Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Ievas Epneres izstāde "Cirks zem kupola" iedziļinās cirka vēsturē

Kultūras rondo

Purvīša balvas 2021 kandidāti. Mākslinieks Kaspars Groševs

Ieskats Teātra dienas Izcilības balvas pasniegšanas pasākumā. Sarunas ar laureātiem

Teātris ir āksts, kurš vienmēr saka patiesību. Sarunas ar Teātra dienas izcilības balvas laureātiem

2. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā tika pasniegtas Teātra dienas Izcilības balvas. Tās ir Latvijas Teātra darbinieku savienības balvas, kuras parasti pasniedz Starptautiskajā Teātra dienā – 27. martā, bet šogad – epidemioloģiskās situācijas dēļ – apbalvošana varēja notikt vien vasaras sākumā. Sarunās ar teātra izcilniekiem izskan šaubas un jautājumi par laiku, ko piedzīvojam, par drošību un radošumu. Teātris ir āksts, kurš vienmēr saka patiesību – tā teic šī gada Smiļģa balvas laureāts režisors Elmārs Seņkovs, aicinot nepārvērst teātri par ko elitāru un saglabāt cilvēcību, brīvību. 

Pārdomās pēc apbalvojuma saņemšanas ar Latvijas Radio raidījumu “Kultūras rondo” dalījās baletdejotāja, klasiskās dejas pedagoģe, baletmeistare Regīna Kaupuža, aktieri Vita Vārpiņa, Ģirts Krūmiņš, režisors Elmārs Seņkovs. 

Regīna Kaupuža

Regīna Kaupuža saņēma Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu par nopelniem kultūras darbā, ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā.

Ingvilda Strautmane: Kā izjūtat šo laiku?

Regīna Kaupuža: Šis laiks visiem ir izaicinājums. Mums tagad modē vārds “izaicinājums", bet laiks patiešām ir izaicinājums. Arī man, no visiem viedokļiem – gan darbojoties ar māksliniekiem, studentiem, audzēkņiem, gan domājot pašai par savām idejām. 

No vienas puses es teiktu, ka [laiks] ir tā kā tāds traks lakmusa papīrs. Šis tiešām ir arī audzēkņiem spēku prasošs laiks – pārbaudījums, bet vienlaikus, ja par mani runājam, 

tieši šajā laikā mēs ar Guntu [Bāliņu] izdomājām uzrakstīt un sakārtot grāmatu par Irēnu Strodi, kura ir mūsu pedagoģe.

Laikam, ja nebūtu šis “kovids”, tad skrietu tā arvien. Tā kā nedrīkstēja skriet un vienīgā vieta, kur es varēju kustēties, bija dzīvoklis, tad es kustināju roku un labu laiku iepriekš radušās domas tapa sakārtotas. Tā mēs ar Guntu pa vasaru sagudrojām. 

Ja nu kāds no vecākās paaudzes būtu bijis pelnījis Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu, tad tā bija Irēna Strode. Patiesībā viņa pēc Tangijevas–Birznieces izdarīja ne mazāk, viņa bija ne mazāk liela personība. Viņa strādāja gan skolā, gan teātrī, viņa arī iestudēja un tie bija ļoti laikmetīgi un vajadzīgi iestudējumi.

Vita Vārpiņa izrādē "Ārsts"

Dailes teātra aktrisei Vitai Vārpiņai pasniegta Lilitas Bērziņas balva par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā. 

Vita Vārpiņa: Man liekas, ka balvas vienmēr nāk negaidot, vismaz man tā ir. Tajā brīdī, kad tev to balvu pasniedz, tad tu sāc domāt – par ko. Es kā tāda tipiska latviešu sieviete tajā brīdī, kad Ojārs Rubenis man piezvanīja un teica: “Vita, tev šogad piešķirta Lilitas Bērziņas balva,” atbildēju: “Man? Par ko?” Tas ir arī, man liekas, saprotami, jo sezona ir tāda, kāda tā ir – lielāko gada daļu mēs bijām slēgti, tāpat kā visi pārējie teātri, lai gan

process teātros notiek visai intensīvs, vismaz Dailes teātrī mēs veidojam izrādes, tikai bez skatītājiem. Tas ir tā kā baseinā neielaist ūdeni.

Lielāko daļu no tām lomām, izrādēm neviens jau nav redzējis. Mēs ceram uz augustu, ka tad tas viss tiks parādīts publikai. Es zināmā mērā esmu laimes krekliņā, jo Roberta Aika “Ārsts”, ko iestudēja Gatis Šmits, piedzīvoja pirmizrādi un vēl vairākas izrādes līdz pat novembra vidum, kad teātrus slēdza.

Tādā sezonā tikt pie tādas lomas, skatītāju atzinības un nu jau arī balvas – es tiešam esmu laimes krekliņā! 

Ingvilda Strautmane: Kā būs atsākt izrāžu spēlēšanu skatītājiem? Piemēram, izrādi “Ārsts”. 

Vita Vārpiņa: Godīgi sakot, tas mani biedē. Protams, ka es katru vakaru nepaņemu eksemplāru un nepārlapoju – tā tas nenotiek. Man kaut kā liekas, ka tās izrādes, kas piedzīvoja skatītāju, kaut kur mūsos ir iekodētas. Es tā ceru. Protams, ir jāatkārto teksts un viss cits, bet kaut kādā failā manā kompjūterā tas ir. Es ļoti uz to paļaujos. Mani vairāk uztrauc tās patiešām interesantās izrādes, kas ir tapušas, bet nedabūja to skatītāju pretī. Tad ir tāda sajūta – vai tās ir piedzimušas? Kā to reanimēt? 

Ingvilda Strautmane: Vai šobrīd ir sajūta, ka kaut kas mainās jau uz labo pusi? 

Vita Vārpiņa: Bail mazliet par to vēl runāt. No vienas puses – jā, tagad jau jūnijā būs dažas izrādes Dailes teātrī, biļetes tiek pirktas, ir cilvēki, kas izrādes grib redzēt. Tajā pat laikā – mēs jau nezinām, kāds tas “kovid” vilnis var būt rudenī. Man ārkārtīgi bail par to, ka atkal kaut kādā novembrī daļa sabiedrības nebūs vakcinējusies vai būs kaut kādas mutācijas un atkal būs tas pats. No vienas puses nevar gausties – mēs neesam badā, mēs tomēr strādājam, kaut arī bez publikas.

Tomēr tas ir tavas radošās dzīves laiks, kas nemaz tik garš nav, un tas paiet. Pagājušā sezona ir tukša. Tāpēc es jo vairāk saku paldies par šo balvu, par to, kas man bija dots. 

Ģirts Krūmiņš izrādē "Oblomovs"

Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš saņēma Harija Liepiņa balvu par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā. 

Ģirts Krūmiņš: Šī balva ir kāda tāda esence šai neizskaidrojamai profesijai – aktieris. Tā ietver gan priekus, gan bēdas, gan ļoti interesantu dzīvi, gan arī izmisumus, gan meklējumus, gan ceļojumus nezin uz kurieni.

Balva ir kā vainagojums visam. Man tā ir ļoti nozīmīga. Starp citu, tā ir ļoti skaista balva!

Ingvilda Strautmane: Kādā intervijā lasīju, ka jūs aktiera profesijā esat gandrīz visu jau izdarījis? Vai tā ir taisnība?

Ģirts Krūmiņš: Nē, tā es neesmu teicis. Es teicu, ka šobrīd teātrī nav izaicinājumu, kas man būtu nozīmīgi. Tieši šobrīd. 

Ingvilda Strautmane:  Bet būs!

Ģirts Krūmiņš: To nekad nevar zināt. Bet ir dzīves izaicinājumi, kas arī ir ļoti aizraujoši!

Elmārs Seņkovs

Režisoram Elmāram Seņkovam pasniegta Eduarda Smiļģa balvu par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē. 

Elmārs Seņkovs: Mums svarīgi saglabāt iecietību un pacietību, nekļūt asiem, kategoriskiem. Skaidrs, ka vienīgais risinājums, kā mums pārvarētu šo laiku, ir vakcinēties. Es esmu pilnīgi par vakcinēšanos, bet es esmu pret to, ka likums pilnībā ierobežo. Es to izjūtu arī no studentiem, kuri nevar piedalīties festivālā vien tāpēc, ka nav vakcinējušies. Cilvēki var atrast dažādus citus risinājumus. Mēs jau visi esam par drošību. Mēs nedrīkstam kā teātris šeit nogriezt nogriezni, kurš ies uz teātri un kurš ne. Es to ļoti sāpīgi uztvēru. 

Tajā pašā brīdī esmu ļoti aizkustināts.

Šī balva ir laikam nozīmīgākā, ko esmu saņēmis Latvijā. Es to ļoti augstu vērtēju, jo to piešķir tavi kolēģi. To nepiešķir katru gadu, tā ir ļoti īpaša un dārga.

Man bija liels gods, ka to pasniedza Viesturs Kairišs, kuru ļoti cienu kā režisoru. Man svarīgs viņa novēlējums būt drosmīgam un vēl tikai piedzimt. Liekas, ka īstenībā man šī balva nāk par agru. Visiem tas varētu tā likties. Vakar pārskaitīju savu izrāžu klāstu – esmu uztaisījis 42 izrādes. Ja man šī balva ir par 42 izrādēm, tad es akceptēju to. Protams, ka tas īstais ceļš vēl tikai ir priekšā. Jautājums – kāds tad ir tas nākotnes teātris?  Smiļģis to jautāja. Es domāju, ka mēs visi par to domājam. Šī balva man liks par to domāt vairāk. 

Ingvilda Strautmane Ir kādas versijas par to, kāds tad būs nākotnes teātris?

Elmārs Seņkovs: Nākotnes teātris būs tāds, kādi būsim mēs paši. Svarīgi nepazaudēt cilvēcību. Un galvenais, lai teātris nekļūst elitārs. Teātrim jābūt ļoti pietuvinātam šodienas skatītājam, jo tas ir vienīgais, kas dod pareizās, iespējams, atbildes, kritisko domāšanu vai uzdod jautājumu.

Teātris ir āksts. Teātris ir tas, kurš galmā vienmēr teica patiesību. Viņu neuztver nopietni, bet viņā visi ieklausās.

Svarīgi neaizmirst, ka jebkāda būtu vara, sociālais stāvoklis, teātrim ir tiesības teikt pilnīgi paradoksālas lietas un šajā brīdī no tā mēs, kā skatītāji, varam izdarīt savus secinājumus. Teātris ir tas, kuram katru reizi jāpārvērtē vērtības – mūsu vērtības, kas tādas varbūt sen jau vairs nav. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzīvojam ļoti interesantā un sarežģītā laikā. 

Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm pasniegta literatūrzinātniekam un kritiķim, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram Gunāram Bīberam.

Bībers pats ceremonijā nebija klātesošs, bet viņa pateicības vārdus svinīgi nodeva mazmeita.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Skatuve
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt