļā netiec. Dziesma skan un skan prātā. Atkal un atkal.

Tad bērni uzzina, ka izrādē “Smieklu sasaukšanās” arī skan dziesmas. Un ka izrādes fināla dziesma ir no tām – ļoti, ļoti lipīgajām. Bērni grib zināt, kā šī – ļoti, ļoti lipīgā dziesma – skan?

Inese un Renārs saka, ka to var dabūt zināt. Tikai vārdi vispirms jāiemācās. Un tie ir šādi:

“Pa Piena ceļu bērni nāk
Pie savas māmiņas.
Tu ieradies no zvaigznītes
Un biji ļoti mazs.
Bet tētis tevi izcēla
No Lielā Lāča ratiem:
Tu biji brīnumbēbītis
Ar mākonīšu matiem.”

Kad vārdi ir apgūti, Renārs paņem ģitāru un pieskandina TV studiju ar savu viņam vien piemītošo, samtaini neatkārtojamo tembru. Inese mazliet pieskandina tamburīnu un dzied līdzi. Arī bērni, sajuzdamies piederīgi kam jaukam un harmoniskam, gluži nemanot ir aizmirsuši savu nemīlestību uz dziedāšanu. Un ir laimīgi darīt to kopā ar lielajiem.

Animācijas skolotāja Silva kopā ar māsiņām Noru un Madaru izveidojušas plastalīna zvaigznītes, mākoņus un arī pašu brīnumbēbīti, kas vēlāk animācijas mākslinieces Daces Liepas radošajās rokās tiks līdzdarīts par filmiņu.

Raidījuma ieraksts ir veiksmīgi noslēdzies. Paldies dalībniekiem, radošajai grupai, Ināras un Borisa Teterevu fondam. Gaismas studijā dziest, lai no jauna iedegtos svētku priekā, Otrajos Ziemassvētkos un vienmēr, kad pie mums nāks smieki, ar ko var sasaukties un kas mums visiem tik ļoti vajadzīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt