Galvenais režisors un ļoti izteikts mākslinieciskais vadītājs ir Jaunajā Rīgas teātrī. Nacionālajā teātrī tāda nav jau daudzus gadus. Valmieras Drāmas teātrī mākslinieciskā vadītāja ilgus gadus nebija, 2017.gadā par to kļuva Indra Roga, bet šā gada maijā no amata aizgāja. Tagad arī Dailes teātrī mākslinieciskā vadītāja vairs nav. Šādā situācijā repertuāra attīstība gulstas uz teātra vadības pleciem.
"Valdes loceklis ir sava veida intendants, kas pastāv Eiropā ļoti daudzos teātros, viņš piesaista konsultantus. Nacionālajā teātrī ir, mēs to nesaucam par māksliniecisko padomi, tie ir štata režisori, galvenais mākslinieks, literārā daļa, mans palīgs un es - mēs esam vairāki cilvēki, kas pieņem šos lēmumus par mākslu," stāsta Latvijas Nacionālā teātra valdes loceklis Jānis Vimba.
"Mākslinieciskajam vadītājam dažos apstākļos ir jāupurē kaut kas no savām idejām un jāsaprot reālie apstākļi. Šobrīd daudzi režisori, kas ierodas iestudēt, viņi iestudē un aizbrauc, un tu paliec ar to, viņam nav nekāda atbildība par to, vai tā izrāde ies, vai skatītājiem patiks," skaidro Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.
Taču valdes loceklim ir ļoti svarīga izrādes statistika – kāda ir tās pašizmaksa, cik liels skatītāju pieplūdums, cik ilgi izdodas noturēt interesi par izrādi un piepildīt zāles, jo valsts dotācija vidēji nosedz tikai pusi no teātru izdevumiem. Otru pusi jānopelna pašiem.
"Jā, ir nenormāli kompromisi, jo mūsu teātrim tas ir 44-46%, ko nosedz valsts dotācija, tas nozīmē, ka mēs pat pilnībā nenosedzam visas algas, kur nu vēl ražošanu," atzīst Jānis Vimba.
Nacionālā teātra pēdējo gadu veiksmīgākā izrāde nav klasisks kases gabals. Izrāde “Pūt, vējiņi!” pagājušajā sezonā pilnās zālēs nospēlēta 38 reizes, šajā – jau 10. Līdzīgi arī pirms septiņiem gadiem iestudētais “Zojas dzīvoklis” Valmieras teātrī nesolījās būt kases gabals, bet bija.
"Tas ir arī tāds ļoti intuitīvs darbs, kurā tu skaties – tu vari dabūt labāko Latvijas režisoru, ja tu vari atļauties naudas un citā ziņā, bet ir svarīgi, lai būtu labs iestudēšanas process, lai aktieriem un citiem, kas piedalās izrādes tapšanā, būtu tas izaugsmes process un otrs ir, lai tas režisors justu skatītāju," saka Ašeradena.
Teātri ir valsts kapitālsabiedrības, kurām par savu darbību jāatskaitās Kultūras ministrijai (KM). Zaudējumus pērn piedzīvoja Valmieras teātris, gadu iepriekš Nacionālais teātris, bet 2016.gadā lielos mīnusos iekļuva Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Pēdējo trīs gadu rādītāji liecina – peļņas vai zaudējumu apmērs saistāms gan ar veiksmīgiem vai neveiksmīgiem izrāžu projektiem, gan mazākiem biļešu ieņēmumiem, jo pēdējos gados teātri novēro tendenci, ka palielinās pieprasījums ir pēc izrādēm mazajās zālēs. Tāpēc neveiksmes reizēm ir tikai viena gada fenomens.
"Mūsu kapitālsabiedrības nav primāri vērstas uz peļņas gūšanu, bet finanšu stabilitāte ir ļoti būtiska, tad mēs sekojam līdzi, tie ir tiešām atsevišķi gadījumi, ja ir kaut kādi zaudējumi, kas ir drīzāk jāskatās nevis viena gada, bet vairāku gadu ietvaros," skaidro KM Kultūrpolitikas departamenta nodaļas vadītāja Iluta Treija.
Pērn Latvijas simtgades dēļ kultūras pasākumu konkurence bija īpaši liela un daļa teātru to sajutuši skatītāju skaita krituma ziņā. Šogad Kultūras ministrijā prognozē, ka visi teātri uzrādīs peļņu. Piemēram, Valmieras Drāmas teātrī tikko aizgājušais septembris bijis labākais apmeklējuma un ieņēmumu ziņā pēdējo 14 gadu laikā.