Kultūrdeva

Marģers dodas pie terapeita

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas aktieris Džons Malkovičs un teātra režisors Timofejs Kuļabins

Teātra māksla, kas reflektē politiku

Teātris ar politisko funkciju. Saruna ar Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku un aktrisi Jekaterinu Frolovu

Kultūrai vienmēr jābūt neitrālai un jārunā par citām dzīves vērtībām, bet diemžēl šoreiz nevaram palikt malā, mums ir jārunā, jāiesaistās, ir pārliecināta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore, aktrise Dana Bjorka. Viņa LTV raidījumā "Kultūrdeva" uzsver, ka ir jāpanāk, ka Latvijā nonākam pie saliedētas sabiedrības, kur nedalām krievs vai latvietis. Rīgas Krievu teātrī nesen tika iestudēta izrāde "Lai dzīvo Karaliene, vivat!", kurā galvenās lomas spēlē Dana Bjorka un Jekaterina Frolova, abas mākslinieces iestudējumā velk paralēles ar šodien notiekošo Latvijā un pasaulē un atzīst, ka situācija Ukrainā mainījusi arī izrādes nozīmi.

Henrieta Verhoustinska: Jūs abas spēlējat karalienes jaunajā Rīgas krievu teātra izrādē “Lai dzīvo Karaliene, Vivat!”. Dana Bjorka spēlē Anglijas karalieni Elizabeti, un Jekaterina Frolova spēlē Skotijas karalieni Mariju Stjuarti. Viņas ir sāncenses gan kā karalienes, gan sievietes. Kā jūs interpretējāt šīs lugas aktualitāti šodien?

Dana Bjorka: Drausmīgi. Ziniet, kad režisors izvēlējās šo lugu, mēs sākām to lasīt janvārī…

Jekaterina Frolova: Jā, 4. janvārī.

Dana Bjorka: Līdz 24. februāra notikumiem vēl bija tālu, neviens nevarēja prognozēt, ka kaut kas tik šausmīgs notiks pasaulē. Toreiz luga likās aktuāla – par sabiedrību, politiku, bet emocionālas piesaistes tekstiem nebija. Tagad, kad man uz skatuves jārunā Elizabetes teksti… Viens no monologiem, kas man trāpa un jārunā Elizabetes tēlā ar pēc iespējas vēsāku attieksmi, prātu, bet man kā Danai iekšēji katru reizi ar grūtībām jānotur asaras, ir: “Jūsu augstība, apmānīt visu pasauli jums neizdosies ar savām sērām.” Viņa atbild, ka visu pasauli nevarēs, bet dumjāko daļu varēs. Tā ir lielākā daļa. Pārējiem ir tikai jātēlo, ka viņi tic. Mazliet pašūmēsies un aizmirsīs. Kad to runā šodien, uz šī fona, kas notiek, man ir ļoti lielas skumjas un pārdzīvojumi.

Nāk prātā, protams, Putins.

Dana Bjorka:

Mūsdienās atkārtojas vēsture, par kuru mums teātrī būtu jāstāsta kā par pagātni nevis šodienu, un tas ļoti sāpina.

Jekaterina, kā tevi ietekmē aktualitāte, kas gluži nejauši radās šai lugai?

Jekaterina Frolova: Tāpat kā Dana stāsta. Sākumā mēs par to pat nedomājām. Pamazām sākām lasīt, mēģināt. Man liekas, ka Danai vairāk ir teksti, kas ir aktuāli šodien, jo mēs atšķiramies. Elizabete un Marija atšķiras ar to, ka Elizabeti vada valsts, zemes, politika, bet Mariju vairāk interesē kaislības.

Gluži neviļus šodien daudzos teātros saskaros ar to, ka izrādes ir ieguvušas citu balsi, skanējumu, kontekstu. Tas notiek nepārtraukti ar daudzām izrādēm, un teātris ne tikai reaģē uz sabiedriskiem notikumiem, bet spēj arī dziedēt, tas var būt arī terapeitisks akts. Vai jums, iestudējot izrādi, mēģinājumu procesā ir bijis jānonāk pie apziņas, ka kaut kas ir mainījies, jādzīvo citādāk? 

Jekaterina Frolova: Uzreiz nevaru atcerēties. Tajā laikā, kad ir pēdējā nedēļa pirms pirmizrādes, tad tu dzīvo kaut kā citādāk. Tev galvā vienmēr ir kaut kādi teksti, tu ej pa ielu un pat nepamani, ka tu runā, vienkārši atkārto tekstus, un uz tevi skatās cilvēki. Par to, ka lomas maina dzīvi, tā es nevaru pateikt. Jā, tajā brīdī, tu esi kaut kas cits, bet pēc tam tas beidzas.

Dana Bjorka: Man nav bijis tāds notikums dzīvē, kad pēkšņi lomā saprotu, ka esmu cits cilvēks un mainīšos. Tas notiek ļoti loģiski, cilvēks aug, aug viņa domas, attieksme pret dzīvi, pieredze. Katra izrāde, loma, grāmata, ko cilvēks izlasa, un runājot arī par aktieriem, tas cilvēku bagātina, paver lielāku spektru iepazīt, ieraudzīt pasauli, un tu tajā attīsties un kļūsti pieaugušāks. Mana pieredze ir tāda, ka man nav ļoti krasu un asu atklājumu.

Vai teātris uz jums kādreiz ir atstājis terapeitisku, dziedniecisku iespaidu, vienalga uz jums kā uz skatītāju vai dalībnieku?

Dana Bjorka: Laikam, jā. Man šķiet, ka viss, kas saistīts ar kultūru, sportu, tam ir dziedniecisks efekts. Mūzikā, glezniecībā, dejā, boksa maisā, jebkādā izpausmē, kur cilvēks var atslēgties, vai tieši otrādāk – pieslēgties, ļaut neverbālā komunikācijā virmot iekšējai enerģijai. Tam ir dziedniecisks efekts.

Jekaterina Frolova: Ir tāds teiciens, ka skatuve ārstē. Tā ir taisnība. Ja tev ir temperatūra, un tu jūties ļoti vājš, un izej uz skatuves, tas kaut kā strādā, un pēkšņi tu esi vesels, pilns ar enerģiju. 

Dana Bjorka: Man ir brīnišķīgs piemērs. Mēs spēlējām bērnu izrādi “Dakteris Aikāsāp” ukraiņu bērniem, ļoti laba izrāde. Mums bija sadarbība ar Daugavpils pašvaldību, viņi noorganizēja divus autobusus ar bēgļiem, kurus viņi izmitināja Daugavpilī. Tie bija divi autobusi ar jauniešiem, bērniem, pusaudžiem un dažiem pieaugušajiem. Viņi atbrauca uz Rīgu, un mēs viņus uzņēmām. Visi šie bērni bija bez vecākiem, jo, kad viņi bēga no Ukrainas, vecāki vienkārši stūma bērnus un pusaudžus autobusā, un paši palika Ukrainā, jo autobusā nebija vietas. Viņiem līdzi brauca tikai septiņi pieaugušie un uzņēmās atbildību par vairākiem bērniem. Pirms izrādes vēroju, ka bērni vēl ne tik ļoti saprot, kas notiek, ja runājam par pusaudžiem, tad viņi visi bija telefonos. Nevis izklaidējoties, bet visu laiku skatoties, kas notiek Kijivā, kas notiek Ukrainā. Pēc tam viņi visi sasēžas zālē. Pirmajās rindās mazākie, tad pusaudži. Izrāde ir sākusies, bet viņi joprojām skumjām un nopietnām sejām skatās telefonā. Izrādes laikā vēroju vai kaut kas mainīsies. Tā nav patīkama sajūta... Bija prieka sajūta, ka paldies Dievam, kaut vai uz vienu stundu panācām to, lai šis pusaudzis, kurš saprot, kas notiek pasaulē, būtu spējīgs atslēgties. Mums bija ļoti patīkami vērot, ka pēkšņi pusaudži pacēla acis, atkal nolaida un atkal. Pēc divdesmit minūtēm viņi sāka vērot izrādi un pat smieties. Kad izrāde beidzās, viņi atkal atgriezās savā pasaulē,

bet šis process, ka stundas laikā šiem jaunajiem cilvēkiem bija iespēja atslēgties no šausmām, mazliet restartēt savu iekšējo pārdzīvojumu pasauli.

Bija prieks, ka mēs kaut vienu stundu uzdāvinājām šiem bērniem. 

Šobrīd jūsu teātrī pirms katras izrādes Danas Bjorkas balsī tiek uzrunāti skatītāji, tiek definēta, pirmkārt, teātra striktā pretkara pozīcija un arī notiek aicinājums nevērsties pret krievvalodīgiem cilvēkiem, būt savstarpēji tolerantiem, iecietīgiem un nevainot vietējos krievvalodīgos pie tā, kas notiek Ukrainā. Kāpēc bija vajadzīga šāda uzruna?

Dana Bjorka: Tāpēc, ka realitāte ir tāda, kāda tā ir, un šobrīd tā tiek sarežģīta katru dienu, it īpaši pēc 9. maija notikumiem. Mēs esam tik dažādi, bet dzīvojam vienā valstī.

Ir jāpanāk, ka mūsu dzimtenē, mūsu Latvijā, valstī mēs nonāksim pie saliedētas sabiedrības, kur nedalām krievs vai latvietis, bet runājam par Latvijas iedzīvotājiem.

Negribas no savas puses dalīt latvieši vai krievi, bet no abiem nacionalitāšu pārstāvjiem visu laiku ir mēģinājums dalīt valodas…

Mūsu teātris diemžēl šodien nodarbojas arī ar politisko funkciju. Kultūrai vienmēr jābūt neitrālai un jārunā par citām dzīves vērtībām, bet diemžēl šoreiz nevaram palikt malā, mums ir jārunā, jāiesaistās.

Jāmēģina runāt gan ar vienu sabiedrības daļu, gan ar otru. Saukt pie saprāta un saprast, ka nevar mērīt visus cilvēkus pēc vārdiem “krievs” vai “latvietis”, vai citām identitātēm. Man bija liels pārsteigums, redzēt puisi, kurš 10. maijā ar Krievijas karogu stāvēja pie Uzvaras pieminekļa un auroja slavas dziesmas Putina režīmam. Saprotiet, tas ir viens cilvēks no tūkstošiem Latvijā, un pēc šīs viena cilvēka rīcības mēģina vērtēt visu krievvalodīgo kopienu, bet ticiet man – gudrāku, attīstītāku, mūsdienīgi domājošu, adekvātu cilvēku ir vairums.

Viņi vienkārši nav tik redzami. Jekaterina, kāds ir tavs uzskats šajā?

Jekaterina Frolova: Es piekrītu. Cilvēks to ir izdarījis, un visos medijos ir tikai viņš, un tad mēs sakām, ka esam slikti. Nevar par visiem domāt vienu un to pašu. Esmu krieviete, dzimusi Latvijā, esmu Latvijas pilsone. Es mīlu savu dzimteni! Neatbalstu to, ko es neatbalstu, tā ir mana pozīcija. Es neatbalstu to, kas tagad notiek Ukrainā, tas ir šoks! Visi mani draugi, pazīstamie arī neatbalsta. Kad lasu vai kaut kur redzu, ka jūs, krievi, visi esat propagandisti, es vienkārši nevaru saprast, kāpēc...

Bija arī sabiedriskās aptaujas un daudz skaļu cilvēku…

Jekaterina Frolova: Es varu pateikt par sevi un par maniem tuvajiem draugiem, cilvēkiem, un pareizi Dana pateica – domājošiem, adekvātiem cilvēkiem. Visi domā vienu un to pašu, ka tas ir briesmīgi.

Dana Bjorka: Katrā valstī vienmēr ir cilvēku daļa, kura ar kaut ko nav apmierināta. Jebkas notiktu dzīvē – daudz maksā vai maz maksā, uztraucas par tevi valsts vai neuztraucas, jo Latvijā arī ir daļa latviešu, kuri tāpat skaļi izsaka savas negācijas un brauc projām no mūsu valsts. Par katru valsti var tā runāt, bet mūsu uzdevums, ko gribam izcelt – ja mēs paņemam no bara vienu puisi ar karogu, kurš nav pilngadīgs, un taisām no tā akciju, ka Latvijā ir nelojāla krievvalodīga sabiedrība, tad, manuprāt, tā drīzāk ir valsts vadības kļūda.

Ir jāatrod instruments, kā izcelt vairākumu lojālu cilvēku mūsu valstī nevis akcentēt to mazāko daļu.

Salīdzinājumā ar valsts iedzīvotājiem tā ir maza daļa, bet skaļa. Nevajag to padarīt vēl skaļāku ar savu reklāmu.

Mēs zinām, ka jūsu teātrī notika kastings uz vīrieša lomu un tika pieņemts aktieris no Ukrainas. Vai šobrīd ir daudz piedāvājumu no aktieriem un aktrisēm no Ukrainas?

Dana Bjorka: Mums ir vairākas vakances tieši vīriešiem – aktieriem. Kopš ir sācies karš, esam, laikam, pirmā instance Latvijā, kur tiek sūtīti aktieru pieteikumi, jo viņi ir krievvalodīgi cilvēki no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas. Deviņdesmit deviņiem procentiem no simts nav dokumentu. Viņi vienkārši nevar iebraukt Latvijā. Tiem, kuri varēja un iebrauca, ik pa laikam taisām kastingus, un izvērtējot pretendentus, izvēlamies tos, kuri mums ir interesanti. Darbā mums ir pieņemts ukraiņu aktieris, kurš ir ļoti profesionāls, foršs puisis, ap trīsdesmit gadiem, jauns vīrietis. Viņš ir ukrainis, kurš dzīvoja Maskavā, apprecējās, viņam tur ir nekustamie īpašumi, bet viņš ir atstājis visu, labu darbu un devies projām no šīs valsts, jo nevarēja morāli palikt valstī, kas apšauda viņa dzimteni. Nesen uzņēmām darbā vēl divus puišus, kuriem stāsts ir tāds pats. Viņi aizbrauca projām no Krievijas, Maskavā attīstīja savu profesiju. Viens ir Krievijas Federācijas pilsonis, kurš nevar tur vairs atrasties un grib būt projām no Krievijas, otrs puisis ir latvietis, bet mācījies un dzīvojis tur. Dokumenti viņiem bija kārtībā, abi puiši profesionāļi un labi, līdz ar to šobrīd mums ir trīs profesionāli, jaunuzņemti aktieri, kuri meklēja darbu Latvijā, balstoties uz pasaules apstākļiem, kas viņus pamudināja doties projām. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt