Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Elmārs Seņkovs kopā ar Matīsu Budovski stāsta par apvienību «Esarte»

Teātris ir absolūta, dzīva realitāte. Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu un aktieri Matīsu Budovski

Pandēmijas laiks režisoram Elmāram Seņkovam un aktierim Matīsam Budovskim licis novērtēt, cik svarīga ir skatītāja klātbūtne. Taču svarīgākie jautājumi, kā LTV raidījumā “Kultūrdeva” norāda Seņkovs, ir – kā pandēmijas laikā tapušie darbi izskatīsies, kad tie nokļūs līdz skatītājiem, un vai tiešām skatītāji būs spējīgi to visu noskatīties?

Henrieta Verhoustinska: Jūs abus saista darbība pagājušogad izveidotajā teātra apvienībā “Esarte”. Kā šim projektam veicas tagad, Elmār?

Elmārs Seņkovs: Man liekas, ka ļoti veiksmīgi. Esam pa šo gadu izdarījuši daudz interesantu lietu. Tapa izrāde “Pēdējās stundas”, kuru, protams, varējām vēl vairāk spēlēt, bet Covid-19 apstādināja šo procesu. Tāpat producējām izrādi “Irānas konference”. Tapa starptautisks projekts Tallinā – “Divas garāžas”. Manuprāt, diezgan piesātināti priekš viena gada, neskatoties, ka ir tik sarežģīts laiks.

Matīs, kā tu šobrīd šajā laikā jūties kā neatkarīgās teātra apvienības aktieris. Vai tev ir daudz darba?

Matīss Budovskis: Patiesībā diezgan daudz darba. Laikam, kad sākās pandēmija, bija kāds brīvs mēnesis, bet pēc tam – ka nebūtu ko darīt, galīgi nevaru teikt. Pat brīžos, kad kādā mēnesī nav darba līguma, tomēr ir, ko darīt – gatavoties nākamajam iestudējumam, ko plānojam. Pirms braucām uz Igauniju mēs gatavojāmies tam.

Izrādi “Divas garāžas”, ko Elmārs iestudēja, saprotu rādīja Narvā, Tallinā un Tartu. Kāds bija šis process?

Matīss Budovskis: Tartu mēs vēl nepaspējām parādīt, jo Igaunijā aizvēra visu ciet. Pats process bija ļoti piesātināts ar to, ka strādājām visu dienu, katru dienu, brīvdienu praktiski nebija, jo bija maz laika, lai izrādi uztaisītu. Sadarbība ar igauņu kolēģiem, aktieriem izveidojās brīnišķīga, jo viņi gandrīz ir mūsu vienaudži. Elmāru arī varētu pieskaitīt pie mūsu vienaudžiem, jo viņš domā jauneklīgi, joko ar mums, mums ir līdzīga humora izjūta. Tā ka viss process, dzīvošana Narvā divas nedēļas, kur bijām kā burbulī pirms pirmizrādes, bija brīnišķīgs piedzīvojums, radošā nometne ar rezultātu – izrādi ar skatītājiem.

Vai tā ir arī “Esarte” izrāde vai Igaunijas teātra “Vaba Lava” izrāde, Elmār, kā tas juridiski?

Elmārs Seņkovs: Tas ir kopražojums. Ja būs tāda iespēja, tad atvedīsim uz Latviju rādīt.

Elmār, dibinot “Esarte”, teici, ka apvienības dibināšana rada arī papildu atbildību pret darbu un nākotnes plāniem. Runājot par nākotnes plāniem, cik “Esarte” būs aktīva?

Elmārs Seņkovs: Tā būs tik aktīva, cik būsim aktīvi paši mēs. Mēs absolūti nemēģinām neko sasteigt, nemēģinām ražot ražošanas pēc. Esam brīva apvienība, kura kādā brīdī jūt vajadzību radīt vai ir laba ideja, un mēs to darām.

Bet mēs nekad nebūsim tādi, kas veidos, ražos vai taisīs izrādes tāpēc, ka ir jātaisa vai jāizdzīvo.

Tā būs brīva platforma, kur mēs pēc vajadzības sadarbosimies ar citiem, aicināsim citus. Mums ir dažādas idejas, kā pieaicināt starptautiska mēroga māksliniekus nākotnē. Mēģināt tādas formas, kas pašiem liekas interesantas.

Matīss rakstot lugu “Esarte”?

Matīss Budovskis: Jā, es to rakstu. Tagad gan ir visādi citi darbi, bet to, ko es rakstu – gribu sagaidīt brīdi, kad tiešām varēs nākt skatītāji. Arī tas ir apstāklis, kas ietekmē mūsu darbu un visu teātra nozari kopumā. Mēs arī, protams, gribam radīt izrādes, ko var redzēt klātienē.

“Online” formāts, attālinātais formāts ir nedaudz apnicis.

Nav vairs tik iedvesmojošs, kā tas bija pašā sākumā, kad Elmārs veidoja “Irānas konferenci”.

“Irānas konference” bija par garīguma meklējumiem starp Rietumiem un Austrumiem. Pirmā jūsu klātienes izrāde “Pēdējās stundas” bija par veco ļaužu pansionātu. Par ko būs šī tava luga?

Matīss Budovskis: Varu ieskicēt, ka luga ir par satikšanos – pirmo reizi dēls satiek savu tēvu. Tas viss notiek dzīvajā laikā, uz skatuves, skatītājiem klātesot.

Tātad dzīvais skatītājs būs ļoti svarīgs.

Matīss Budovskis: Jā, noteikti.

Elmār, ļauj man tevi apsveikt ar Eduarda Smiļģa balvu – Teātra dienas Izcilības balvu, kas pievienojas uz plauktiņa citām tavām balvām. Vai tev šī balva kaut ko nozīmē, vai jūties Eduarda Smiļģa radinieks?

Elmārs Seņkovs: Radinieks droši vien, ka nē. Man tā ir ļoti nozīmīga balva. Man liekas, un tā arī ir, ka tā ir nākusi par ātru. Es pats biju ļoti pārsteigts, kad man paziņoja, bet tas uzliek zināmu atbildību pret to, ko darīšu tālāk. Tas man ir labs stimuls meklēt… Es neesmu visu vēl pietiekami daudz izdarījis, lai varētu teikt, ka ir izdarīts. Man viss vēl ir priekšā, bet man jāsaka liels paldies, jo tā ir teātra kolēģu dāvāta balva. Man jāsaka paldies visiem teātru direktoriem, pie kuriem es strādāju, protams, arī aktieriem, visiem radošajiem. Tas ir arī viņu nopelns. Laikam, pirmkārt, direktori, kas uzticējās un deva man šo iespēju, jo režisori ir atkarīgi tikai no teātra direktoriem, tādēļ paldies viņiem.

Esi nesen atgriezies no Maskavas. Ko tu tur darīji?

Elmārs Seņkovs: Maskavā man bija projekts, izrāde, kura nesasniedza savu skatītāju. Bija konflikts ar galvenās varones lomas izpildītāju – aktrisi, ar kuru mēs šķīrāmies. Tika aizvietota cita aktrise, un mēs šo darbu pabeidzām. Bet tā netika palaista. Konstantīns Bogomolovs, kas ir mākslinieciskais vadītājs, neuzskatīja par nepieciešamu mani informēt, kāpēc šis darbs netika izrādīts skatītājiem. Bet darbs ir pabeigts.

Izklausās jau pēc izrādes materiāla – galvenās varones izpildītāja – konfliktējoša būtne, cits ielec viņas vietā, bet izrādi tomēr neizrāda, tu par to neko nezini.

Elmārs Seņkovs: Katrā ziņā varu pateikt, ka tas bija ļoti nepatīkams, bet bagātinošs notikums. Pilnīgi pievienojos – tas viss bija kā sliktā filmā.

Otro reizi esi arī ķēries klāt Šekspīra “Sapnim vasaras naktī” – top iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī. Atceros, ka pirmais bija tavu studentu diplomdarbs. Kāpēc?

Elmārs Seņkovs: Tāpēc, ka maz parādījām iepriekšējo darbu. Klīst dažādas baumas, kāpēc darbu vairāk neizrādīja, bet ļoti gribējās, lai izrāda vēl, jo tas bija brīnišķīgs diplomdarbs, un man jāsaka paldies Jānim Vimbam, kurš piekrita, ka izrādu šo darbu vēlreiz, bet citā kvalitātē un formā.

Matīs, tu esi bijis Elmāra asistents citā Šekspīrā, proti, Liepājas teātra izrādē “Šekspīrs”, kas arī saņēma vairākas balvas “Spēlmaņu naktī”. Kāpēc, tavuprāt, Šekspīrs šodien joprojām darbojas? Tik daudz gadu simti pagājuši, kopš viņš rakstīja.

Matīss Budovskis: Viņš ir rakstījis par ļoti universālām tēmām, un šīs tēmas joprojām nav mainījušās, kas ir attiecināms uz cilvēku attiecībām, vēlmi pēc varas, mīlestības. Tas joprojām ir un arī pēc vēl 300 un 600 gadiem būs aktuāli. Ļoti aktuāls dramaturgs.

Elmār, Matīsa kurss – leļļu teātra meistarības kurss, tavi studenti – veido apvienības “Esarte” pamatu. Vai tas, ka viņi ir leļļu un objektu pārzinātāji, tev kā režisoram dod papildu opcijas?

Elmārs Seņkovs: Jājautā viņiem, cik daudz viņi paši ir gatavi un grib izmantot šīs prasmes. Pašlaik ir viens projekts, ko joprojām nevaram parādīt – “Mazie Šekspīra stāsti” ar objektiem projektā “Latvijas skolas soma”. Ļoti veiksmīgi un asprātīgi tika risināts “Otello” stāsts. Mēs ļoti gaidām, kad varēsim šo darbu parādīt.

Vai šis laiks ir ko mainījis arī jūsu izpratnē par teātri?

Elmārs Seņkovs: Vairāk novērtējam, cik svarīgs mums ir skatītājs. Vairāk novērtējam, ka teātris ir absolūta, dzīva realitāte, ko jāpiedzīvo realitātē. Vairāk novērtējam arī tehnoloģijas – saprotot, cik daudz iespēju mums tehnoloģijas deva. Mēs kā mākslinieki daudz apguvām – to, ko jau daudzi pirms tam darīja, bet tagad mēs bijām spiesti apgūt. Man liekas, ka tas laiks ir devis daudz kultūrai arī brīnišķīgu lietu. Skatāmies uz to pozitīvi. Svarīgākais jautājums – kas notiks pēc pandēmijas? Kā izskatīsies kultūra, kā izskatīsies pandēmijas laikā sataisītie darbi, kad tie nokļūs līdz skatītājam?

Tas ir ļoti būtisks un aktuāls jautājums, kad visi teātri sāks izrādīt savas pirmizrādes. Un jautājums – vai tiešām skatītāji būs spējīgi viņas tik daudz noskatīties?

Un jautājums – vai aktieri būs spējīgi tik enerģētiski visu izrādīt? Un jautājums – cik darbi izdzīvos?

Matīs, ko tu saki? Vai šis laiks kaut kā ir mainījis tavu attieksmi par to, kas ir teātris?

Matīss Budovskis: Jā, kā jau Elmārs teica – novērtējums par klātbūtni. Man ļoti paveicās, ka Elmārs paņēma mani un Agri [Krapivņicki] uz Igauniju, kur mēs šajā dīvainajā laikā varējām nospēlēt trīs izrādes ar skatītājiem, un tā bija pilnvērtīga pirmizrādes sajūta, kāda tagad kādu laiku nav bijusi. Varu pievienoties visam, ko Elmārs teica.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt