Ielūdz Radioteātris

Senču asiņu balss

Ielūdz Radioteātris

Un dzīve, un dzīves mirklis, un dzīve…

Cikls "Teātra garša". 4. raidījums. Sarunājas Aina Karele un Madara Reijere

Teātris ir visa mana dzīve. Sarunājas aktrises Aina Karele un Madara Reijere

“Teātris ir visa mana dzīve,” ilggadējā Liepājas teātra aktrise Aina Karele teic Madarai Reijerei, kura uz Nacionālā teātra skatuvēm spēlē piekto gadu. Pēc sirsnīgas sarunas par visu – no mīlestības līdz spokiem – un jaunas draudzības nodibināšanas pieredzes bagātā kolēģe jaunajai aktrisei nodod ceļavārdus: “Māksla ir veids, kā Dievs dara sevi ieraugāmu.”

"Teātra garša"

Jau otro gadu Latvijas Teātru darbinieku savienība īsteno projektu "Teātra Atlanti cauri laikiem", tikai šogad ar nosaukumu "Teātra garša". Šis projekts dod iespēju satikties un sarunāties dažādu paaudžu skatuves māksliniekiem par kopīgo mīlestību pret teātra mākslu un pasaules redzējumu. Projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.

Madara Reijere: Varbūt mēs varam vienoties, ka es jūs uzrunāšu uz jūs?

Aina Karele: Un vienosimies tā, ka es tevi uzrunāšu uz tu. Jo es parasti, tu zini, jaunākos kolēģus – tie ir mani kolēģi un es jūtos kā māte, kā omīte… es tevi uz tu.

Kas ir teātris?

Ļoti labi. Es varētu sākt ar vienu jautājumu. Es rīt ielēkšu izrādē “Kas ir teātris?” un tāpēc sākšu ar šo muļķīgo, varbūt par daudz sarežģīto jautājumus: Aina, kas jums ir teātris?

Kas man ir teātris? Ai, Madariņ, mīļā... Teātris ir visa mana dzīve. Tu iedomājies visu savu mūžu… un galvenais, ka viss mans mūžs ir Liepājā. Vienā teātrī. Klausies, tu cik ilgi tu esi teātrī?

Sākas mans piektais gads.

Nu, padomā, un uzreiz Nacionālais… Uzreiz no teātra fakultātes…

Uzreiz štatā teātrī.

Skaists, līdzens ceļš.

Neticami, esmu ļoti laimīga.

Bet paklausies. Uzreiz tev paprasīšu: Kur ir tavs gredzens? (Nacionālā teātra piešķirtā Veltas Līnes ceļojošā balva – Antas Klints gredzens – red.)

Šodien nav uzvilkts. Es to glabāju īpašām reizēm.

Šī ir īpašā reize. Bet tu man kaut kad viņu parādīsi, labi.

Apsolos.

Jo es redzēju bildītes, kur tu stāvi skaisti ar to gredzenu. Nevienu izrādi ar tevi diemžēl neesmu redzējusi. Un tu tur stāvi smuki ar to gredzenu.  Vispār Veltu es pazinu personiski, jo Veltas vīrs Gunārs Cilinskis, tu viņu noteikti zini, vai ne?

Jā.

Jā, viņš draudzējās ar manu vīru, līdz ar to es arī Veltu zināju. Esmu bijusi pie viņiem mājās, un kad viņi atbrauca uz Liepāju, tad es kādu puķi aizsūtīju. Tad nu es skatos – kurai tad Veltas Līnes gredzens. Forši, ka tev.

Un es, starp citu, īsu brīdi dzīvoju Veltas Līnes dzīvoklī, kad mācījos akadēmijā. Jo Ilze Pukinska pazina nu jau manu vīru Kārli, viņa toreiz teica, ka izīrē vienu istabu, tā nu mēs tur vienu brīdi dzīvojām. 

Es tur esmu bijusi.

Un nu jau esmu saņēmusi Veltas Līnes gredzenu un jūtos ārkārtīgi priecīga un pagodināta. Jo jebkurš pagodinājums un labs vārds ir kā degviela turpmākajām cīņām un kāpšanai kalnā.

No kreisās: Madara Reijere un Aina Karele

Vistrakākais – ielēkt lomā

Es saprotu, ka tev ir labas lielas lomas?

Sūdzēties nevaru.

Tu teici, ka tagad ielēksi lomā? Tu zini – vistrakāk manā mūžā ir bijis ielēkt lomā. Ir bijis tā, ka no rīta zvana un saka: “Aina, tas un tas noticis, tā un tā, tev tikos un tikos ātri ir jābūt teātrī.” Un viss vienas dienas laikā – ir sviedri un asaras pilnīgi vienas dienas laikā. Tas ir šausmīgi. Tev jau ir bijis kāds mēģinājums?

Man bija viens. Šodien un rīt jau es spēlēšu.

Bet tu redzējusi to izrādi esi?

Es neesmu redzējusi, jo tā ir “Skolas somas” izrāde, viņi brauc pa skolām un stāsta bērniem, kas ir teātris. Noskatījos ierakstu. Un tur nemaz nav tāds [lugas] eksemplārs, tas ir vairāk tāds kopdarbs, radīts darbs. Tad nu es ātri pierakstīju visu, ko var noķert. Un rīt jau būs lielais iznāciens.

Būs jau labi. Kolēģi palīdzēs.

Jā. Vienmēr, un tas ir fantastiski. Esmu ielēkusi kādās padsmit izrādēs. Man ir uzticētas neticami daudzas ielēkšanas. Parasti gan lielāks sagatavošanās laiks tiek iedots, nevis viena diena. Bet man ir ārkārtīgs prieks, un es uzskatu, ka tas man ir iedevis lielu atspērienu un ieguldījumu manā aktiermeistarībā.

Tas norūda. Tev ātri jādomā…

Un kolēģi – visi sakoncentrējušies. Režisori ir teikuši, ka tās ir vienas no labākajām izrādēm, kādas ir bijušas, jo izrāde iegūst jaunu sparu. 

Es tev pateikšu, tavs ceļš sākas diezgan paredzami, kā jaunam, kas zina, ka būs lomas. Es par sevi tā nevaru teikt. Bet zini, kas ir Liepājā? Es, braucot šurp, domāju – kā to varēja izturēt, jo mums bija šausmīgi daudz izbraukumu. Tas bija tā pirmo gadu. Mēs braucām ar gultiņām – katram aktierim bija līdzi saliekamā gultiņa, tu saproti, kas tas ir, raskladuška – tās gultiņas liek dekorāciju mašīnā un tur ir vatētā sega, palags, un tā vatētā sega ir kā matracītis un tas viss tādā kā čemodānā.

Aina Karele

Bet kur tad tā gulēšana?

Nekādas tādas viesnīcas tajos laikos nebija. Gulējām kultūras namā, un pēc izrādes tos krēslus sabīdīja, kā katrs gribēja. Katram savs tāds kā steliņģis. Un gāza baigos podus. Tas man tev jāpasaka. Bija arī balles pēc brīvdabas izrādes, un, teiksim, kāds ir aizgājis uz balli un tie, kas palika, izlēma taisīt kaut kādus podus un ielocīja tās saliekamās gultiņas kājas un tas, kurš tagad tā klusi nāk, kādos trijos … kā viņš gāzās, kā lamājās...

Mēs braucām maija pēdējā nedēļā, jūnijā līdz Jāņiem un tad no jūlija beigām līdz augusta beigām. Tāpēc es zinu Ludzu un Preiļus, un Madonu, Brakus… Esmu izbraukusi visu Latviju. Un kā to izturēja? Tāpēc, ka bija tādi podi, pigori un joki.

Kad mēs braucām izbraukumā, Valmieras teātris arī brauca. Mums likās, ka Valmieras teātra aktrises ir smalkākas, bet mēs… Kāpēc es tev to stāstu – jo bija, piemēram, sēņu laiks. Vecākās aktrises jau zināja, ka jāņem līdzi zābaki, kādas prastākas drēbes, lai ietu sēnēs. Un tad bija tas viens gadījums. Es gāju līdzi, ne man tās sēnes vajadzēja, bet... 

Viena pati nesēdēsi.

Nu jā, viena pati nesēdēšu. Un te stāsts par Vilmu Melbārdi. Viņa sagrieza pirkstu. Ejam mājās garām poliklīnikai un sakām, lai viņa ieiet tur un kārtīgi apsien to pirkstu. Viņa ieiet poliklīnikā, māsiņa un ārsts visu izdara un beigās prasa: “Ar ko jūs nodarbojaties?” Viņa saka – aktrise. Māsiņa tā skatās. Viņa vēlreiz saka: “Aktrise, esmu aktrise.” Tas ārsts paskatās uz māsiņu un saka: “Nu raksti, ka aktrise, ja jau viņa tā grib.” Tu stādies priekšā? Viņiem prātā neienāk, ka tāda sieva, apaļīga, tādā mētelī un zābakos var būt aktrise.

Nelikās kopā tā bilde. Jā, bez kažokādām.

To, es domāju, tev izstāstīšu, kāda man tā jaunība bija sadzīves ziņā. Bet tagad jau citi laiki. Bet tagad tev pieci gadi teātri. Tev ir kāds izbraukums bijis?

Tikai uz Ventspili. Tā ir tikai tāda viena diena, bet tas tāpat ir piedzīvojums, var līdz jūrai aiziet. Bet uz festivālu, kur būtu uz vairākām dienām, vai uz ārzemēm ar izrādi es ne reizi neesmu bijusi. Es ļoti vēlos aizbraukt viesizrādēs uz Austrāliju, jo man ļoti gribas aizbraukt uz Austrāliju.

Bet zini, tas nemaz nav tik nereāli.

Tas nav nereāli, bet ir jāsakrīt visām zvaigznēm, lai kāds izvēlētos un uztaisītu latviešu apmaiņas braucienu uz Austrāliju.

Ko tu tagad mēģini? Tagad tu ielēksi, bet ko tu mēģini tagad?

Man tagad ir brīvais laiks. Šobrīd es vēl neko nemēģinu, bet man būs ļoti interesants darbs “Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus”. Būs igauņu režisors ar visu igauņu komandu, bet tas sāksies oktobrī. Tāpēc ar nepacietību gaidu.

Par mīlestību

Un ko tu dari, kamēr tagad esi brīva?

Es lasu grāmatas, un man tieši bija jums jautājums. Varbūt iesakiet man kādu labu grāmatu, ko varētu palasīt, pirms sākas iestudējums?

Es tieši šajā kovida laikā vairāk lasu. Man ir tāda Neredzīgo bibliotēka, kur es eju. Es aizeju pie tām savām meitenēm un saku: es gribu kaut ko vieglu, kaut ko gaišu.

Kas ir Neredzīgo bibliotēka?

Tā ir tuvu manām mājām, tur lasa arī tādas pašas grāmatas kā mēs, bet ir arī grāmatas Braila rakstā. Tur ir arī viena telpa, kurā diezgan bieži ir vājredzīgo izstādes – adījumi un citas skaistas lietas. Tieši bibliotēkā viņiem ir speciāli pasākumi. Un pati bibliotēka ir ļoti interesanta, tur viss ir tā, lai es tur varu ieiet ar aizvērtām acīm. Es tur bieži eju, bibliotekāres mani jau zina, pieradušas ir. Nu ko es tev varētu ieteikt? Es zinu, ka tev mīlestība ir. Es dzirdēju, ka tu esi apprecējusies. Kad tu apprecējies?

Es apprecējos 3. jūlijā šogad (2021. gadā – red.).

Tagad! Parādi gredzenu… kāpēc tev uz kreisās rokas?

No kreisās: Madara Reijere un Aina Karele

Mēs tā abi nolēmām.

Ā, tu kā ārzemniece? Viņiem kreisajā rokā, jo it kā tuvāk pie sirds.

Tuvāk sirdij, jā.

Un kas tev šis [akmens] ir? Ametists?

Rubīns.

Nu glauni. Vīram arī kreisajā rokā?

Jā.

Un kur jūs – pie mācītāja laulājāties?

Āgenskalnā baznīcā. Mēs abi izlēmām, ka tā ir tā vieta, kas mums ir nozīmīga, un mums ārkārtīgi iepatikās arī mācītājs.

Es sapratu, ka jūs draudzējāties jau studiju laikā.

Jā, mēs iepazināmies kursā. Mēs esam kursabiedri.

Vai, cik forši! Tu saproti, katrā teātrī ir viens vai divi pāri, kas no studiju laika kopā iet. Es tev, Madariņ, novēlu, lai tev arī…

Būs! Lai top! Mēs jau kopā 6 gadus un nu jau precējušies, un vienā teātrī strādājam.

Kad spēlējot laiks paiet nemanot

Tad jau jūs pieredzes bagāti. Forši. Par to Neredzīgo bibliotēku runājot – tu tak esi spēlējusi tajā izrādē “Puika, kas redzēja tumsā”.

Jā, bet tur es ielēcu tajā lomā.

Kā parasti tu ielēci (smejas).

Jā, kārtējā ielektā izrāde. Es aizvietoju Agnesi Budovsku. Man laikam līdz šim ir bijušas divas tādas izrādes, kurās es sajūtu tādu ārkārtīgu mīlestību pret darbu, pret kolektīvu un tādu laimi spēlēt. Un “Puika, kurš redzēja tumsā” ir viena no tām izrādēm. Otra ir diplomdarba izrāde “Tēvocis Vaņa” pie Māras Ķimeles. Es tur spēlēju Soņu. Šīs abas izrādes ir tādas, kas man pašai daudz ko ir iemācījušas. Ne tikai iestudējums vai loma, bet šī kolektīva sajūta. Neprātīga mīlestība. Man katru reizi izrādes laikā asaras sariešas acīs par to, cik tas ir skaisti, un tad tu vēlreiz atbildi sev uz šo jautājumu: kāpēc šī profesija, kāpēc es to daru un kāpēc es te vēlos būt.

Nu, tur nemaz nav jautājumu.

Es noskatījos “Puika, kurš redzēja tumsā”, pirms vēl zināju, ka man tur būs jāielec, un es klusībā pie sevis iedomājos, cik es būtu priecīga spēlēt šajā izrādē. Un, redz, kā liktenis savijās, un tagad es arī tur spēlēju.

To grāmatu uzrakstīja Rasa Bugavičute-Pēce, kura ir mūsu aktierim sieva. Es izlasīju to grāmatu.

Jā, stāsts tur arī daļēji ir par viņas vīru. Neprātīgi skarbs, brīžam smieklīgs. Spēlējot laiks paiet nemanot. Un es klausos to izrādi atkal un atkal. Tāds ansamblis un tāda kopības sajūta. Neprātīgi skaisti. Un tāpat bija arī diplomdarbā.

Vai tu domā, ka kāds no vājredzīgiem cilvēkiem ir aizgājis uz to izrādi? Es domāju, ka ir.

Es arī. Jo izrādes pamats ir tāds, ka mēs pie mikrofoniem veidojam dažādas skaņas. Izrādē ir ārkārtīgi daudz skaņu efektu. Piemēram, kafijas dzeršanas laikā skan, kā mēs maisām ar karotīti krūzīte, ja smēķē, tad papīrīti burza pie mikrofona. Pat nav jāredz.

Tad es arī varētu sēdēt ar acīm ciet un saprast, kas tas ir.

Es vēl divās izrādēs esmu spēlējusi neredzīgu meitenei. Mums bija diplomdarbs “Liesmojošā tumsa”, kur stāsts ir par jauniešu skolu, kur visi ir neredzīgi vai vājredzīgi. Tur ir mīlas trijstūris un visādas peripetijas. Strādājot pie šī lugas, mēs braucām uz Juglu, uz neredzīgo bērnu skolu. Tas bija ārkārtīgi interesanti. Piemēram viens tāds moments – viņiem uz sienas Braila rakstā rakstīts ēdienu saraksts. Viena meitenīte pieskrien pie dēļa, izlasa un iesaucas “Siermaizes! Jess!” un aizskrien prom. Viņi neredzēja, ka mēs tur esam. Viņiem noteikti bija izstāstīts, bet viņi neņēma mūs vērā, nelikās ne zinis. Viņi bija tik brīvi. Un tad bija viens puika, kam rokās bija milzīga, smaga metāla Braila mašīna. Un viņš skrien pa to gaiteni ar to mašīnu, bet skolotāja no aizmugures sauc: “Nedrīkst skriet ar Braila mašīnām rokās pa gaiteni citādi kāds savainosies.” Visa tā dzīve. Tur ir tik neprātīgi daudz mazu sīku detaļu…

Tas tev priekš lomas ļoti noderīgi.

Ļoti noderīgi, ļoti. Tā bija pati vērtīgāka diena izrādes tapšanas procesā – redzēt tās mazās lietas. Kā viņi savā starpā komunicē, kā sasaucas ar knipjiem, kā koķetē ar pieskārieniem.

Tur tak izveidojas pāri, apprecas arī. Normāla dzīve.

Jā. Tur arī skolotāja stāstīja, ka ir meiteņu un puišu istabas, jo citādi, ja viņus salaiž kopā, tad visādi var būt.

Nu forši. Man liekas, ka tev tavs aktrises ceļš tā labi iet. Tpu, tpu.

Madara Reijere

Aktrises ceļš

Es nemaz neatceros, kad radās pirmā doma par teātri, par aktrises profesiju, ka tā varētu būt mana nodarbošanās. Es zinu, ka nebija tāds viens mirklis, kad nolēmu, ka būšu aktrise. Tinot atpakaļ, es domāju, ka es daru daudzas lietas par spīti tam, ka man no tā ir bail. Es atceros, ka man bija ļoti bail uzstāties klases priekšā – kādu dzejoli mācīties vai prezentāciju vadīt. Un tad es nodomāju, ka man ir jātiek galā ar šīm bailēm, un es aizgāju uz improvizācijas teātra nodarbībām. Man tur iepatikās un palika arī mazāk bail, tad nolēmu, ka es varētu vēl kaut kur tālāk. Un tad es braucu uz Annas Eižvertiņas kursiem uz Rīgu.

Nu tad jau….

Un tad jau man likās, ka jā, tā tad laikam arī būs mana profesija.

Bet kā jums ar vīru, kopā strādājot?

Mēs īstenībā tik daudz laika kopā teātrī nemaz nepavadām. Bieži vien mēs abi esam visu dienu teātrī, bet satiekamies varbūt kafejnīcā tikai vienu reizi.

Bet vispār tas ir labi.

Ir veselīgi brīžiem pabūt arī atsevišķi. Bet, kad mājās mēs satiekamies, ir tik daudz, ko izrunāt, jo viens ir bijis vienā iestudējumā, otrs otrā.

Bet tās sarunas, protams, ir visu laiku par teātri, ja?

Gana daudz ir par teātri. Brīžiem liekas, ka vajag nodalīt.

Atceros, ka tad, kad mācījos Ļeņingradā Teātra institūtā, mums pasniedzēja teica: “Meklējiet pazīšanos ārpus teātra, jo tas jums visu paplašinās.” Būtībā tā ir taisnība, jo mūsu pasaulīte ir tik slēgta.

Es nemaz nezinu, kāpēc es mācījos Ļeņigradā, nevis Rīgā. Bet tad tas pluss ir, ka, piemēram, es biju Vladivostokā no institūta. Mums bija aģitbrigāde, un ziemas brīvlaikā mēs aizbraucām uz armijas daļām koncertu sniegt. Iedomājies, kur ir Vladivostoka un kur Ļeņingrada! Iedomājies karti. Tas ir kā aizbraukt līdz Ņujorkai! Mums bija koncerti, gan humoristiski skeči un, iedomājies, es esmu bijusi pat zemūdenē!

Tas bija vēl institūta laikā.

Jā. Tas bija tāds komjaunatnes [brauciens] … Mēs, protams, par velti aizbraucām, un tur man likās, ka esmu pasaules malā. Bet tagad man šķiet, ka šajos laikos visa pasaule ir vaļā.

Bet jūs, tātad – abi divi vienā teātrī, vīrs ar sievu. Es nemaz nezinu, kā lai tev paprasa, bet vai tu nejūti, ka kādai meitenei viņš varētu patikt?

Es nezinu, kurā mirklī notika tas klikšķis, bet es nemaz neesmu greizsirdīgs cilvēks. Akadēmijas laikā gan man bija ārkārtīgi sāpīga katra etīde, kur vajadzēja bučoties. Bet tā tāda normāla pieaugšana.

Tāpēc, ka pa īstam esat.

Jā, kad tu tā izproti profesiju līdz kaulam un saproti, ka tur nav iesaistītas kādas īstākas sajūtas.

Šausmīgi svarīga, man liekas, ir uzticēšanās.

Tāpat kā savam partnerim uz skatuves, tā arī dzīves partnerim. Ja nav tās uzticības, tad nav arī attiecību. Bet man jau liekas, ka profesija ir profesija un mājas ir mājas. Kad mēs esam darbā, mēs neesam vīrs un sieva, mēs esam kolēģi, un, ja to visu tā nošķir, tad ar to vairs nav nekādu problēmu. Cerams, ka tā arī turpmāk. Gribēju pajautāt: kā jums ar vīru un aktrises profesiju?

Ai, Madariņ, šausmīgi sarežģīti. Nu redz, uznāk tāds trakums – man bija trīs gadu garumā karsta mīlestība un tās rezultātā piedzima dēls. Bet pagāja gadi, un es biju viena ar bērnu, un kolēģes gribēja iepazīstināt ar kādu. Un mani arī iepazīstināja. Un saproti, mēs apprecējāmies un nodzīvojām kopā laimīgus 20 gadus. Viņš strādāja televīzijā. Diemžēl viņš jau nomiris. Tas bija diezgan, diezgan sen. Un viņš dzīvoja Rīgā un strādāja televīzijā, bet es dzīvoju Liepājā. Man bija daudz lomu, labs darbs, un es sapratu, ja es atnākšu uz Rīgu tikai vīra dēļ – nu kur es likšos, kurā teātrī iešu? Un mans Gunārs to saprata. Es šausmīgi bieži biju izbraukumos, [es braucu] pie viņa, viņš pie manis brauca. Un, kad viņš atbrauca pie manis, tad vienmēr māja kārtībā, viss sakārtots, saštovēts. Un, kad es pie viņa, atkal svētki. Tie 20 gadi mums tiešām bija forši.

Lai Dievs dod, bet es domāju, ka jums būs tāds laimīgais pāris. Ir tie laimīgie teātra pāri. Jums tak Nacionālajā arī tādi ir.

Jā, mums ir vairāki pāri, kas turas kopā. Bet – kā vīrs, kurš nestrādā teātrī, saprot aktrises profesiju un visus tās plusus un mīnusus?

Man liekas, ka man bija laimējies. Redz, televīzijā strādādams, Cilinskis manam vīram bija labs draugs, nebija viņš tā pilnīgi no malas. Man te patīk tas moments, kuru tu minēji, ka jums nav greizsirdības. Mums arī nebija.

Es tagad esmu pensijā, bet ar gadiem aktrisēm ir jāsaprot, ka tīri dramaturģiski vecām aktrisēm nav nemaz tik daudz lomu.

Jaunām sievietēm arī. Būsim godīgi – vīriešiem ir vairāk.

No kreisās: Madara Reijere un Aina Karele

Jā, un vairs neraksta, un tad tu esi pensijā un nav jākreņķējas, ka tu vairs neesi štatā, ar gadiem vienkārši tas ir jāpieņem. Man viens aktieris – Zigurds Akmentiņš piedāvāja pārņemt teātra bibliotēku. Tur ir vecie eksemplāri, vecās fotogrāfijas. Es to pārņēmu, tur viss ir jākārto, un es tev pateikšu – es tagad šķirstu un kārtoju pa gadiem visas fotogrāfijas, skatos – tā vairāk nav, tas bija tajā lomā. Man pilnīgi asaras birst. Man tur ir vesela dzīve. Un vēl ko es tagad daru – mums teātrī ir daudz ekskursiju. Tur nāk gan lieli, gan mazi, gan vidēji nāk. Un man tās ekskursijas ir kā tāds maziņš viencēliens, kā maziņa etīde. Tu esi bijusi mūsu – Liepājas – teātrī?

Bērni un spoki

Jā. Es arī, starp citu, tagad vadīšu teātrī ekskursijas.

Vai die', nu Madara, kaut kāds ārprāts!

Teātris ir izdomājis organizēti piedāvāt skolām dažādu klašu grupām ekskursijas. Un mēs tur būsim trīs aktieri, kas vadīs ekskursiju, un novadīšu arī dažas nodarbības. Piemēram, deju nodarbību, aktiermeistarību, izstaigās visas zāles, cehus. Tas mums solās būt.

Bet tu tad arī redzi pēc tiem cilvēciņiem, tu jūti, ka viņiem patīk, ir interesanti…

Jo viņiem tas viss ir jaunums. Viņi nevar iedomāties, kas ir skatuves otrā pusē.

Man jau ir savs maršruts, kā es eju. Kad esam augāša, frizētavā, tad saku: “Un tagad mēs visi iesim lejā un kaut ko pa jokam uzēdīsim.” Un visiem sajūsma: “Kas tas ir, kā tas būs “pa jokam”, ko mēs ēdīsim?” Man rekvizitores ir iedevušas kūku ar iešķeltu gabaliņu.

Porolona kūku.

Jā, un tad tur ir āboli un ķiploki, maize un gaļas gabals. Tad zem skatuves ejam, un beigās es izstāstu par Balto dāmu, kas mums ir teātrī.

Jums arī teātrī ir Baltā dāma? Mums arī.

Jums ir Baltā dāma?

Mums ir Baltā roka, kas klīstot pa teātri un aizverot durvis. Bet cik sarežģīti ir ar bērniem! Es esmu spēlējusi divās bērnu izrādēs. Un tā ir pilnīgi cita publika.

Tas ir pilnīgi kaut kas cits.

Tur jāmāk pielāgoties, katrā izrādē jājūt, vai šodien būs, vai darām kaut ko citādi, ejam ātrāk pāri, tur vairāk iesaistāmies. Neticami. Tur laikam jāstudē bērnu psiholoģija, lai būtu vieglāk spēlēt bērnu izrādes. Ja viņam ir garlaicīgi, tad viņš visiem arī skaļi saka, ka viņam ir garlaicīgi. 

Mums bija izrāde “Brēmenes muzikanti”. Man toreiz bija rozā kleitiņa, es biju princesīte, un bērni parasti nāca pie princesītēm ar ziediem. Un reiz pēc izrādes es dzirdu, ka pa kāpnēm augšā uz grimētavu nāk viena mamma ar raudošu bērnu. Es nezinu, kas tur bija noticis. Es jau ņemu nost grimu, un man saka – Aina atpakaļ, viņi nāk pie princesītes. Un es to bērnu mierināju un stāstīju, ka princesīte arī mammu klausa... un tā.

Teātris nav visa gals un sākums 

Mēs, kursabiedri, viens otram jautājām: “Ja tu tā paskaties uz visu, kā gāja akadēmijā, vai tu vēlreiz tam ietu cauri?” Un atbildes ir dažādas.

Tomēr dažādas?

Jā, kāds saka: “Jā, protams, tik forši!” Atceras tikai labo. Bet kāds cits saka: “Akadēmijai… nē. Profesijai? Varbūt nē.” Kā jums, atskatoties? Vai būtu bijis vērts kaut ko citu pamēģināt?

Vai, Madariņ. Es domāju, ka ne. Citu profesiju es domāju, ka – noteikti nē. Bet kā tev? Tomēr šajos laikos pasaule ir tik liela, tik milzīga. Man jaunie kādreiz ir teikuši, ka viņi tomēr grib, lai viņiem blakus kāda cita izglītība, lai ir droši. Jo tev var nebūt lomas, un varbūt, ka ir labi, ja ir kāda cita izglītība, lai esi droša. Manā laikā likās, ka – nē, tas ir viss. Bet man liekas, ka man tas pat tā patīk. Es pat mazliet tā brīvāka, man liekas, justos, ka teātris nav tikai gals un sākums, ka ir arī kaut kas cits. Lai man ir tāda izvēle. Es nezinu.

No kreisās: Madara Reijere un Aina Karele

Izvēle vienmēr, man šķiet, ir brīnišķīga, un papildu zināšanas vienmēr noder. Pat ja neaiziet strādāt tajā otrā profesijā, bet iegūta izglītība, es arī esmu pilnīgi par. Man ir nepabeigta augstākā izglītība. Es mācījos norvēģu valodu – starpkultūru sakarus. Un es esmu kādreiz iedomājusies: varbūt ir vērts vienkārši pabeigt, lai ir vēl viena lieta dzīvē pabeigta.

Aktiera profesijai tas tikai nāks par labu. Bet arī tāda stabilāka sajūta [būs].

Lai nav tā, ka viss, ko tu esi darījis šajā pasaulē, ir teātris un neko citu tu nezini, un tad tā pēkšņi paliec... Esmu par to iedomājusies. Jo visādi var iegriezties. Ko es tad darītu? Vai mācītos? Vai labāk nodrošināties jau tagad?

Bet kamēr jūs esat divi vien.

Tad ir daudz vieglāk. Kad būs bērni, tad būs daudz sarežģītāk.

Es nezinu, Madara. Mums ir jāsadraudzējas. Es tagad skatīšos, kurās izrādēs ir Madara.

Un es jums zvanīšu: “Ir jābrauc, ir izrāde.”

(Aina uzdāvina Madarai savu fotogrāfiju, uz kuras uzrakstīts veltījums.) Lūdzu.

Paldies, mīļš paldies. Mīļš paldies. Es drīkstu lasīt?

Jā.

Māksla ir veids, kā Dievs dara sevi ieraugāmu.” Vai, cik skaisti! Es biju satraukusies, kad nācu, jo iepazīties vienmēr ir satraucoši. 

Es arī tagad satraukusies. Man uznāca raudiens pilnīgi, tāpēc ka tie vārdi ir baigi forši.

Un tā ir patiesība. Jūs esat tik gaiša, tik sirsnīga, tik fantastiska. Man ir tāds prieks, ka man ar jums bija šī saruna. Ai, man jāraud būs!

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas projektā “Teātru Atlanti cauri laikiem”. Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, Alus darītavai “Valmiermuiža” un Jaunajam Rīgas teātrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt